Kur palika noslēpumainā Latgales bibliotēka? 18
Grandiozs arheoloģisks atradums
Šī tēma vēsturnieku aprindās ir gluži kā sāpīgs augonis. Atliek tai tikai pieskarties, lai atskanētu skaļi brēcieni, apvainojumi nekompetencē vai pat melos, un var arī padraudēt ar bargiem tiesas darbiem! Diskusijas vai analīzes iespēja šajā jautājumā – kā jau tas dažkārt mēdz būt arī zinātņu ļaužu saimē – nav pieļaujamas. Sak, vislabāk jums pašam būs, ja turēsiet muti…
Bet runa ir par grandiozu arheoloģisku atradumu. Pirms 14 gadiem, veicot izrakumus Latvijas austrumos, Latgalē, laimīga nejaušība ļāva atklāt unikālu depozītu, kas glabāja apmēram 12 000 (!) tā dēvēto vienību jeb sarunu valodā – priekšmetu, lielākoties senu manuskriptu. To komplektēšanas laiku atradēji lēsa ap 11. – 12. gadsimteni. Tātad turpat tūkstoš gadu veci. Notika tā 2002. gada vasarā, vietā, ko šeit neminu saprotamu iemeslu dēļ (galvenokārt tāpēc, ka ir gana ļaužu, kuri vēl gribētu tur slepenībā parakņāties), Latvijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un paleontoloģijas izpētes centra direktora Jāņa Goldberga vadībā notika izrakumi.
Sencilvēku apmetnes tur pētītas jau Ulmaņlaikos, mūsdienās veikts mēģinājums padziļināt zināšanas. Kā jau allaž, kad skopi piešķirtie līdzekļi bija izsmelti, rakumu vietu sāka iekonservēt – līdz labākiem, naudīgākiem laikiem. Tikmēr kādā izrakumu laukuma nostūrī atklājās it kā vēsturiski nesens – no 19. gadsimta – ķieģeļu mūrējums, tāda kā aizmūrēta eja. Lai arī arheologu ekspedīcijas uzdevumiem (senapmetne) tā neatbilda, tomēr ziņkāre ir raksturīga ne tikai lajiem – arheologi ķērās pie laužņiem un noslēpumu uzlauza.
Bija vērts! Aiz mūrējuma atklājās pazemes eja, kas noveda apmēram trīs metru dziļumā. Tālāk veda horizontāls koridors, kura abās pusēs atradās nišas 6 līdz 18 kvadrātmetru platībā. Visa pagraba kopplatība – vairāk nekā 100 kvadrātmetru. Un tajā atradās… 12 000 dažādu artefaktu jeb vienību. Lielākoties – seni manuskripti. Arī mākslas un amatniecības darinājumi, no kuriem aizraujošākais šķiet kāds apmēram pusmetru augsts leģendārā Lielā Kristapa priekštecis. Skulptūriņai trūka kāju un puse rokas, seja deformēta, ķermeņa augšdaļa kaila, apakšdaļā gurnauts, uz pleca mazs cilvēciņš. Taču tas nav gluži mazs zēns (kā Kristapam), bet gan padzīvojusi sieviete pundurīte, turklāt… ar izteiktiem indietes sejas vaibstiem.
Atgādināšu, ka Lielā Kristapa teika vēsta par Daugavas pārcēlāju, kas negaisa naktī pārnesis pāri upei zēnu, kurš izrādījies Kristus bērns – tāpēc nesējs ieguvis vārdu Kristaps. Tagad Rīgas Vēstures muzejā glabātā koka skulptūra (tās atveids uzstādīts Daugavmalā) tapusi apmēram 1510. gadā – tātad krietni vēlāk par pagrabu Latgalē. Vai priekštecis varētu būt iegansts teikas aizsākumam?…
