Anda Līce: Kremlis pasaules tautas apdullina ar vērienīgu propagandu, bet politiķu uzpirkšanai naudu nežēlo 34
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Meli ir kā gaisa piesārņojums. Tie var sabiezēt tā, ka kļūst grūti elpot, un tad cilvēki no tādām vietām bēg projām.
Bēgšana no Padomju Savienības bija gandrīz neiespējama, kamēr mūsdienās Krievijas valdība to pat veicina, lai oponentu apklusināšanai nebūtu lieki jātērējas, turklāt no attāluma tie arī šķiet mazāk bīstami.
Ir grūti iedomāties vēl lielāku absurdu par to, ka, atbrīvojoties no saviem gaišākajiem prātiem, valsts varētu sasniegt varenību.
Staļina laikā no izcilākajām personībām asinskārā vara atbrīvojās, tās fiziski iznīcinot tādā skaitā, ka visi upuri joprojām nav saskaitīti.
Kā tiem, kas joprojām ilgojas pēc “drošās” dzīves Padomju Savienībā, derētu noskatīties seriālu “Gulags. Ļeņina testaments”! Tomēr maz ticams, ka tas viņu apziņā ko mainītu, jo šis daudziem, izrādās, ir ticības jautājums.
Seriālā ir ar krievu rakstnieka un dzejnieka Varlama Šalamova acīm skatītā iznīcības mašīna, kura ievilka sevī un samala cilvēcību.
Dažādās gulaga nometnēs viņš pavadīja 17 gadus, un Latvijas lasītājiem tagad ir pazīstams ar grāmatu “Kolimas stāsti”. Uz Kolimas dabas mežonīgā skaistuma fona katra nodzīvotā diena jebkuram varēja būt arī pēdējā.
Pēc atbrīvošanās, kad daudziem šķita – represijas ir beigušās un sācies cits laiks, viņš pravietiski teica: “Nevar būt citu laiku, ja cilvēki paliek tādi paši kā iepriekš.”
Viņam izrādījās taisnība. Krievija slīd atpakaļ totalitārismā, jo nomācoši liela ir to ļaužu daļa, kas no vēstures tā arī neko nav mācījusies.
Tiem, kuri ir zaudējuši atmiņu, zūd arī griba pretoties ļaunumam, un patiesībai tad paliek aizvien mazāk vietas.
Dzejnieka, žurnālista un cilvēku tiesību aizstāvja Aleksandra Ginzburga piemiņai veltītā Andreja Smirnova filma “Francūzis” arī stāsta par laiku pēc Staļina nāves, par tā saucamo atkusni, kad no nometnēm sāk atgriezties ieslodzītie un daudziem (īpaši ārzemniekiem) šķiet – ir sākušies jauni laiki.
Tāpat daudzi domāja arī deviņdesmitajos gados, kad sabruka PSRS.
Par šādas traģēdijas iespējamo atkārtošanos mūsdienās visvairāk raizējas austrumeiropieši – viņi to reiz jau piedzīvoja. Kremlis pasaules tautas apdullina ar vērienīgu propagandu, bet politiķu uzpirkšanai naudu nežēlo.
Savā laikā pat tik asredzīgs vīrs kā angļu dramaturgs un rakstnieks Bernards Šovs jūsmoja par Padomju Savienību. Tāpat kā daļa savaldzināto Rietumu intelektuāļu, viņš tajā pat viesojās, tā arī nesaprotot, kur ir nonācis.
Nometnes un masu kapus viņiem, protams, nerādīja.
Tāpēc abpusgriezīgais jautājums: “Vai es gribu zināt patiesību?” ir aktuāls visos gadsimtos, bet divdesmit pirmajā – īpaši.
