“Kristieši nav ielāgojuši to, ko Jēzus viņiem mācīja pie krusta.” Saruna ar Juri Cālīti 33
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pagātnē laiks, kad kristīgā baznīca citādi domājošos kā grēciniekus svilināja uz sārta. Mūsdienās teologi tiekas miermīlīgās sarunās ar zinātņu pārstāvjiem un meklē saskarsmes punktus.
Nupat Latvijas Universitāte sāka zinātnes un reliģijas dialogam veltītu lekciju ciklu, kurā viens no pirmajiem uz sarunu bija aicināts Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis. Vai šo pasauļu satikšanās maz iespējama?
Savulaik relativitātes teorijas tēvs Alberts Einšteins savā vēstulē filozofam Erikam Gutkindam rakstīja, ka vārds Dievs viņam nav nekas vairāk kā cilvēka vājuma izpausme un produkts, Bībele ir godājamu, taču ļoti primitīvu leģendu apkopojums, kas tomēr ir diezgan bērnišķīgas. Kādi tur vēl saskarsmes punkti, kad pasaules izcilākais prāts nolīdzina līdz ar zemi kristīgās ticības pamatvērtības?
Ņemsim zobārstu, kas ir superspeciālists savā nozarē. Vai man pie viņa būtu jāiet, lai uzzinātu kaut ko par pasauli? Tas pats ar Einšteinu – superintelekts ar masīviem atklājumiem, kas maina paradigmas.
Taču vai tāpēc viņam prasītu padomu – vai tu man vari kaut ko pastāstīt par draudzību vai ko citu? Ja kāds savā profesijā ir izcils, vai tas viņu dara zinošāku arī citās nozarēs?
Gan ļoti grūti paskaidrot zinātniekiem, gan arī daudzi teologi nesaprot, ka zinātne un teoloģija nesatiekas vienā un tajā paša līmenī attiecībā uz zināšanām.
No eksaktajām zinātnēm sagaidām ļoti intelektuālu disciplinētību pētniecībā, bet humanitārās zinātnēs ir vienkāršs jautājums – kā dzīvot?
Eksaktās zinātnēs vērtību jautājumi ir izslēgti pēc būtības – ja zinātnieks aiziet uz laboratoriju un izsver, kurš rezultāts patīk labāk, tā vairs nav zinātne.
Bet dzīvē gribam zināt, kā darīt, kā dzīvot, kā pieņemt lēmumus.
Un katru brīdi lēmumi, kurus pieņemam, ir tikai daļēji balstīti zinātniskajās atziņās, lielākoties mēs to darām pēc ieraduma, audzināšanas, rakstura īpašībām, draugu ieteikuma, mediju ietekmes u. c.
Vai tā varētu būt arī atbilde uz šā laika aktuālāko jautājumu, kāpēc daļu sabiedrības nepārliecina vakcinācijas nepieciešamība, kas balstīta medicīnas pētījumos?
Tas ir vislabākais pierādījums, ka saruna starp zinātni un reliģiju jāredz kaut kur citur. Gadījums pierāda, ka diemžēl dominē nevis zinātne, eksaktais intelekts, bet viss pārējais – emocijas, bailes, zemapziņa, pagātnes pieredze, audzināšana.
Un kā ar pasaules rašanos?
Ja kāds iedomājas, ka Bībele un tās stāsti ir mēģinājums skaidrot, kā lietas iesākās un darbojas, tas ir pārpratums. Radīšanas stāsts – tas vispār ir aplams apzīmējums, jo tur nav nekā par radīšanu zinātniskā izpratnē, – tapa tikai nesen un bija apzināti uzrakstīts.
Tas nenozīmē, ka kāds bija klāt pie radīšanas vai Dievs ielika galvā – es tev pateikšu, kā tas notika.
Radīšanas stāsts veidots, lai pateiktu, kā man dzīvot. Virsotne ir septītā, sabata jeb svētā diena, kuras skaistumu no visām dzīvajām radībām uz pasaules var piedzīvot tikai cilvēks.
Izklausās labi, bet kas nogāja greizi? Nevarētu teikt, ka pasaule pilna ar cilvēkiem, kas savā dzīvē būtu laimes pilni, laikam nav pratuši piedzīvot svētumu.
Mēs tā domājam, ka aizgāja greizi, un tas mudina paskatīties, kas un kur aizgāja greizi, bet nedomāju, ka arī Dievs tā spriež.
Viņš saka – nu, paši vainīgi.
Nē, tā ir atšķirība starp mums un Dievu – viņš netur mūs par vainīgiem. Dievs ir, kā mēs tagad šeit dzīvojam “Zvanniekos”, – ja es ņemtu bērnus un jauniešus tajā līmenī, kā viņi uzvedas, tā būtu katastrofa.
Man būtu jāsaka – to nevar, tā nedari, tas ir nepareizi! Jāskatās pavisam citādi – kur mēs viņus vedam, kur ejam? Un vai viņi ir gatavi vienu, divus solīšus vai veselu kilometru doties ar mums vienā virzienā. Ja tas notiek – lieliski!
Dievs to prot tūkstoškārt labāk nekā mēs – skatās uz mums, nabaga neceļniekiem, un dod mājienus, atsūta palīgus, lai mēs šo ceļu nostaigātu drusku labāk.
Tā ir baznīca kā institūcija un cilvēki, kas uzstāda prasības un vērtē – tu esi grēcinieks, tev jānāk uz grēksūdzi, Dievs tevi nosodīs, tev vajag palīdzību.
Un diskriminē sievietes un tā tālāk…
Pusi cilvēces nostumjam stūrī, kur viņas nedrīkst to un nav piemērotas tam.
Visi jau grib kaut ko jēdzīgu izdarīt, bet daudzi nezina, kas tas būtu un kā to darīt. Tāpēc es neko nepārmetu, nav viegli darīt vislabāko.
Ko tagad dara ar nabaga valdību – kritizē, kam nav slinkums, bet vai tad viņi speciāli vēlas darīt ko nepareizu vai, pasarg Dievs, ļaunu?
Protams, ka viņi cenšas darīt, kā labāk. Atsevišķos posteņos ministrijās ir vērtīgi cilvēki, bet caurmērā ierēdniecība ir bailīga un kalpo burtam, kas bieži vien notiek arī politikā – lemt un rīkoties nevis pēc būtības, bet kā drošāk, ērtāk, arī pašam labāk.
Raksturīgs piemērs – vakcīnu pasūtīšana, aiz kuras bija bailes skatīties uz būtību un domāt, kas ir vajadzīgs.
Vai jums nav bijis šaubu par Dieva eksistenci?
Nekad. Tas laikam nāk no audzināšanas un manas mātes. Bet par ko man ir šaubas, jo esmu mācību spēks un man ir atbildība pret studentiem, ka varu savā īsā mūžā drusku labāk palīdzēt sev un citiem saprast to, ko kādreiz nesapratu.
Konfūcijam ir ļoti labs izteiciens – kad zaglis satiek svēto, viņš redz tikai kabatas.
Kamēr esmu zaglis, nevaru redzēt svētumu, cēlumu, dižumu, izcilību, dvēseliski skaistu cilvēku, jo manas domas grozās ap ko citu – ja sastopu dvēselē skaistu sievieti, vispirms skatos uz viņas seju un domāju, vai viņa varētu būt man skaista sieva un darīs man pa prātam, jo man ir 25 gadi un redzu tikai cilvēku, kas man vajadzīgs.
Un attiecībā uz Dievu tas notiek ar uzviju! Redzam Dievu ļoti miglaini, un tas vēl ir devīgi teikts.
Tāpēc ir lielās tradīcijas, kas saka – labi, Juri Cālīti, tu daudz ko nesapratīsi un nesaproti vēl šodien, bet ja esi šajā kopībā, kas lasa rakstus… Nu kāpēc man būtu jālasa grāmata, kas tapusi pirms diviem tūkstošiem gadu?
Cilvēki ir atklājuši, ka šie raksti palīdz daudziem saprast un izzināt, ko viņi nezina vai nevarēja zināt, taču bez laba pavadoņa pie šiem tekstiem netiek klāt un pat iemāca aplamas lietas.
Vai mācītāji ir labi pavadoņi?
Kā mācītājs, priesteris esmu darbojies piecās konfesijās un ļoti labi apzinos, ka baznīcas institūcijas šodien nav tas labākais. Bija laikmets, kad varējām uzskatīt, ka cilvēki paši nespēj domāt un citam viņi jāvada, jāpulcina un jāvirza kā aitas.
Baznīcai un mācītājiem vajadzētu saprast, ka šodien saruna notiek ar cita veida cilvēku, kam ir atļauts brīvi domāt, izvēlēties, tiesības meklēt savu ceļu. Ja viņi to nesapratīs, nespēs palīdzēt ļaudīm, kas meklē garīgo virzienu.
Tāpēc institūcijām, kas tā darbojas, klājas grūti. Kad rodas problēmas ar Stambulas konvenciju, eitanāziju, homoseksuāļu tiesībām, baznīcas vadītāji dodas uz Saeimas sēdēm, it kā tās būtu viņu automātiskas tiesības.
Publiski esat kritizējis 13 reliģisko organizāciju vadītāju atklāto vēstuli valsts amatpersonām un valdībai, kurā viņi lūdz nostiprināt Satversmē izpratni par ģimeni kā savienību, kas balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti. Kāds ir jūsu skatījums uz tradicionālo laulību un ģimeni?
Nu ko lai saka? Jaunajā Derībā Pāvils saka tā – tu esi precējies? Tad paliec precēts. Neesi precējies, tad neprecies. Nav nekāda mandāta, ka visiem jābūt precētiem.
Starp citu, Pāvils ir jūds, un viena no jūdu svarīgām dzīves sastāvdaļām ir būt precētam un radīt daudz pēcnācēju.
Kā precējās Mārtiņš Luters – visas protestantu baznīcas tēvs? Aizgāja pie miertiesneša un parakstījās, kā mēs sakām, “zagsā”. Pa ceļam uz mājām, lai tur dzertu alu un svinētu kāzas ar jauno sievu Katrīnu, nejauši pie baznīcas satika priesteri, kurš bija iznācis uz lieveņa, un viņš abus turpat uz vietas nosvētīja.
Par laulību ceremoniju baznīcā esmu jautājis mācītājiem – vai zināt, ko jūs darāt? Romas katoļiem ir atbilde – viņi svin laulības sakramentu, bet ko dara protestanti?
Jaunlaulātajiem saku, ka manā vietā var pasaukt arī labu draugu, jo es jau nelaulāju, tikai noklausos, kā viņi viens otru laulā ar savu solījumu. Ja viņi domā, ka manas lūgšanas ir labākas par pašu lūgšanām, varu tās noskaitīt.
Kas attiecas uz pieminēto vēstuli, man nav saprotams, kāpēc baznīcas pārstāvji atļaujas proponēt sabiedrībai ģimenes modeli, kas nav biblisks ne baznīcas tradīcijā, ne tās locekļu praksē kā vienīgais ģimenes veids?
Tad būtu jādod argumentēti iemesli par tā pareizību, taču vēstule to nesatur.
Ar vai bez laulībām baznīcas tukšojas un kristietības pamati Eiropā šķobās un ļogās.
Nekas tā nedeformē garīgo saturu kā garīgo lietu nesēju savienošanās ar varu. Eiropā tas notika 800. gadā, kad Kārlis Lielais tika iesvētīts par kristīgās Romas Impērijas valdnieku un kristietība un vara nonāca vienās rokās, līdz to visa kristīgā lieta kļuva neizprotama.
Kā tas izpaužas šodien? Kāpēc mācītājam jāstaigā mantijā, kāpēc jābūt iezīmētam ar savu uniformu un krādziņu? Lai visi zinātu, ka esmu priesteris.
Nu un tad? Ja esi priesteris, tev jābūt zemākajam no zemākajiem, nevis otrādi – redziet mani, ņemiet mani vērā, es esmu kaut kas. Tās ir atliekas, kas joprojām turpinās un būs vēl ilgu laiku.
Kristieši nav ielāgojuši to, ko Jēzus viņiem mācīja pie krusta, – visiem citiem ir kungi, bet lai tā nav pie jums.
Gribi kādam garīgi palīdzēt, esi vienkāršs, pazemīgs, pieņemošs, mīlošs, saprotošs un pāri visam – laipnīgs un viesmīlīgs pret citu cilvēku. Ja baznīcai nepiemīt šādas īpašības, tās nekad nevarēs iemācīt.
Kad Saeimas komisija izskatīja sabiedrības iniciatīvu “Par labu nāvi”, kas aicināja legalizēt eitanāziju, četri pieaicinātie kristīgo konfesiju pārstāvji to salīdzināja ar slepkavību. Kā jūs vērtējat eitanāziju?
Es domāju tāpat kā teologi, kas par to ir izteikušies, – šajā dzīvē esam dzīvi, kamēr esam savienoti ar savu apkārtni, citiem cilvēkiem, ar to, kas ļauj piedalīties dzīves norisēs. Brīdī, kad tas nav iespējams, dzīve ir beigusies.
Ja kāds mācītājs vai reliģiskā inteliģence teiktu – bioloģiskai dzīvei ir kāda jēga, tev jāturpina līdz pēdējam elpas vilcienam, man jāvaicā – kāpēc? Daudz piemērotāk, ja ar cieņu un lūgšanām dzīvība tiek izbeigta.
Zinām gadījumus, kad cilvēki pēc divdesmit gadiem pamostas, taču tie ir tik neparasti, ka tos nevar uzskatīt pa pamācošiem.
Pret atšķirīgiem viedokļiem mūsdienās var vērsties ar tā saukto izslēgšanas kultūru, kad viedokļa autoram aizbāž muti sociālo tīklu pārvaldītāji vai komentētāji metas viņu nosodīt. Kas jums par šo sakāms?
Esmu vienisprātis ar Jesaju Berlinu* par liberālu sabiedrību – cilvēkam ir atļauts runāt un dzīvot, kā grib, bieži vien arī apgrūtinot citus, bet līdz vienai vienīgai robežai, kad viņš ņem ieroci un otru nogalina.
Ja jūs man prasītu, uz ko mums jātiecas, teiktu – uz to, ka mēs katrs esam spējīgi dzirdēt un uzklausīt visus viedokļus. Visa tā lieta apstājas tad, ja manas runas, viedokļa dēļ kāds man nodara pāri vai nogalina.
Vai “izslēdz”.
Esmu pret šo atcelšanas vai izslēgšanas kultūru, taču īsti nesaprotu, uz kuriem tā iedarbojas.
Vai sociālie tīkli, kurus pārvalda un ar ko pelna lielas, bagātas firmas, ir tā mēraukla, kas kotējas, un tāpēc mums būtu jāpieņem feisbuka, tvitera vai cita medija mandāts kā reliģiska, morāla un sabiedriska norma?
Nesaprotu, par ko cilvēki vārās un cepas?
Pret cenzūru.kris
Bet tas ir bizness, ko taisa lielas firmas. Kāpēc mums viņu lēmums ir aizskarošs?
Jo esam tīmeklī.
Vai tas ir īstais tīmeklis? Tie ir naudas pelnītāji, kuri izmanto mūsu datus. Šis ir ļoti interesants fenomens, par kuru ir vairāk vērts runāt nekā par teoloģijas un zinātnes attiecībām.
Parasti atbildes uz jautājumiem vaicā jums, bet par ko šajā laikā pašam jādomā?
Neesmu dzirdējis nevienu, kas varētu fiksēt kādā vīzijā, ko nozīmē pilnīga pāriešana uz elektronisko pasauli. Neviens nezinām, ko tas nozīmēs laulībai, bērnu audzināšanai, izglītībai, attiecībām pret valdību, mūsu dzīves vērtībām un tā tālāk.
Mēs ejam tam pretim, un par šīm lietām jādomā jau tagad, jo tās mainīs pasauli.
“Zvanniekos” mums ir zēns, kas no rīta līdz vakaram, ja vien es viņam to ļautu, dzīvotu tīmeklī, spēlētu ar draugiem spēles, būvētu savu pasauli.
Kā tas ietekmē smadzenes un dvēseli? Es to vairs nepiedzīvošu, bet mums ir jābūt gataviem.
Vai ticat, ka cilvēkus čipēs kā tagad suņus?
Tas nav ticības jautājums. Vēsturē ir bijis piemērs, kāda katastrofa Eiropas cilvēka pieredzē bija grāmatu pavairošana 15. gadsimtā.
Mārtiņš Luters bija pirmais, kas saprata, ka šādā veidā var vairot bukletus pret Romas katoļu baznīcu, un to darīja 10 līdz 15 gadus, pirms katoļi attapās, ka viņš šādi vairo protestantisma piekritējus, un arī sāka drukāt savējos.
Grāmata mainīja cilvēku domāšanu un Rietumeiropā radīja to, ko saucam par kristīgo kultūru, bet mūsdienu elektroniskās pasaules vilnis nāk ar citu mērogu un iespaidu.
Kovida laiks mūsdienu pasauli parāda arī citā gaismā – cilvēkiem ļoti pietrūkst personīgo kontaktu, pat jauniešiem, kas parasti daudz laika pavada tīmeklī, gribas satikties ar vienaudžiem, viņi jūtas slikti, depresīvi, jo nav dzīvās saiknes, sarunu un pieskārienu.
Un ir labi, ka viņiem tā pietrūkst! Varbūt šis laiks mums palīdzēs saprast, kāpēc pietuvinātā burzīšanās ir tik svarīga.
“Zvanniekos” joprojām katru svētdienu notiek mani dievkalpojumi un jaunieši ļoti labprāt tos apmeklē.
Bija brīdis, kad koronavīruss nonāca arī pie mums – bērni to atnesa no internātskolām. Ieteicos, varbūt nerīkojam dievkalpojumu, bet viņi saka – mums tas ir vajadzīgs, sevišķi brīdis, kad uzlieku roku uz galvas.
Mācītāja misija – sniegt mierinājumu?
Man jādomā par to laiku, kad biju mācītājs, – kā manas draudzes mani ir pacietušas?
Ja tolaik būtu draudzes loceklis un man būtu tāds Juris Cālītis jāklausās, ne jau tādā ziņā, ka runāju muļķības, bet mocījos pats ar sevi un sarežģītām lietām un tā mocīju arī savu draudzi, risinādams savas problēmas, kā to dara daudzi mācītāji.
Nevienam nevajadzētu būt par mācītāju, pirms sasniedzis 45 gadu vecumu, jo jābūt kaut kādai bagāžai. Trakošana, egocentrisms visu laiku iet līdzi, bet pirmajos gados tas notiek ļoti mokoši.
Vai pašam ir atbilde uz jautājumu – kā dzīvot?
Katram no mums ir dota maza telpa un laiks, kur varam darīt ko sakarīgu un vērtīgu – ienest kādu ziedu, lasīt, rakstīt, dziedāt, sarunāties un tikties ar cilvēkiem – vai arī nedarīt neko jēdzīgu.
Ļoti svarīgs ir mantojums, kas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, taču mums notika pārrāvums, padomājiet, cik Latvijā ir izvestu un nogalinātu cilvēku!
Kad pārrauj šo sasaisti, pēctecību, uzticēšanos un tā vietā nāk bailes, daudz grūtāk ir dzīvi nodzīvot pilnasinīgi.
Varbūt tāpēc ne viss mūsu valstī norit, kā nākas, jo esam zaudējuši vērtības, kas pat nav atjaunojamas?
Reiz manās rokās nonāca teksts par trimdas latvieti Jāni Krēsliņu, kas man šķiet ļoti trāpīgs latvieša raksturojums: padevīgs, iztapīgs, pakalpīgs, tīrīgs, kārtīgs, strādīgs, talantīgs, lirisks, dzejisks, bērnišķīgs, bijīgs, bezspēcīgs, katrs ar savu alus muciņu, katrs ar savu gudrību.
Ja varētu īstenot savu sapni izbraukt pa Amazones upi, dotos tikai kopā ar latviešiem, jo ekstremālos brīžos viņi ir izdomas bagāti, uzņēmīgi, drosmīgi, izdarīgi un izdzīvotāji.
Man ir pāris spilgtu piemēru gan par latviešu izdomu, gan spēju rīkoties ārkārtas apstākļos. Apciemojot draudzes locekļus Kanādā, ievēroju pāri upītei neparastu tiltiņu.
Jautāju saimniekam, kur tādu noskatījis. Pats izdomājis. Toronto glabāja vecmāmiņu, es noturu ceremoniju, un smago betona kasti, kurā ievietots zārks, ar speciāla instrumenta palīdzību laiž kapā, taču kaut kas saplīst, kaste sašķiebjas, un vāks atveras.
Kaprači bija itāļi, maza auguma muskuļoti veči, bēru namu pārvaldīja kanādieši, bērinieki – latvieši, un katrs šo situāciju risināja, kā nu prata – itāļi mehānismu centās izkustināt ar rokām, kanādieši lēca mašīnās un brauca meklēt smago tehniku, bet mans draugs latvietis turpat uz vietas no salūzušajām daļām izveidoja sviru, ar kuru varēja pacelt smago kasti un vecmāmiņu godam ielaist kapā. Tas bija simboliski.
Latvietim funktieris rodas uz vietas. Tāpēc man ir tik grūti skatīties uz politiķiem un ierēdņiem, kam nepiemīt latvieša drosmīgais, vērīgais un radošais skats uz dzīvi.
Un šeit redzu, ka arī baznīcai vajadzēja palīdzēt veidot latviešu un Latvijas vienoto valsti, kas dod mums vienotības, piederības un gādības sajūtu. Tas bija jāizvirza kā galvenais – dari cilvēcisko un tad būsi veicis savu dievišķo uzdevumu.
* Latvijas ebreju izcelsmes Lielbritānijas filozofs un ideju vēsturnieks (1909–1997).
Juris Cālītis
Mācītājs
Dzimis 1939. gada 14. decembrī Rīgā.
Pamatskolas un ģimnāzijas izglītību ieguvis Skotijā un Anglijā.
Studējis humanitārās zinātnes Merilendas universitātē, ASV, filosofiju un teoloģiju – Hārvarda universitātē. Filozofijas un teoloģijas doktors.
Mācītājs Rīgas Reformātu-Brāļu ev. lut. draudzē.
Docents Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
Bērnu un mātes aprūpes centra “Zvannieki” dibinātājs un vadītājs.
Latvijas Bībeles biedrības Bībeles tulkošanas darba koordinators.
Prot septiņas valodas: latviešu, angļu, vācu, franču, latīņu, grieķu, ebreju.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
2006. gadā saņēmis goda nosaukumu “Latvijas lepnums”.
Laulībā ar Sandru Dzenīti-Cālīti, ģimenē bērni: Sarma, Pauls, Līzīte.
