Kur palika OIK nauda? 39
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tagad, kad noslēdzies obligātā iepirkuma komponentes pirmais darbības posms, kas bija saistīts ar to, ka atbalstu atjaunojamai enerģētikai sniedza caur obligātā iepirkuma komponenti, kuru kopā ar saviem elektrības rēķiniem maksāja iedzīvotāji un uzņēmumi, var apkopot šā posma rezultātus – cik naudas tika iekasēts un kur tā aizgāja. Jāpiebilst, ka OIK sāga nebūt nav beigusies, jo atbalsta maksājumi, kurus segs no “Latvenergo” peļņas, turpināsies vēl 18 gadus – līdz 2040. gadam.
Ja kāds piemirsis – OIK saistīts ar atjaunojamo resursu enerģētikas atbalstu, iepērkot šādi saražotu elektroenerģiju par paaugstinātu cenu. SIA “Enerģijas publiskais tirgotājs” (EPT), kas sāka darbu 2014. gada februārī, tātad praktiski līdz ar OIK ieviešanas brīdi, informē, ka vidēji gadā no ražotājiem, kas pārdeva elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, tika iepirktas 1,3 TWh elektroenerģijas, kas veidoja aptuveni 20% no kopējā Latvijas elektroenerģijas patēriņa. Obligātā iepirkuma ietvaros periodā no 2014. gada pavasara līdz 2022. gada vidum kopumā iepirktas 10,5 TWh elektroenerģijas un samaksāts atbalsts virs tirgus cenas ražotājiem kopumā 1,485 mljrd. eiro apmērā.
EPT informē, ka, sākot darbu, no iepriekšējā publiskā tirgotāja pārņēma uzkrātās obligātā iepirkuma izmaksas 64,5 milj. EUR apmērā, bet laika periodā no 2014. gada 1. aprīļa līdz 2022. gada 30. jūnijam saņemti OIK ieņēmumi 1 281,8 milj. eiro apmērā, tātad gandrīz 1,3 miljardi eiro. Jāpieskaita vēl arī valsts dotācijas OIK pieauguma ierobežošanai vai straujākam tās samazinājumam 286,5 milj. eiro apmērā un 18 miljonus eiro lielā valsts kompensācija – kopumā OIK Latvijas patērētājiem līdz 2022. gada vidum izmaksājis 1,59 miljardus eiro.
Tikai puse atbalsta atjaunojamiem resursiem
OIK veidā iekasētais atbalsts kopumā sadalījies uz pusēm – 738,8 milj. eiro saņēmuši ražotāji, kas ražo elektroenerģiju, izmantojot atjaunīgos energoresursus, un 746,7 milj. eiro saņēmuši ražotāji, kas ražo elektroenerģiju dabasgāzes koģenerācijā. Šo, otro, OIK atbalsta pusi Latvijas iedzīvotāji pamatoti uzskatīja par negodīgu un nepamatotu, jo elektroenerģijas ražošanai gāzes koģenerācijā nav nekāda sakara ar atjaunojamo resursu enerģētiku.
Sniegtā atbalsta rezultātā gāzes koģenerācijas staciju skaits Latvijā 2017. gadā sasniedza rekordskaitli – 204, taču, izbeidzoties vai samazinoties OIK atbalstam, šobrīd to skaits krasi samazinājies. Jau vairāk nekā 70 šādu gāzes koģenerācijas staciju pārtraukušas darbību, un tas liecina, ka vienīgais šo staciju veidošanas iemesls ir bijis atbalsta “izsūkšana”. Nezinu, vai visos gadījumos šīs stacijas viendienītes var saukt par negodīgas iedzīvošanās piemēriem, taču tas katrā ziņā bija neefektīva un neilgtspējīga valsts atbalsta piemērs.
Vai no šā scenārija varēja izvairīties? Kopumā – diez vai, jo šādu attīstību noteica ES pieņemtie lēmumi, ka gāzes koģenerācija ir atbalstāms ražošanas veids – Eiropā tolaik aktuāla problēma bija atteikšanās no ogļu izmantošanas un, salīdzinot ar ogļu dedzināšanu, gāzes koģenerācija ir ļoti ekoloģisks elektrības un siltuma ražošanas veids.
Saprotot to un arī rūpējoties par savas saražotās elektroenerģijas konkurētspējīgu cenu, lielākais gāzes koģenerācijas izmantotājs “Latvenergo” un pārējie pieteicās OIK atbalstam un to saņēma – līdz pat 2017. gada OIK izmaksu reformai, kā liecina klāt pievienotā tabula, pat lielākā apmērā nekā atjaunojamo energoresursu stacijas.
Taču 2017. gada OIK reforma liecina, ka atbalsts gāzes koģenerācijai varēja būt daudz mērenāks un tas būtu samazinājis apšaubāmās iedzīvošanās apmērus. Tādēļ jautājums, kuru vienmēr pieminēs, runājot par OIK, – vai nevarēja no paša sākuma izdarīt pareizi? Katrā ziņā “Latvenergo” savu OIK rezultātā iegūto peļņu vēl ilgi maksās atjaunojamo resursu enerģētikas uzņēmumiem – līdz pat 2040. gadam.
Atbalsta saņēmēji
Vēl intereses cienīgs ir to uzņēmumu saraksts, kuriem saskaņā ar 2015. gadā izstrādātajiem Ministru kabineta noteikumiem OIK slogs tika samazināts. Būtībā runa ir par Latvijas energoietilpīgāko uzņēmumu sarakstu, kuriem kopumā, saskaņā ar EPT sniegto informāciju, pa šiem gadiem sniegts atbalsts 20,1 milj. eiro apmērā.
Nav liels pārsteigums atrast šajā sarakstā visenergoietilpīgāko uzņēmumu Latvijā – SIA “Schwenk Latvija” (agrāk – “Cemex”), kā arī otru – AS “Valmieras stikla šķiedra”. Taču pārējos padsmit atbalsta saņēmējus pirmkārt un galvenokārt veido kokskaidu granulu ražotāji ar lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem “Latgran”, “Graanul Invest” un SIA “New Fuels” priekšgalā. Taču pārstāvēti arī plastmasas ražotāji – “Nordic Plast” un “Gammaplasts”, biogāzes ražotāji, kā arī krāsaino metālu pārstrādātāji.
Kas nākotnē?
Kas tālāk un vai par OIK varam aizmirst? Saskaņā ar ES Zaļo kursu Latvijai jāsasniedz ambiciozi klimata mērķi jau 2030. gadā un jākļūst oglekļa neitrālai 2050. gadā, un šo plānu neviens nav atcēlis. Enerģētikas reforma ir viena no svarīgākajām šā plāna sastāvdaļām, bet vienīgais atjaunojamās enerģētikas veids, kas šobrīd spēj iztikt bez atbalsta, ir vēja enerģētika, varbūt daļēji to var teikt arī par saules enerģētiku, tā tuvojas šim statusam. Teiktais gan nenozīmē, ka uzņēmēji, kas darbojas vēja un saules enerģētikas jomā, nevēlas saņemt atbalstu.
Pārējie – biogāze, biometāns, nākotnes ūdeņraža tehnoloģijas un viss cits, kas šajā lauciņā vēl parādīsies, – prasa valsts atbalstu, un tikai naivais var ticēt, ka tāds netiks sniegts – citādi ne 2030. gada, ne 2050. gada mērķus mums neredzēt kā savas ausis. Tādēļ – ar citu vārdu un, iespējams, arī taisnīgāk, bet atbalsta maksājumi atjaunojamai enerģētikai turpināsies. Tas, ko vajadzētu pārdomāt nākotnei – kā kopumā pareiza ideja par atbalstu nākotnes enerģētikai tika pārvērsta par negodīgas iedzīvošanās avotu, akmeni kaklā Latvijas ekonomikai un pagājušās desmitgades politisko katastrofu.
