Kur pazūd laiks? Mūsdienu paradoksi 5
Arvien straujāks temps, arvien spraigāks dzīves ritms – šķiet, tās ir galvenās šālaika zīmes. Darbs darbu dzen, ne tikai diena un nedēļa, bet nu jau arī mēnesis un pat gads ir par īsu, lai visu iecerēto varētu secīgi un bez steigas pagūt. Kas īsti notiek?
Modernā sadzīves un transporta tehnika, tagad arī informācijas tehnoloģijas – elektroniskais pasts, mobilais telefons, skaips – tas viss taču ir radīts nolūkā taupīt mūsu laiku. Taču “tā vien šķiet, ka tehnoloģijas, kam mūs vajadzēja atsvabināt, patiesībā mūs paverdzina”. Šie Oslo universitātes profesora sociālantropologa Tomasa Hillana Ēriksena vārdi kļuva par impulsu pārdomām, kas izraisīja lavīnas efektu: laiks, tehnoloģijas, informācijas pārbagātība, nauda, izvēle, vērtības – tā varētu iezīmēt galvenos jautājumus, ko vēlos skart šajā rakstā.
“Man vienmēr bija piecas minūtes (lai atbildētu uz elektronisko pastu), ik dienu – stunda (lai izlasītu un komentētu atsūtītā raksta uzmetumu), bieži vien – trīs stundas (lai uzrakstītu aktuālu rakstu vai komentāru) vai arī vesela diena (lai izlasītu grāmatu un uzrakstītu recenziju), un reizēm man bija veselas četras dienas (lai uzrakstītu uzmetumu akadēmiskam rakstam), tomēr man pietrūka divu gadu (lai pabeigtu grāmatu savā nozarē).”
Tas ir citāts no Tomasa Hillana Ēriksena grāmatas “Mirkļa tirānija. Straujš un gauss laiks informācijas sabiedrībā”. Dzīve apliecina, ka tās autors tomēr ir mācējis atrast laiku, lai uzrakstītu savu grāmatu, jo tā ir uz mana galda, turklāt pārtulkota latviski. Taču viņa raizes man ir visnotaļ saprotamas.
Iesākumam nolemju klausīt Ēriksena ieteikumam un pavērot pati savus paradumus. Es neskatos televīziju un neklausos radio, mobilo telefonu apzināti nepieslēdzu internetam, taču no rīta datoru es ieslēdzu agrāk nekā kafijas automātu. Katru dienu es saņemu vismaz 20 elektronisku vēstuļu – kamēr atbildu uz tām un tad vēl pārbaudu, kas notiek ar mūsu žurnāla lapām sociālajos tīklos, pēkšņi izrādās, ka diena jau gabalā.
Un te nu atkal esmu vienisprātis ar Ēriksenu – elektroniskais pasts ir ērtība rakstītājam, bet var kļūt par sodību saņēmējam.
Tomēr tūdaļ pat gribu arī iebilst: tehnoloģijas – kā itin visas lietas šajā pasaulē – pašas par sevi nav ne labas, nedz ļaunas.
Tās ir kā uguns, kas silda, iekurta pavardā, un izposta, ieskrējusi jumtā.
Laiks un tehnoloģijas
Industriālo laikmetu ir nomainījis informācijas laikmets. Globālais tīmeklis intelektuālos resursus ir decentralizējis un padarījis visiem pieejamus. Tiesa, informācija te nav sakārtota ne alfabētiskā secībā, ne arī kādā citā veidā. Un par tās patiesumu vai kļūdainību neviens īsti neatbild. Tomēr – šaubu nav – tas atvieglo mūsu dzīvi. Un arī to ietekmē.
Mūsdienu skolēns pat nemēģinās iegaumēt to, kas viegli atrodams tīmeklī. Kā tas ietekmē domāšanu? Vai šādi nerodas situācija, ka vairumam cilvēku ir laiks iegūt informāciju, bet nav laika to izprast?
Klāvs Sedlenieks, soci ālantropologs, lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedrā: “Man bija auklīte, dzimusi 1899. gadā, skolotāja. Viņa stāstīja, ka uzreiz pēc kara, kad parādījās tintes pildspalvas, skolotāji izvērsuši cīņu pret tām, jo bērniem vairs neattīstīšoties tās iemaņas, kas rodas, rakstot ar spalvu. Kad es sāku iet skolā, parādījās pirmās lodīšu pildspalvas, taču mums ar tām neļāva rakstīt, jo tās sabojāšot rokrakstu. Mūsdienu sentiments ir rakstīt ar roku. Argumenti joprojām tie paši – citādi netikšot attīstīta motorika, kas negatīvi ietekmēšot arī spēju domāt un spriest. Taču jaunā paaudze, kā zināms, deģenerējas jau kopš Aristoteļa laikiem. Jā, tagad students, ja viņam kāds darbs jāuzraksta ar roku, pirmajā brīdī apjūk, jo dators ļauj ar tekstu manipulēt, līdz ar to viņš nav radis domāt lineāri. Ir mainījies domāšanas veids. Tagad atmiņa darbojas citādi. Nesen tviterī izlasīju apgalvojumu: mūsdienās neko nevajag atcerēties, vajag domāt. Tam gan gribu iebilst – domāt var tikai par to, kas ir zināms, bet zināmo glabā atmiņa. Mums savulaik lika Raiņa dzeju iekalt no galvas. Un, kad tas bija izdarīts, vienā brīdī tu pēkšņi ieraudzīji kopsakarību. Ja tu nezini Raiņa dzeju, asociācijas neradīsies.”
Jautāts par paša attiecībām ar modernajām informācijas tehnoloģijām, Klāvs smaidot atbild: “Man ir mobilais telefons un dators kā mana ķermeņa paplašinājums. Uz bibliotēku es tikpat kā vairs neeju, visu, ko man vajag, atrodu tīmeklī un, ja gadījumā man vajadzīgās grāmatas tur nav, internetā nekavējoties atrodu, kur to varu nopirkt.”
Tehnoloģijas palīdz ietaupīt laiku, taču tās ir mainījušas arī mūsu izpratni par telpu. Agrāk telpu mēdza iedalīt privātajā un publiskajā, modernās tehnoloģijas šo robežu nojauc. Darbs ienāk guļamistabā, jo jebkurā brīdī tev var piezvanīt priekšnieks. Un privātā telpa ielaužas publiskajā, jo reizēm trolejbusā gluži intīmas sarunas pa mobilo telefonu ir spiesti klausīties arī pārējie pasažieri. Viss ir citādi nekā tad, kad telefona būdiņa uz stūra bija vienīgā saziņas iespēja.
Turklāt zudusi ir ne tikai robeža starp publisko un privāto telpu, bet arī atšķirība starp darba un brīvo laiku. Mainījies, proti, krasi pieaudzis, ir arī klajā laisto grāmatu un kinofilmu, televīzijas kanālu un preses izdevumu skaits. Tagad visi, kas saistīti ar informāciju – no ziņu lasītājiem līdz profesoriem –, cīnās par sekundēm, minūtēm un stundām, ko auditorija būtu gatava tiem veltīt. Visi cīnās par mūsu laiku.
Tāpēc esmu vienisprātis ar Ēriksenu: “Lielākā meistarība ir pasargāt sevi no 99,99 procentiem piedāvātās informācijas un prasmīgi izmantot 0,1 procentu.” Lai nenoslīktu nuļļu un vieninieku jūrā.
Laiks un izvēle
Studiju gados neskaitāmas reizes biju skatījusies Federiko Fellīni filmu “8 1/2”, kas jau tolaik bija ieguvusi kino klasikas statusu. Nesen noskatījos to vēlreiz un biju izbrīnīta, cik nesteidzīgs ir tās temps. Agrāk man tā nešķita.
Mana māmiņa neskatījās reklāmas klipus. Un arī mūzikas klipus ne. Man ir cita laika izjūta, viņa teica. Un skaidroja to ar vecumu. Tomēr laika izjūtu nosaka ne tikai vecums.
Pieļauju, ka Ņujorkas brokera laika izjūta krietni atšķiras no Šveices kalnu ciemata pastnieka laika izjūtas.
Nemaz nerunājot par to, ka ikvienam no mums minūtes ilgums atkarīgs no tā, vai mēs kaut kur steidzamies vai kaut ko gaidām.
Kino ir māksla, kas strukturē laiku. Tādēļ par laika atsperes dīvainībām vēlos izjautāt vienu no šīs jomas zinīgākajiem vīriem.
Dmitrijs Rancevs, kinokritiķis: “Laika ritums nenoliedzami paātrinās. Tikai es nezinu, ar ko tas ir saistīts. Neņemos apgalvot, ka tas paātrinās objektīvi un visiem. Varu runāt tikai par sevi. Jaunībā, kad ik nedēļu es atklāju vairākas galaktikas, reiz izdzirdēju Borisa Grebenščikova frāzi: “Но, чем дальше, тем будет быстрей” – “Jo tālāk, jo viss notiks straujāk.” Tagad arvien biežāk šos vārdus atceros. Tiesa, nav tā, ka tehnoloģiju ātrums izraisa manī adrenalīnu. Piedod, es runāju par sevi, par savām izjūtām, tāda principā ir mana metode – izprast savas izjūtas un pēc tam, ja iespējams, interpretēt tās. Taču atkarība no tehnoloģijām ir arī man. Tomēr es neizjūtu nepieciešamību pēc “vēl un vēl”. Man nevajag jaunākā modeļa aifonu, man pilnīgi pietiek ar manu mobilo telefonu, kas pilda divas funkcijas – no tā es varu piezvanīt un aizsūtīt īsziņu. Man ir televizors, nevis plakanais, bet ar kineskopu. Man šķiet, ka tas labāk rāda. Reizēm es tanī skatos filmas, ko laižu caur DVD spēlētāju. Man ir viens dators, stacionārais. Mūziku un filmas datorā neskatos. Man ir CD spēlētājs, pastiprinātājs un skaļruņi. Pastiprinātājam ir pieslēgts arī kasešu magnetofons. Tomēr lielākoties klausos diskus, veikalā pirktus. Man ir fotoaparāts, kas domāts tikai fotografēšanai. Bet uz rokas es valkāju mehānisko pulksteni.”
Šoreiz neprovocēšu Dmitriju uz sarunu par to, kā mehāniskais pulkstenis mērī laiku ar telpu – ar pulksteņa rādītāja kustību pa ciparnīcu, kas man vienmēr ir šķitis vilinošs un paradoksāls temats. Koncentrēsimies uz kino.
Tu precīzi noformulēji – kinematogrāfs strukturē laiku. Temporālais elements ir kino uztveres iespēju pamatā. Tikai jāsaprot, kādā veidā šī strukturēšana notiek. To paveic montāža. Bez montāžas nav kino kā fakta.
Tā es viņa saku.
“Pēc manas visdziļākās pārliecības, kino dzimst nevis dramaturga vai režisora galvā, ne uzņemšanas laukumā un pat ne montāžas telpā, bet tikai un vienīgi skatītāja galvā. Ko izdara montāža? Tā iedarbina iztēli. Labs režisors kadru, kurā redzama atvēzējusies roka ar nazi, samontēs ar kadru, kurā namu logos atspīd ātrās palīdzības bākuguns. Slikts režisors atrādīs un atstāstīs visu, kas tur noticis. Tādēļ šis ir ne tikai uztveres, bet arī vērtību jautājums. Vai mēs skatāmies filmu vai surogātu, kurā salikti producentu izskaitļoti un aizgūti kodi,” atbild man Dmitrijs.
Un tagad runāsim par laiku, kurā dzīvojam. Un par kompasu un enkuru.
“Mēs dzīvojam visādu post laikmetā. Domāju, ka arī informācijas laikmets jau ir kļuvis grūsns ar savu post. Ko tas nozīmē? Ap mums ir informācijas jūra, atkarība no arvien lielāka informācijas plūsmu ātruma un to izraisītā adrenalīna, ko līdzsvaro tolerance. Turklāt šī tolerance ir nihilistiska. Dzīšanās pēc arvien jauniem iespaidiem un informācijas noved pie tā paša, pie kā regulārs sekss ar nemīlamu cilvēku.
Lai neiestātos galīgs apnikums un depresija, jāpatur prātā, ka patiesas tolerances pamatā ir iespēja izvēlēties. Tā ir vērtība un kompass. Tu vari mitēties steigt un pateikt: šodien es gribu noskatīties kādu šedevru, un nav nozīmes, kad šī filma bija uzņemta. Izdarot izvēli, tu sarunājies ar mūžību. Man šķiet, tā ir izeja.
Radošais process ļauj sajust esības patiesumu. Realitāti. Mans enkurs ir radošs process. Turklāt radošs process var būt gan filmas skate, gan mūzikas klausīšanās, gan gleznas, dabas skata vai urbānas ainavas vērojums, laiks, kas pavadīts ar mīļoto… Kā reiz, pārfrāzējot kādu no klasiķiem, teica draugs Vadims Agapovs – lasīt un rakstīt ir viens un tas pats.”
Laiks un vērtības
Un nu gribu atsaukt atmiņā stāstu par četriem prioritāšu kvadrātiem. Pirmajā ir steidzamas un svarīgas lietas. Piemēram, patlaban man tajā būtu darbs pie šā raksta. Otrajā – steidzamas un nesvarīgas lietas. Piemēram, ja es tūlīt pat neiešu ārā no mājām, palaidīšu garām labu koncertu. Trešajā – nesteidzamas un nesvarīgas lietas. Piemēram, televīzijas skatīšanās, sērfošana internetā, sēdēšana sociālajos tīklos. Speciālisti apgalvo, ka tieši tam vairākums cilvēku atdod lielāko daļu sava laika. Un ceturtais kvadrāts – nesteidzamas, bet svarīgas lietas. Patiesībā – vissvarīgākās. Piemēram, nepieciešamība apjaust, kādēļ esi nācis šajā pasaulē, kāda ir tava būtība un tava sūtība.
Un tagad ņemu rokās grāmatu, kas jau gandrīz gadu ir uz mana galda, taču es tās izlasīšanu arvien esmu atlikusi uz vēlāku laiku – “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves”. Tās autore Bronija Vēra 10 gadus strādājusi par nedziedināmu slimnieku aprūpētāju. Neviens no mirējiem nav izteicis nožēlu, ka pārāk maz skatījies seriālus, reti komentējis publikācijas sociālajos tīklos un ne īpaši cītīgi apmeklējis apspriedes. Uz nāves sliekšņa galvenās vērtības ir nevis darbs un pat ne panākumi, bet attiecības – ar cilvēkiem un Dievu.
Laiks un mūžība
Dmitrijs Rancevs pirms mirkļa teica: “Izdarot izvēli, tu sarunājies ar mūžību.” Ingmars Zemzaris reiz sarunā man teica: “Aktuāla ir mūžība, nevis laiks.”
Taupīt laiku nav iespējams. Laiku var tikai tērēt.
Taču tērēt to var vai nu bezjēdzīgi, vai gudri.
Ingmars Zemzaris, tulkotājs, komponists, mācītājs: ”Ekonomiski aktīvs mūsdienu latvietis sirgst ar laika trūkumu gluži kā priekš simt gadiem smalka dāma ar migrēnu. Kurš mācītājs gan nav sastapis jaukus, jaunus cilvēkus, kas ļoti gribētu nokristīties, bet aiz laika trūkuma diemžēl nevar apmeklēt iesvētes mācības? Bet, ja diennaktī būtu 25 stundas, tad vienu no tām viņi, goda vārds, veltītu Dievam. Un kam tik vēl mēs neveltītu 25. stundu, kas īstenībā mums jau sen ir rokā!
Piemēram, iepirkšanās. Savulaik bija jāieiet maizes veikalā, piena veikalā, gaļas veikalā, sakņu veikalā un saimniecības preču veikalā, turklāt katrā no tiem bija jāstāv rindā, kas virzījās lēni, jo pārdevēja grieza, svēra un pakoja pirkumus, lēsa summu ar koka skaitīkļiem un iekasēja naudu.
Tagad tu vari ar savu auto iebraukt faktiski veikalā iekšā, sakraut ratos visu, ko sirds kāro, un tad tu vēl pukojies pie kases, ja tev priekšā gadās pāris cilvēku ar pilniem groziņiem. Un kur paliek tava ietaupītā 25. stunda?
Kopumā mūsu sabiedrībai brīva laika ir nenormāli daudz – citādi taču bankrotētu laika notriecamie rūpali: visi tingeltangeļi jeb tā saucamais “šovbizness”, neskaitāmie televīzijas kanāli un tā tālāk. Mums trūkst nevis laika, bet miera. Un miera mums trūkst tāpēc, ka mēs vairs nezinām, kam laiks ir domāts, jo mums ir pazudusi izredze uz mūžību.
Es zinu vienu vienīgu laika formulējumu, kas vienā teikumā pasaka par laiku visu, kas tiešām ir svarīgs. Tie ir Jēkaba Lorbera atklāsmes darbā “Dieva namturība” lasāmi vārdi, ko Dievs saka Ādamam vēl pirms krišanas grēkā: “Redzi, tālabad es daru laiku, lai tavs pārbaudījums ilgtu vien īsu brīdi, bet izcīnītā dzīvība – mūžīgi.”
Gadu simtiem kristīgajā pasaulē cilvēki zināja, ka laiks ir žēlastība, iekams Bendžaminam Franklinam 1749. gadā izdevās noformulēt velnišķīgo lāstu: “Laiks ir nauda.”
Kopš laiks ir nauda, laika trūkums ir kļuvis tikpat iracionāls kā naudas trūkums. Cilvēks, kas var tērēt latu dienā, apskauž cilvēku, kas var tērēt divus latus dienā, un vienlaikus cilvēks, kas tērē 20 latu dienā, nezina, kā savilkt galus kopā. Un tāpat ir ar laiku – kopš mēs vairs nepelnām maizi, bet naudu.
18. gs. vidū lords Česterfīlds rakstīja savam dēlam: “Ātrums ir veikala dvēsele.” Kopš tā laika mēs arvien vairāk esam zaudējuši Kristus mieru un kļuvuši par ātruma vergiem. Turklāt bieži vien mēs pērkam ātrumu, nevis lai laiku ietaupītu, bet gan lai to notriektu.
Modernās tehnoloģijas ir daudzējādā ziņā lieliskas un ļoti derīgas. Mani sajūsmina iespēja sēdēt savā istabā dziļos Latvijas laukos un klausīties Baha mūziku izcilā vācu atskaņojumā. Un tai pašā istabā lasīt grāmatu, kas fiziski atrodas kādā tālā Amerikas bibliotēkā. Moderno tehnoloģiju lietderība ir nenoliedzama. Bet tikpat nenoliedzams ir arī ļaunums, ko tās nodara, veicinot vispārēju seklumu un paviršību un noslaukot no zemes virsas milzīgu daudzumu profesiju, amatu un tradīciju.
Domājot par laiku, es allaž atceros Bahu. Baha skaņdarbu kopojums satilpst 142 kompaktdiskos, turklāt tikai tā Baha daiļrades daļa, kas ir saglabājusies. Būdams komponists, viņš bija arī skolotājs skolā, zēnu kora vadītājs, vienlaikus vairāku lielu pilsētas baznīcu ērģelnieks un 20 kristīgā laulībā dzimušu bērnu tēvs. Notis viņš rakstīja ar spalvu un savu lielo ceļojumu pāri visai Vācijai veica kājām. Viņš nodzīvoja tikai 65 gadus un nebūt nenomira no pārpūles. Tā dzīvoja cilvēks, kam laiks bija žēlastība, nevis nauda.
20. gs. sākumā austriešu rakstnieks Kārlis Krauss asprātīgi teica: no kurienes gan man rodas tik daudz laika nelasīt? To pārfrāzējot, var brīnīties: no kurienes mūsdienu cilvēkam rodas tik daudz laika būt vienaldzīgam pret Dieva vārdiem un pret savas esmes patieso jēgu?
Toreiz, kad laiks vēl bija žēlastība, nevis nauda, ļaudis teica daudz precīzāk: nevis “man nav laika”, bet “man nav vaļas”. Vaļa nozīmē, pirmkārt, brīvību un, otrkārt, gribu. Tā saucamais laika trūkums patiesībā ir brīvības un gribas trūkums. Vaļas trūkums ir pašā cilvēkā.”
*
5 lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves:
• kaut man būtu pieticis drosmes dzīvot pašam savu dzīvi, nevis to, ko no manis gribēja citi;
• kaut es nebūtu tik daudz strādājis;
• kaut es būtu uzdrīkstējies atklāt savas jūtas;
• kaut es būtu vairāk laika veltījis draugiem;
• kaut es biežāk būtu ļāvis sev justies laimīgam.
Apkopojusi Bronija Vēra, nedziedināmu slimnieku aprūpētāja.
