Anda Buševica: “Kur paliek vecās grāmatas? Un vai vispār tādas ir – jaunās un vecās grāmatas?” 7
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Katru gadu izdevēji ieplūdina grāmattirgū vairākus simtus grāmatu nosaukumu. Ja pielīdzinām Latvijas grāmatniecību dabas ekosistēmai, likumsakarīgs ir jautājums – kur paliek vecās grāmatas? Un vai vispār tādas ir – jaunās un vecās grāmatas?
Daudzi izdevumi apzināti tiek radīti vienreizējai lietošanai, būtu tikai saprātīgi, ja tie no aprites izkļūtu daudz ātrāk.
Šos jautājumus man uzjundīja saruna ar grāmatu krājēju, kolekcionāru un izdevēju Valteru Dakšu, pats viņš sevi sauc par grāmatu izvedēju. Proti – ja kāds vēlas tikt vaļā no savas vai mantotas bibliotēkas, neapgrūtinot sirdsapziņu, Valters Dakša atbrauks, izvedīs. Ar zinātāja aci izlems, kas aiziet makulatūrā, kas ir pieprasīts un pārdodams antikvariātā, kas ir kolekcijas retums. Taču es nekad nebiju iedomājusies, par kādiem grāmatu apjomiem ir runa! Dienā, kad Valteru intervēju, viņš atvainojās par grāmatu kaudzēm savā grāmatveikalā, jo īsi pirms tam viņam vienlaikus atdoti pieci lieli grāmatu krājumi. Grāmatizvedēja pieredze liecina, ka vidēji mūža garumā standartdzīvoklī sakrātā privātbibliotēkā ir ap diviem tūkstošiem grāmatu. Sanāk ap desmit tūkstošiem grāmatu!
Un arī grāmatu glābēju ir krietni vairāk, šai procesā, reizēm pat pret savu vēlēšanos, iesaistītas arī publiskās bibliotēkas. Grāmatu glābšana, šķirošana, jo īpaši transportēšana, nav bibliotēku uzdevums, taču daudzviet iekārtots plaukts “lasītājs – lasītājam”, kuram bibliotēkas apmeklētāji paši var atnest savas jau izlasītās vai nevajadzīgās grāmatas. Bibliotēkas saskaras ar grāmatu riņķojuma grāmatniecības ekosistēmā problēmu arī tiešā veidā: ik gadu tās noraksta grāmatas, un ir bibliotekāri, kuri vienkārši nespēj norakstītās grāmatas nodot makulatūrā. Gadiem ilgi maisus ar grāmatām glabā palīgtelpās, līdz samilzusī problēma beidzot tomēr ir jāatrisina. Jautāju Valteram Dakšam, vai viņa grāmatizvedēja darbs ietver arī bibliotēku norakstītās grāmatas? Nē, un var jau saprast, kāpēc valsts vai pašvaldību bibliotēkām liegts nodot grāmatas komercmērķiem. Taču alternatīva tikpat kā nepastāv. Teorētiski labi saglabājušos grāmatu dublikātus var nodot kādai citai bibliotēkai, taču visbiežāk šķērslis ir tas pats transportēšanas jautājums. Likvidējot Bulduru bibliotēku, tika solīts, ka norakstītās grāmatas ļaus paņemt iedzīvotājiem, un es nezinu, kāpēc šis it kā vienkāršais risinājums tomēr neīstenojās.
Sarunā ar pašvaldības bibliotēkas bibliotekāri noskaidroju, ka viņas bibliotēkā ik gadu tiek norakstīti vairāki simti, taču pārsvarā tās ir pazaudētas, neatgūstamas grāmatas. Ministru kabineta noteikumi Nr. 317 nosaka, ka drīkst norakstīt iespieddarbus, kas “ir novecojuši pēc satura”, “bibliotēkas krājuma profilam neatbilstoši”, un šis formulējums, kā man šķiet, ļauj norakstīt jebkuru no bibliotēkas grāmatām.
No vienas puses, tas ir pareizi, ka norakstīšana tiek diezgan brīvi atstāta bibliotekāru pašu ziņā, taču arguments, ka grāmata ilgi nav bijusi pieprasīta, ļauj norakstīt nopietnus zinātniskos darbus, klasiķus. Viss atkarīgs tikai no bibliotekāra – vai viņš savas bibliotēkas profilā ir formulējis, kā iespējami pietuvoties savu lasītāju vēlmēm, vai tomēr bibliotēkas prestižu notur, krājumā iekļaujot arī vērtīgas, bet reti pieprasītas grāmatas. Jo man nav pārāk lielu ilūziju par bibliotēkas apmeklētāju ikdienas gaumi, aisberga redzamā daļa atspoguļojas grāmatu dižpārdokļu sarakstos. Protams, situācija ir atšķirīga pilsētās, kur mājo studenti. Taču lauku bibliotēka būtu pirmā vieta, kurp dotos vidusskolēns, kurš ieinteresējies, piemēram, par Hipokrata rakstu latviskojumu vai Horācija dzeju. Šādiem īpašiem gadījumiem, protams, ir risinājums – starpbibliotēku abonements, nākotnē aizvien populārākas kļūs digitalizētu tekstu bāzes. Taču situācija, ka visi nopietnie teksti ir ekrānā vai mākonī, mazina nākamo paaudžu uzticēšanos iespieddarbam.
Valters Dakša mierina, ka nav jāpārdzīvo, ka tik lieli daudzumi grāmatu nonāk makulatūrā. Taču arī dabā, kuras ekosistēmu izmantoju kā paraugu, lai ilustrētu grāmatu aprites ciklu, ir paredzēti pasākumi to augu vai dzīvnieku sugu aizstāvībai, kuru izdzīvošana mūsdienu pasaulē kļuvusi sarežģītāka.
