Kopš marta vidus uzņēmumā darbu zaudējusī liepājniece, nu jau bijusī ilggadīgā produkcijas kvalitātes kontroliere Rūta Orlova stāsta, ka marta vidū piekritusi uzrakstīt atlūgumu pēc savstarpējas vienošanās, tāpēc ka tā turpināt vairs neredzējusi jēgu. “Kopš februāra nebiju saņēmusi atalgojumu, nav arī kompensācijas par atlaišanu. Uzņēmumā strādāja arī mans dzīvesbiedrs, dēls, meita un znots. Mēs bijām to aptuveni 1300 darbinieku pulkā, kurus pirmoreiz atlaida 2013. gada novembrī, kad Liepājas tiesā pasludināja “Liepājas metalurga” maksātnespēju. Bet kopš šā gada marta vidus visi atkal esam bez pastāvīga darba. Kaut arī nemitīgi meklējam, atrast to līdz šim nevienam no mums nav izdevies. Man gan ir augstākā tehniskā izglītība un ap 20 gadu darba pieredze, bet Nodarbinātības valsts aģentūrā man skaidro, ka ar manu specialitāti nekur līdzvērtīgu darbu es nedabūšot.” 4
Celtņa vadītājs Jānis Cinis stāsta, ka pēdējoreiz gatavo produkciju esot uzkrāvuši 15. martā. Bet kopš tās dienas vairs nedarot neko, vien sēžot mājās. Aprīlī viņš saņēmis rakstisku brīdinājumu par darba attiecību pārtraukšanu no 2. maija. Arī celtņa vadītājs Jānis Cinis saka, ka bijis 2013. gadā atlaisto pulkā. Pēc ilgas slimošanas reģistrējies bezdarbniekos un izgājis autokāra vadītāja kursus. Bet 2015. gadā pasaukts atpakaļ darbā atjaunotajā uzņēmumā.
“Pēc pirmās atlaišanas darbu 2013. gada novembrī Liepājā nekur nevarēju dabūt,” saka Jānis Cinis, “vairākos uzņēmumos, kuros pieteicos pats vai mani darbabiedri, viņiem atbildējuši skaidri un gaiši: vecākus par 50 gadiem darbā neņemam, mums vajadzīgi jaunāki un ar konkrētā darba pieredzi. Iznāk, ka tie īslaicīgie kursi, kurus piedāvā Nodarbinātības valsts dienestā, patiesībā ne velnam neder. Tā ir vien tāda valsts naudas izšķērdēšana. Ko iesākšu turpmāk, nezinu. Šaubos, vai tik drīz man izdosies atrast citu darbu, ja jau nevarēju atrast to agrāk.”
“Pēc pirmās atlaišanas aptuveni pusgadu strādāju par pārdevēju lielveikalā “Maxima”, bet tagad esmu bezdarbniece,” atklāj Rūta Orlova. “2015. gada sākumā, uzņēmumam atjaunojot ražošanu, mani uzaicināja atgriezties. Taču jau drīz sajutu, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Pirmos mēnešus algas vēl maksāja laikā. Bet vēlāk ar kavēšanos un pārtraukumiem.”
Strādnieki vairs netic
Kāds uzrunātais velmētavas ceha darbinieks man atklāj, ka pašlaik strādnieku vidū valda nomākts noskaņojums, tāpēc ka jau no februāra nav saņēmuši atalgojumu. Cilvēki ir neziņā, kad tās maksās un vai vispār kaut ko vairs samaksās. Visvairāk nobažījušies ir par to, kur turpmāk atradīs darbu. Cerējuši, ka pēc uzņēmuma īpašnieku maiņas un ražošanas atjaunošanas atkal būs pastāvīgs darbs. Bet tagad jūtas izmuļķoti un piemānīti.
Viņaprāt, pārdodot uzņēmumu Ukrainas akcionāriem Jevgēņijam Kazminam un Valērijam Krištalam, mūsu valdība esot smagi kļūdījusies. “Ja viņu vietā vēlreiz sameklēs citus, kas gribēs ieguldīt naudu uzņēmumā, būs lielas problēmas ar strādājošo atrašanu, jo cilvēki vairs netic ne akcionāriem, ne valdībai – nevienam,” viņš paredz.
Ja tomēr neizdotos palikt uzņēmumā, mans vārdā nenosauktais uzņēmuma darbinieks domā, ka, visticamāk, pametīšot Latviju un meklēšot darbu ārzemēs. “Liepājā nav tādu uzņēmumu, kuriem es būtu vajadzīgs. Pēc pirmās lielās atlaišanas 95% atlaisto jau sēdēja mājās un bez darba, klusībā cerot uz atgriešanos rūpnīcā. Tolaik viņu vienīgais ienākumu avots bija bezdarbnieka pabalsti. Vien neliela daļa gan bija atraduši darbu celtniecības firmās Somijā, Zviedrijā un citās ārvalstīs,” stāsta mans sarunu biedrs.
Arī Liepājas domes Attīstības pārvaldes ekonomikas nodaļas eksperte nodarbinātības lietās Aija Saldovere atzīst, ka visvairāk piemānīti jūtas tie cilvēki, kuri pirms gada noticēja un atgriezās uzņēmumā. Taču, viņasprāt, pašlaik nav citas izvēles kā pārvarēt šo vilšanos un meklēt citas darba iespējas.
