“Mani aizvaino Grigules liekulīgi sūtītā apsveikuma atklātne” 22
Es šeit nedomāju partiju, kas savam nosaukumam ir piesavinājusies karavīru devīzi “Gods kalpot Latvijai”. Acīmredzot visi skanīgie vārdi ir izķerti. Bet dzīve rāda – partiju nosaukumi ļauni atspēlējas, kad to valkātāji rīkojas necienīgi. Sekas ir tādas, ka sabiedrību pārņem milzīga vispārējā vilšanās un apātija. Mēs šodien esam aplaidušies ar noliegumu, kā daždien ar blusām aplaižas suņi un kaķi, un nav brīnums, ka daudzi iekrīt otrā galējībā – dažādās, uz ātru roku sadiegtās patriotisma un pozitīvisma kampaņās. Ir jāmācās atšķirt oficiālo virskārtas patriotismu no tā, kas nāk no paaudžu dzīlēm un var saukties pavisam citos vārdos. Interesanti, vai 1918. gadā daudzi piesauca un vispār zināja vārdu “patriotisms”? Šo vārdu nepiesauca arī “Spēlmaņu nakts 2016” balvas saņēmušie, viņi savu darbu (tāpat kā zemkopji) dara pēc labākās sirdsapziņas. Tik vienkārši un daudziem tik neiespējami. Gadsimta laikā vārds “patriotisms” ir nelietīgi valkāts un lietots sīknaudas vietā, tas turpinās arī šodien. Mani aizvaino man visās nozīmēs svešās EP deputātes Ivetas Grigules valsts svētkos liekulīgi sūtītā, toties izmēros lielā apsveikuma atklātne, kam taču nav nekāda sakara ar kalpošanu Latvijai.
Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaulē (Amerikā īpaši) ļoti daudzi joprojām brīnās par Trampa uzvaru, kaut gan tā bija paredzama, tāpat kā breksits, jo politiskās svārstības notiek pēc fizikas likumiem – iešūpotais svārsts vienmēr nāk atpakaļ. Teiciens “Cik uzspļauj svilpodams, tik nokrīt atpakaļ” būtu jāiekaļ gan virs mūsu Saeimas, gan valdības nama durvīm. Kad varas pārstāvji nospļaujas uz sabiedrību, partijas to dara attiecībā pret saviem vēlētājiem, savienību lielās dalībvalstis – pret mazākajām, svārsta blieziens pa pieri ir tikai laika jautājums. Nekas nesabrūk pēkšņi, pirms tam vienmēr parādās kādas plaisas un trokšņi. Ja tajos ieklausās, sabrukšanu var apturēt. Dzīvē neko nevar labot, radikāli nemainot attieksmi. Aicinājumi atbrīvoties no augstprātības un mācīties no savām kļūdām diemžēl parasti paliek bez atbalss. Kurš gan no laba prāta gribēs nokāpt zemāk, ja politikā ir gājis, nevis lai kalpotu valstij, bet gan sev un savam klanam? Kaut arī tā nav tikai Latvijas problēma, mums tas visai drīzi var beigties dramatiski. Nekas neiespējams taču netiek ne no viena prasīts, vien jāpārvar savs garīgais kūtrums un diena jāsāk ar jautājumu: “Kas notiek Latvijā?” Ik reizi, kad saproti, kas notiek, atnāk atbilde, ko darīt.
