Kur paliek miljons latu integrācijai? 0
Pēc pērn notikušā referenduma par krievu valsts valodas ieviešanu Latvijā valstī tika izstrādāts pasākumu plāns t. s. sabiedrības saliedētības veicināšanai, un šo jomu uzticēja Kultūras ministrijai, kuru, kā zināms, vada cilvēks no Nacionālās apvienības.
Integrācijas politikas veidotāji apgalvo, ka referenduma radītais ugunsgrēks ir nodzēsts, viņuprāt, situācija pašlaik esot mierīga. Tomēr par to, ka ar sabiedrības integrāciju vēl joprojām nav kārtības, liecina krievu valodas referenduma iniciatoru pārgrupēšanās uz t. s. nepilsoņu kongresu. Nesen klajā nāca ziņas par Latvijas skolēnu iesaistīšanu Krievijas militārās propagandas nometnēs. Šie pēdējā laika notikumi uzmanības centrā izvirzījuši jautājumu par valstisko audzināšanu, drošības iestāžu spēju un vēlēšanos vērsties pret valsts iedzīvotāju kopuma saliedētību destabilizējošām organizācijām un atsevišķiem huligāniem, protams, kā arī par sistēmiskām kļūdām izglītības sistēmā.
Neskaitot ES finansējumu, pērn no valsts līdzekļiem sabiedrības saliedētības pasākumiem atvēlēti 928 147 lati, tātad liela nauda. Šogad šim mērķim atvēlēts vairāk nekā viens miljons latu. Pašlaik KM par integrācijas koordināciju atbild gandrīz desmit darbinieku. Sabiedrības integrācijas departamentu šajā ministrijā nesen sākusi vadīt ilggadēja Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdne Solvita Vēvere. Par veiksmīgiem sabiedrības saliedētības projektiem ministrijas atbildīgās personas nosauc dažādas apmaiņas programmas.
Pērn ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) atbalstu īstenotajai jauniešu apmaiņai starp latviešu un mazākumtautību ģimenēm atvēlēti 22 000 latu. Programmas laikā bērni viesojās gan citas nacionalitātes ģimenēs, gan skolās.
Iesaistīti 100 bērni no 5. līdz 9. klasei, un programmā līdzdarbojušies 633 vecāki, vecvecāki un citi ģimenes locekļi. SIF direktore Aija Bauere uzsver, ka, piemēram, latviešu bērns, kurš kādu laiku padzīvo krievu ģimenē, noņem spriedzi, kas varbūt no krievvalodīgo puses valda pret latviešiem un pretēji. “Kad krievu bērns viesojas latviešu ģimenē, tā koncentrējas uz krievu bērnu, lai viņam parādītu latviskās tradīcijas. Kāpēc latviešu bērniem būtu jādzīvo krievu ģimenēs? Viņi darbojas kā latviskās kultūras vēstnieki,” stāsta S. Vēvere.
Tikmēr A. Bauere, raksturojot šīs programmas efektus, piebilst: “Mēs atklājām, ka latviešu skolas ir mierīgākas, tajās nav tik lielas konkurences, bet krievu skolas ir agresīvākas un skaļākas, ne tik draudzīgas. Tas ir kompliments latviešu skolām. Galu galā ģimene secina, ka nav tik traki – bērns varētu iet arī latviešu skolā,” stāsta A. Bauere, piebilstot, ka tas esot atzīstams panākums, ja ģimenes pieļauj, ka varētu savu bērnu sūtīt latviešu skolā.
Par veiksmīgu A. Bauere atzīst arī dažādus projektus ārpusskolas apmaiņas programmā, kurai pērn atvēlēti 82 000 latu. Viens šīs programmas projekts īstenots Jēkabpilī, kur septiņu dažādu tautību bērni iedomājušies, ko viņi darītu, ja būtu pilsētas vadītāji.
Tikmēr S. Vēvere slavē iespēju finansēt mazākumtautību korus un deju kolektīvus. “Bērni regulāri tiekas – dzied un dejo gan savas nacionālās dejas, gan latviešu dejas. Viņi ir integrējušies latviešu kultūrā un savas tradīcijas pienes latviešiem. Dziesmu svētki nav tikai latviskas Latvijas pasākums. Viņi dejo savas baltkrievu dejas, bet darbojas latviešu Dziesmu svētkos un uz visu nedēļu ir iemesti iekšā citā dzīvē,” teic S. Vēvere.
Nogrieza līdzekļus
S. Vēvere un vairāki citi integrācijas politikas veidotāji atzīst, ka valstiskās audzināšanas un sabiedrības saliedētības jomā veiksmīga loma ir jaunsardzei, arī mazpulkiem, skautu un gaidu kustībai. Tām raksturīgs, ka darbošanās kopā notiek, balstoties uz Latvijas valstisko identitāti, šajās organizācijās ir dažādi komandas saliedēšanas pasākumi.
Jaunsardze pašlaik ir valstī lielākā jaunatnes organizācija, kas apvieno vairāk nekā 6000 jauniešu. Tā sniedz jauniešiem zināšanas par valstiskām un militāram lietām. Jaunsardzes darbība ir balstīta uz trīs principiem – vēstures izziņu, praktisko lietu apgūšanu (ēdiena gatavošana lauka apstākļos, orientēšanās un izdzīvošanas skola), kā arī uz militāro elementu (šaušana, ieroču salikšana un soļošana valsts svētku parādē).
Rekrutēšanas un jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins atzīst, ka uz jaunsardzes nometnēm katru gadu tiek labākā piektdaļa jaunsardzes jauniešu, šo skaitu varētu palielināt, taču tam nepieciešams papildu finansējums. Pērn jaunsardzes vajadzībām, ieskaitot instruktoru algas, iztērēti 432 880 lati.
Nesenā informācija par Latvijas jauniešu dalību Krievijas militāri patriotiskajās nometnēs aktualizējusi jautājumu par jaunsardzes stiprināšanu Latvijā. Jaunsardze ir reālākais uz valstiskām vērtībām balstīts risinājums, kas var pretstāvēt dažādām prokrieviskām un padomju mantojumu cildinošām nometnēm, arī Krievijā. Taču jaunsardzei nepieciešams papildu finansējums un plašāka ietekme mazākumtautību skolās. D. Kleins gan apgalvo, ka jaunsardze aktīvi strādājot ar mazākumtautību skolēnu iesaistīšanu un kā piemēru min Rēzeknes jaunsardzes vienību, kas esot starp labākajām Latvijā. Rekrutēšanas un jaunsardzes centra Jaunsardzes departamenta direktora vietniece Judīte Suharev- ska informē, ka pērn jaunsardzei notikušas astoņas nometnes, kurās piedalījušies 1200 jauniešu. Viņa lēš – lai nometnēs varētu piedalīties visi jaunsargi, papildus uz vienu jaunsargu būtu nepieciešams tērēt aptuveni 80 latus.
Jaunsardzei esot arī dažādi sadarbības līgumi ar pašvaldībām, kas palīdz segt instruktoru algas. Skaidrojot skandālu, uzzinājām, ka Rīgas 34. vidusskolā nedarbojas jaunsardzes instruktors. Skolas direktore Natālija Rogaļeva taisnojās, ka skolai tam nav līdzekļu. Toties tur brīvi varēja rosīties PSRS un Afganistānas kara veterāns Sergejs Īvāns, kurš rosināja jauniešus piedalīties Krievijas militārajās nometnēs.
“Ņemot vērā Rīgas ekonomiskās iespējas, no Rīgas pašvaldības ir mazs atbalsts. Pērnā gada nogalē tikos ar Rīgas domes amatpersonām. Esam noslēguši sadarbības līgumu,” taisnojās D. Kleins.
Ja Aizsardzības ministrija pati nespēj tikt pie līdzekļiem, tad jautājums – vai Latvijai kā NATO dalībvalstij nav iespējams sadarboties valstiskās audzināšanas jomā ar citām alianses valstīm? Šogad notikusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jauniešu militāro organizāciju spēle “Cēsis cauri gadsimtiem”, jaunsargi piedalās arī līdzīgos pasākumos Lietuvā un Igaunijā. Tāpat notiek sadarbība ar Zviedriju un ar britu armijas organizāciju vidusskolēniem “Cadet Force”, kuras pārstāvji līdz 2008. gadam viesojušies arī Latvijā, bet tad iestājusies ekonomiskā krīze un līdzekļi starptautiskai sadarbībai apcirpti.
Nesen AM parlamentārais sekretārs Veiko Spolītis runājis ar britu pārstāvjiem par sadarbības stiprināšanu ar šo Apvienotās Karalistes organizāciju. “Vidusskolas vecumā viņiem māca būt lepniem par savu valsti. “Cadet Force” iesaistās jaunieši, kas savu nākotni saista ar armiju un pēc skolas jau tālāk dodas dienēt,” teic D. Kleins.
Par valstiskās audzināšanas projektiem tiek minēti mazpulki, arī skautu un gaidu kustība. Šīm organizācijām iespējams pieteikties projektu konkursos SIF.
“Mazpulki ir lielisks projekts, tā ir stipra bērnu un jauniešu organizācija. Viņi var uzņemt pilsētas bērnus un parādīt lauku vidi. Tas ir mīts, ka viņu uzdevums ir audzēt rāceņus. Tā ir stipra nacionāla organizācija, kas savās aktivitātēs var iesaistīt arī mazākumtautību bērnus,” prāto S. Vēvere.
Prātojumu netrūkst
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks skaidroja, ka pēc Krievijas militāro nometņu skandāla sabiedrība vēršas pie Aizsardzības ministrijas, taču sabiedrības saliedētības pasākumi esot jākoordinē nevis Kultūras ministrijai, bet gan Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), stiprinot pilsonisko un valstisko audzināšanu skolās. “IZM darbība integrācijas jomā ir bezzobaina, lai gan tai ir jābūt atslēgas ministrijai,” skaidro ministrs. “Aizsardzības ministrija izglītības jomā var būt tikai palīgs, jo neesam integrācijas politikas virzītāji.” Viņš uzskata, ka vēstures mācīšanā jauniešiem nevajadzētu būt vairākām grāmatām, bet gan vienai grāmatai, kas ir vielas apguves pamats.
Tāpat ministrs uzsver, ka izglītības sistēmai jābūt latviskai, piemēram, jau bērnudārzā izglītībai jānotiek latviešu valodā un esot jāizbeidz PSRS laikos īstenotā segregācija, dalot bērnus latviešu un krievu grupās. “Ja bērni bērnudārzā būs kopā, arī pilsonībā viņi būs kopā,” piebilda ministrs.
Veidojot šo rakstu, jautāju par IZM atbildīgo darbinieku, kas varētu informēt par integrācijas projektiem no šīs iestādes puses. Tikos ar ministra Vjačeslava Dombrovska ārštata padomnieci sabiedrības integrācijas jautājumos Liesmu Osi, kas iepriekš šo jomu pārzinājusi organizācijā “Sorosa fonds Latvija”. IZM loma integrācijā valsts līmenī nav novērtēta, jo bērni no ģimenes nonāk izglītības sistēmā, kas ilgus gadus ne tikai dod zināšanas, bet arī veido bērna pasaules uzskatus. Piemēram, “LA” nesen intervēja skolas jauniešus, kas 9. maijā bija sanākuši pie Uzvaras pieminekļa, un vairāki no viņiem noliedza Latvijas okupācijas faktu. Vai arī skolotāji veic divējādu apmācību, ko pierāda okupācijas noliegšana? L. Osei jautāju, ko darīt ar tādiem skolotājiem. Viņa uzskata, ka šādiem skolotājiem nav vieta Latvijas izglītības sistēmā. A. Pabriks uzsver: “Vācijā visi skolotāji ir ierēdņi. Ja ierēdnis nav lojāls valstij, viņš var darīt ko citu. Mani satrauc, ka ar šīm lietām varam ilgi ņemties un mums spļauj acīs,” teic A. Pabriks.
Būdama pedagoģe, L. Ose klāsta vispārzināmu patiesību, ka audzināšanā no sākuma lielākā loma ir ģimenei, kas var ieaudzināt bērnā noteiktus spēcīgus mītus. “Bērns ir samulsis. Veiksmīgākais laiks, lai bērnu audzinātu skolā, ir līdz 8 gadiem.
No 12 līdz 14 gadu vecumam, kas uzskatāms par jauniešu grūto posmu, iespējams produktīvi mainīt viņu domāšanu, jo ģimenes autoritāte ir mazinājusies, bet pusaudzis ir atvērts jaunām vēsmām. Šis ir īstais laiks, lai audzināšanā visaktīvāk iesaistītos jaunsargi, mazpulki, skauti un gaidas,” teic ministra padomniece.
Viņa uzskata, ka nepieciešams izdot mazāk dažādus informatīvus bukletus, bet stiprināt modeli “jaunietis – jaunietim”, kāds sastopams jaunsardzē, mazpulkos un skautu un gaidu kustībā. Par Latvijas vēstures pamatfaktu mācīšanu padomniece bilst: “Viens skolotājs var stāstīt, ka okupācija nav bijusi, ka padomju armija te kaut ko atbrīvojusi, cits – ka bijusi. Es neticu nevienam. Man pietiek ieraudzīt Molotova–Ribentropa paktu dokumentu krājumā un izlasīt izsūtīto vēstules. Tā ir vēsturiskā patiesība. Jauniešiem jādod iespēja studēt dokumentus, jo viņi ar savām analītiskajām spējām sapratīs paši. Mums arī izglītības sistēmā jāiesaista disidentu stāsti,” teic L. Ose.
