Galvenais tomēr ir kaut kas cits 18
Tie bija manuskripti, kurus atradēji vērtēja kā tādus, kas savākti no visām debess pusēm – gan no Austrumiem, gan Rietumiem.
Pirms 14 gadiem par manuskriptiem plaša informācija neizskanēja, jo gadsimtiem vecie atradumi bija laika zoba pamatīgi skarti, tos vajadzēja vispirms apstrādāt, lai nostiprinātu un neturpinātos bojāšanās process. Apmēram trešā daļa manuskriptu vispār nebija salasāmi. Taču tajos, kurus izdevās saskatīt, atklājās brīnuma lietas. Kaut vai daudzās ģeogrāfijas kartes – saglabājušās gan tikai fragmentāri. Tās bija tādas, kuras var savietot kopā, un tāda veida zemes virsmas attēlus Rietumeiropā sāka zīmēt un lietot tikai kopš 18. gadsimta. Tikmēr Latgales atradumu, kā jau sacīju, arheologi vērtē ne jaunāku par 12. gadsimtu…
Divas trešdaļas manuskriptu provizoriski apsekoja. Tie izrādījās aprakstīti gan latīņu, gan arābu un senslāvu rakstu zīmēm. Visinteresantākais šķita manuskriptu izvietojums, jo tie bija izkārtoti pa sadaļām gluži kā mūsdienu bibliotēkā: atsevišķi ģeogrāfija, astronomija, matemātika, ārstniecība, maģija. Un te nu īsti vietā atcere par to, ka pirmās bibliotēkas mūsdienu Latvijas teritorijā, vienīgi kristiešu klosteros un baznīcās, iekārtotas ne agrāk par 12. gadsimta otro pusi, proti, kad Dzintarzemē nostiprinājās bīskapa vadītais iekarotāju ordenis.