Izcēlies strīds! Kur palikt Aspazijai – Tukumā vai Rīgā? 16
Ritvars Raits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Starp divām kultūras iestādēm – Latvijas Nacionālo teātri un Tukuma muzeju – izcēlies strīds, kura risināšanaā skatuves mākslinieki pat piesaistījuši zvērinātu advokātu. Strīda objekts ir tēlnieka Teodora Zaļkalna pirms teju simt gadiem darinātais dzejnieces Aspazijas krūšutēls. Bet šī stāsta morāle ir arī par to, kā izturamies pret savām kultūras vērtībām un kā neprotam sarunāties, lai vienotos elementāros jautājumos.
“Nesen tika novietoti Nacionālajā teātrī vairāki skulpturāli portreti. No tiem labākie, kaut sliktā gaismā novietoti, ir Zaļkalna veidotie Rūmnieces cilnis un Aspazijas bīste. Aspazijas ģīmetne interesanta arī kā atmiņu tēls: dzejniece veidota nupat – nevis kā veca, bet kā jauna sieviete. Portretiskā līdzība Zaļkalna darbos liela…” tā 1931. gadā žurnālā “Daugava” rakstīja latviešu gleznotājs un mākslas zinātnieks Uga Skulme.
Zaļkalns bronzā atlieto Aspazijas krūšutēlu 1931. gadā darināja pēc Latvijas Nacionālā teātra pasūtījuma. Faktiski tikai tagad nācis gaismā, ka pēc septiņdesmit gadiem – 2002. gadā – Aspazijas biste no teātra ēkas pazuda, iespējams – nozagta. Tas bijis laikā, kad Nacionālajā teātrī veica rekonstrukciju, izrādes tika spēlētas citur, bet ēkā darbojās būvnieki. Kā noprotams, par zādzības faktu toreizējais teātra direktors Ivars Rudzītis nebija ziņojis policijai, tāpēc Aspazijas krūšutēlu neviens nemeklēja.
Sešpadsmit gadus vēlāk – 2018. gadā – skulptūra nejauši nonākusi pie tukumniekiem Raimondas Ertneres un Armanda Sproģa (Armands Sproģis bijis metāllūžņu iepirkšanas uzņēmuma “Tukuma metāls” īpašnieks un vadītājs). Iespējams, viņi to izglāba no pārkausēšanas, jo bronzas biste it kā esot bijusi nodota metāllūžņos. Tobrīd Aspazijas krūšutēls neesot bijis tajā labākajā stāvoklī. Tukumnieki lūdza atzinumu Tukuma muzeja direktorei Agritai Ozolai, kura atpazina T. Zaļkalna darbu un noskaidroja, ka tas ir tas pats Aspazijas krūšutēls, kas savulaik atradies Latvijas Nacionālajā teātrī.
Ja teātrim nevajag, lai tiek muzejam
Muzeja direktore sazvanījusies ar Ojāru Rubeni – ilggadēju Nacionālā teātra direktoru. Kopš tās sarunas pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, bet muzeja direktore tagad atceras, ka Rubenis paudis prieku par skulptūras atrašanos, pastāstījis, ka tā remontu laikā pazudusi no teātra. Policijai par to neesot ticis ziņots. Nekādu konkrētu priekšlikumu no Ojāra Rubeņa puses neesot bijis, solījis tikai kādreiz piebraukt uz Tukumu paskatīties, kā skulptūra izskatās. A. Ozola teic, ka neesot bijis kaut mazākās ieinteresētības, lai Aspazijas krūšutēls atkal nonāktu Nacionālā teātra ēkā.
Skulptūras atradēji Raimonda Ertnere un Armands Sproģis nolēmuši – ja jau Nacionālajam teātrim šo mākslas darbu nevajag, tad jādāvina vietējam muzejam. Dzejniece Aspazija 1929. gadā piecas nedēļas esot dzīvojusi Durbes pilī, kur patlaban arī ir Tukuma muzejs. Tāpēc tieši Durbes pilī šobrīd atrodas arī Aspazijas krūšutēls.
Izstāda 2019. gadā
Aspazijas biste Durbes pilī tika prezentēta 2019. gada Muzeju naktī – 18. maijā. Pirms tam Tukuma muzejs ar Raimondu Ertneri un Armandu Sproģi noslēdza dāvinājuma līgumu. Dāvinātāji lūdza līgumā iekļaut punktu, ka Aspazijas krūšutēlam jāpaliek Tukuma muzeja īpašumā, jo viņi uzskata, ka tikai šī kultūras iestāde šim mākslas priekšmetam var nodrošināt nepieciešamo aprūpi un drošu saglabāšanu.
Starp citu, tā bija jau otrā reize, kad teātris šķīrās no Aspazijas bistes. T. Zaļkalns 1967. gadā dzejnieces krūšutēlu atradis nobāztu vienā no teātra pagrabtelpām. Tēlnieks toreiz to aizvedis projām un nodevis Latvijas Mākslas muzejam. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas deviņdesmitajos gados Nacionālais teātris par bisti sācis interesēties un atguvis to atpakaļ.
Pirms Aspazijas krūšutēls tika izstādīts Durbes pilī, Tukuma muzejs nolīdzis restauratoru, jo skulptūru klājusi pamatīga netīrumu kārta. Kā pastāstīja muzeja direktore, zudības gadu laikā kāds arī bija mēģinājis atbilstoši savam inteliģences līmenim šo mākslas darbu “uzlabot” – Aspazijai bijušas uzkrāsotas lūpas un uzzīmēta ķēdīte…
Līdz Muzeju naktij viss ticis savests kārtībā. Tukuma muzejs par tā izstādīšanu informējis arī plašsaziņas līdzekļus.
Advokāts brīdina par tiesāšanos
Kad Tukuma muzeja vadītāja centās kontaktēties ar Latvijas Nacionālo teātri, tā direktors bija Jānis Vimba (viņš šos pienākumus sāka pildīt 2018. gada 27. jūnijā). Ar viņu man neizdevās aprunāties, tāpēc atliek vien pieļaut, ka viņš par Aspazijas krūšutēla jauno atrašanās vietu uzzinājis tieši no plašsaziņas līdzekļiem. J. Vimba izrādījās ieinteresēts mākslas darba atgūšanā. 2019. gada septembrī Nacionālais teātris par šo savu vēlmi informēja Kultūras ministriju, kas lūdza atbildi no Tukuma muzeja. Muzejs ar ministrijas starpniecību paziņoja teātrim, ka tas apsvērtu iespēju atdot krūšutēlu teātrim, ja tikai ar dāvinātājiem tiktu panākta vienošanās par līgumā iekļautā īpašā nosacījuma atcelšanu. Vēl kā variantu tukumnieki piedāvāja Nacionālajam teātrim iespēju šo mākslas priekšmetu ilgtermiņā deponēt, pret ko iebildumi nav bijuši arī Ertnerei un Sproģim. Pēc šīs sarakstes iestājies klusums, kas ildzis teju trīs gadus. Jāpiebilst, ka Kultūras ministrija šā jautājuma risināšanā vairāk neiesaistījās un pat nedomājot to darīt, jo tā esot problēma, kas jāatrisina divu iestāžu starpā.
Klusums beidzās šoruden – 17. septembrī Tukuma muzejs, kā arī A. Sproģis un R. Ertnere no zvērinātā advokāta Kalvja Krūmiņa saņēma vēstuli ar nosaukumu “Pretenzija par mantas atgūšanu”. Latvijas Nacionālais teātris pilnvarojis advokātu rīkoties, lai Aspazijas krūšutēls tiktu nogādāts atpakaļ Rīgā. K. Krūmiņš, kā jau tas advokātam pienākas, vēstules adresātiem gari un plaši izskaidrojis, kādas tiesiskās sekas un materiāli zaudējumi tos sagaida, ja līdz 30. septembrim netikšot sniegta pozitīva atbilde.
Tukumnieki jūtas aizvainoti
Tukumnieki tagad jūtas kā ar samazgām aplieti. Muzeja direktore A. Ozola domā, ka ir izdarīta acīmredzama kļūda komunikācijā, viņa pat gatava atzīt, ka varbūt no savas puses neesot pratusi runāt ar Nacionālo teātri. Tajā pašā laikā Tukuma muzeja darbinieki nejūtas kaut ko ļaunu izdarījuši. Muzejs darījis visu iespējamo, lai situāciju atrisinātu, bet kopš 2019. gada septembra Nacionālais teātris neesot izrādījis interesi par Aspazijas krūšutēlu. Tukuma muzejs arī tagad aicina Nacionālo teātri uz tikšanos, lai pārrunātu situāciju un rastu risinājumu.
Par situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar Nacionālā teātra pretenzijām pret Tukumu muzeju, informēts arī Tukuma novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa. Cilvēki izdarījuši labu darbu, bet pret viņiem tagad tiekot izmantotas tādas metodes, kas pašvaldības vadītāju nepatīkami pārsteidzot. Būtu normāli, ja puses sanāktu kopā, cilvēcīgi izrunātos un kārtotu lietas. Kā informēja G. Važa, Tukuma muzejam neesot iebildumu atdot skulptūru teātrim. Ir tikai jāvienojas ar tās dāvinātājiem par līgumā ar viņiem iekļauto īpašo punktu.
Rubenis: “Diez vai jātiesājas.”
Ojārs Rubenis Latvijas Nacionālo teātri vadīja 11 gadus kopš 2006. gada. Viņš atceras, ka tolaik biste teātra ēkā jau vairs neesot bijusi, tā pazudusi remonta laikā. Nekādā uzskaitē Aspazijas biste nav bijusi, tāpēc tad, kad no Tukuma muzeja zvanīts un informēts par tās atrašanos, Rubenis esot atbildējis, ka, gadījumā ja tukumnieki grib to paņemt pie sevis izstādīšanai un glabāšanai, tad viņi to varot darīt.
Tā esot bijusi mutiska vienošanās. O. Rubenis vairs neatceroties, vai tobrīd, kad viņam zvanīja no Tukuma muzeja, viņš vēl bija vai vairs nebija teātra direktors. Kad tika precizēts zvanīšanas laiks – 2019. gada maija sākums, Rubenis teica, ka tad viņš varētu būt bijis Latvijas Nacionālā teātra izpilddirektora amatā. (Valsts amatpersonas deklarācija liecina, ka O. Rubenis līdz 2020. gada 30. jūnijam bija teātra izpilddirektora amatā, kuru viņš ieņēma pēc valdes locekļa un direktora amata atstāšanas.)
“Es neredzu tur šausmīgu problēmu. Ja Nacionālais teātris grib to skulptūru atpakaļ, tad Tukuma muzejs varētu mierīgi viņiem atdāvināt. Ja Nacionālais muzejs piekrīt, lai skulptūra paliek Tukuma muzejam, tad lai notiek tā. Galvenais, ka tā ir un nav pazudusi,” savu skatījumu par jautājumu, kur būtu jāatrodas Zaļkalna darinātajai bistei, pauda O. Rubenis. “Vai par to būtu jārīko tiesvedība divu kultūras institūciju starpā un jātērē nauda? Man tas neliekas normāli, bet tā tiešām nav mana problēma,” sarunas noslēgumā teica O. Rubenis.
