Kur pazuda rakstnieks? Recenzija par Jāņa Joņeva grāmatu “Pazudis” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvija Mediji”
Jaunākais rakstnieka Jāņa Joņeva veikums drīzāk raisa jautājumus nekā sniedz atbildes. Un tomēr izdevumam “Pazudis” ir zināma misijas aura.
Nebūdams zinātniski skrupulozs, neķerdamies klāt statistikai vai kultūrvēsturei, autors sastādījis un komentējis vismaz 200 dažādus mājdzīvnieku pazaudēšanas un atrašanas sludinājumus no vairākiem pasaules nostūriem, visvairāk pievērsdamies Rīgas kultūrtelpai. Šos ar telefona kameru uzņemtos sludinājuma tekstus un attēlus kā konceptuālus mākslas darbus grāmatas sniegbaltajā dizainā iestrādājis Mareks Hofmanis.
Joņeva iepriekš izdotais dokumentālais detektīvromāns “Decembris”, kas vēsta par slepkavībām Rīgā, lika satraukties par to, ka autors ir noguris no daiļliteratūras un cenšas sataustīt kādu savai rakstniecībai noderīgu vielu sociālajā plāksnē, tomēr “Decembris” izrādījās ne īsti romāns, ne īsti pētījums – drīzāk filozofiski publicistisks materiālu krājums ar autora asprātīgo apcerīgumu, kurā, bez šaubām, ir jūtams gan prāts, gan talants, gan entuziasms izmantot savu autoritāti, lai nedaudz paspridzinātu piesardzīgi noskaņoto Latvijas izdevēju pasauli (kurā gandrīz vienmēr vajag plūstoši veidotu stāstu vai kultūrvēsturi). “Decembrī” nedaudz pietrūka literatūras tās klasiskajā veidolā, tās episkajā plūdumā un elegantumā. Bet, protams, dokumentālam darbam nav jābūt gludai pludmales lasāmvielai. Atvērts paliek jautājums: vai var no dokumentāla darba prasīt vismaz to, lai tas nekaitinātu?
Kaut kas līdzīgs “Decembra” konceptuālismam līdz galējībai ir izdarīts arī “Pazudušajā”, ko nudien par romānu diez vai var dēvēt, bet par pētījumu un sociāli radošu projektu gan. Tikai nepārprotiet – autors neaicina ziedot patversmēm vai dibināt mājdzīvnieku meklēšanas brīvprātīgās brigādes, viņš, nebūdams naivs pasaules glābējs, intelektuāli reflektē par savu sludinājumu kolekciju. Grāmatā atrodama laba daļa ne uz ko nepretendējošas filozofijas, kas raksturīga iecietīgam, bet asprātīgam autoram, kurš joprojām cenšas sataustīt vielu savai rakstniecībai un netiecas attālināties no sava lasītāja. Varbūt šī “taustīšanās” ir galā un “Pazudis” ir Joņeva rakstniecības pussabrukšanas produkts?
Nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka Jānis Joņevs savu interešu ziņā pamāj sveicienu kādam citam dzīves pētniekam un literarizētājam – Paulam Bankovskim. Tikai Pauls darbojās strikti literatūras un publicistikas tradicionālajās robežās, viņa sociālajam žestam un asprātībai tuvākais izdevums ir mazāk pamanītais “Zvēri man!” (2010) – īsi, ilustrēti stāsti par dzīvniekiem mums apkārt, izpildīti uz pārstrādāta kartona lapaspusēm. Tur arī interese par dzīvniekiem kā mūsdienu cilvēka muļķību lieciniekiem un liecībām. Tāpēc nemaz nebrīnos, ka Joņevs sācis kolekcionēt pazudušo dzīvnieku sludinājumus – tā varētu būt dabiska radošas personības vēlme pievērst uzmanību tam sadzīves poētismam, ko Latvijas zinātne nemaz nav sākusi pētīt un kur klibo pat likumdošana. Ironiski, ka kolekcionēšana šobrīd Latvijas grāmatniecībā interesē arī citu Bankovski – Pēteri, kurš sarakstījis grāmatu “Palimpsests. Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā” (2020). Un visbeidzot nedrīkst aizmirst, ka Jāņa Joņeva izdevuma “Pazudis” atbalstītājs ir kolekcionārs un azartspēļu uzņēmējs Jānis Zuzāns, kura persona tāpat kā pazudušo dzīvnieku sludinājumu kolekcija raisa neviennozīmīgas pārdomas par to, ka mākslas notikumi mēdz augt bēdīgā augsnē.
Un tomēr “Pazudis” nav par skumjām. Sludinājumu ir tik daudz, lai gan tie ir sakārtoti grupās pēc pazīmēm, ka skumju faktors šajā grāmatā pārtop lielā sajūtu miglā un ar laiku automatizē jebkādas emocijas. Pēc 100. lappuses lasītāju vairs interesē vienīgi tas, kā Joņevs komentē kārtējo pazudušo kaķīti vai papagailīti – viņam sanāk asprātīgi vai informatīvi. Taču ir grūti saprast, kā šo grāmatu var uztvert par lasāmvielu, jo tā vairāk atgādina konceptuālās mākslas izstādes katalogu: ar katru nākamo sludinājumu var sākt pētīt pašu autoru, kura īsie komentāri ir tik atkailinoši, koncentrēti, ka tajos gribot negribot jāsāk meklēt papildu jēgu. Un prātā paliek paradoksālas atziņas, kas dzīvē nenoderēs: sludinājumu kolekcionāriem nepatīk, ja sludinājumi tiek novietoti uz staba; sludinājuma noplēšamo telefonnumuru poētika un funkcijas mobilo telefonu laikmetā ir neskaidras; skumjas nonivelējas to apjoma dēļ, un empātijas tilpums nav zināms; nepazust ir grūti, īpaši, ja esi godalgots autors; nezinu, ko es justu, ja pazustu mammas kaķis; literatūrai nav jēgas, ja tā apraksta pazušanu, bet nepiedāvā to.
