Kur paliek ģimeņu foto albumi 0
Vēstures izzinātāji un kolekcionāri
Kur paliek sirmgalvju visu mūžu glabātie fotoalbumi un vecās grāmatas? Ir pēcteči, kas visu sadedzina vai izmet, citi vērtīgākās fotogrāfijas, vēsturiskās rakstiskās liecības un senlietas pārdod antikvariātiem un kolekcionāriem, bet daži apzinīgi atdāvina muzejiem, bibliotēkām vai valsts arhīvam, kur tās kā vērtīgu informācijas avotu izmanto zinātnieki, studenti, novadu un dzimtu pētnieki. Starp citu, privātkolekcijās glabājas arī Latvijas vecākās (19. gs. beigas) pastkartes ar Gūtmaņalas, Jūrmalas, Dubultu peldvietas u. c. gleznainu vietu un pilsētu skatiem.
Izzinot savas pilsētas pagātni, katra mēneša pirmajā ceturtdienā Limbažu Galvenajā bibliotēkā pulcējas novadpētnieku un vēstures draugu grupa. Marta sākumā sarunu tēma bija saistīta ar bibliotēkā izliktajiem vēsturiskajiem fotouzņēmumiem, kuros bija redzami senie vietējie krodziņi un restorāni. Galvenā stāstītāja, kā ierasts, bija Anna Garklāva, kura no bērnības atceras, kur sievas meklējušas “pazudušos” vīrus. “Arī manam tēvam, kurš bija kurpnieks, savu reizi gribējās aiziet uz krogu, un mana māte vakarā tad teica: “Jāiet skatīt, kur tas mūsu tēvs ir.” Limbaži tak mazi, un drīz vien jau nākuši mājās abi. Kad jautājām, kur māte atradusi tēvu, viņa atteica, ka te jau nav tālu, kur meklēt – vai “Asā stūrī” vai “Pirmā šķirā”. “Asais” krogs – tā māja joprojām atrodas uz ielu stūra, veidojoties šauram leņķim, – bija tāds prastāks, bet “Pirmā šķira” (krogam bija piešķirta tāda kategorija) jau bija kaut kas līdzīgs restorānam, tajā pat bija oficianti. Savukārt smalkā sabiedrība tradicionāli pulcējās Saviesīgās biedrības nama bufetē,” atceras Anna, rādīdama fotogrāfiju ar solīdi ģērbtiem ļaudīm pie klāta galda.
Limbažnieki Annu Garklāvu, kura šovasar iesoļos 90. dzīves gadu desmitā, tāpat kā 91 gadu veco Ilgoni Dambīti dēvē par savu “dzīvo vēsturi”. Anna priecājas, ka ir arī gados jauni cilvēki, kurus interesē vēsture. Pie viņas bieži nācis Arnolds Justs, reiz viņam bijusi mugursoma – pilna ar veciem albumiem. Veselu dienu viņam stāstījusi, kā kuru no bildēs redzamajiem cilvēkiem sauc un ko viņi darījuši, ja vien tie bijuši vietējie un pazīstami. Arnolds vēsturiskās fotogrāfijas, albumus vācis no vecām tantēm, arī par naudu atpircis, kolekcionējis pat vecās kapu svētku lapiņas.
Daudzi cilvēki savus vecos foto nes uz antikvariātu, stāsta 22 gadus vecais jauneklis, kuru retro kartīšu vērtības zinībās ievadījis tēvs. Reiz viņš antikvariātā nopircis 70 – 80 senas skatu kartītes, uz vienas no tām bija redzami daudzi karavīri un ar paceltiem zobeniem cars Nikolajs II uz zirga, bet blakus uz ponija – jauniņais cara dēls Aleksijs. Latvijā cara laika kartītes, salīdzinot ar Krieviju, pārāk nemeklē, te nav tik daudz gribētāju, bet Arnolds teic, ka tā bijusi dārgākā retro fotogrāfija, ko viņam izdevies internetā vairāksolīšanā pārdot par 700 eiro (protams, “e-bay” vietnei bija jāsamaksā 10% nodoklis). “Tas ir apliecinājums, ka vari nopelnīt ar savām zināšanām. Paskatoties uz kartītēm, varu pateikt, cik tās maksā,” teic Arnolds, piebilstot, ka šajā jomā jābūt aktīvam. Tagad viņš ar šo rūpalu nenodarbojas: jā, nauda nāca salīdzinoši viegli, bet viņš labāk mācās amatu, ar kuru varētu palīdzēt cilvēkiem. Arnoldam aizraušanās ar veco laiku fotogrāfijām un citām vēsturiskām relikvijām vairāk bija saistīta ar savas dzimtas un Limbažu vēstures pētīšanu. Šī pilsēta esot tuva un mīļa tāpat kā viņa vectēvam, kurš bija vēstures skolotājs un piecgadīgo mazdēlu vadājis pa Limbažiem un stāstījis daudz interesanta. Pēc vectēva nāves Arnoldam, izvācot veco šķūni, gadījies interesants atradums. Vectēvs tur kā balstus jumtam bija salicis vecos ulmaņlaika skapjus. Vienā no skapja lādēm bijusi kaste ar vecām lietām, starp tām arī 1914. gada vēstules no kara lauka, rakstītas īpatnējā limbažnieciskajā izloksnē. Viena oriģinālā aploksne no Pirmā pasaules kara gadiem tagad maksātu
150 – 200 eiro…
Publiskai pieejamībai un pētniecības darbam
Daudzi vecāka gadagājuma ļaudis, apzinādamies fotogrāfiju un rakstisko piezīmju nozīmību, savus materiālus dāvina bibliotēkām, muzejiem vai arhīviem. Arī daudzu zinātnieku un kultūras darbinieku atbildīgi pēcnācēji savu senču mūža darba krājumus novēl tālākai glabāšanai publiskai pieejamībai.
Latvijas Universitātes (LU) Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta vadītāja Marika Kupče: “Mēs esam atvērti piedāvājumiem, pieņemsim, ja mums dāvinās, attiecīgi izvērtēsim un digitalizēsim, lai materiāli būtu publiski pieejami interesentiem un pētniekiem.” Bibliotēkas informācijas speciāliste Tamāra Černišova stāsta, ka ir ļoti daudz dāvinājumu, kurus cilvēki un organizācijas uzskatījuši par noderīgiem studentu pētniecības darbam. Bibliotēkā atrodas vēsturiskās un speciālās kolekcijas, ko savulaik dāvinājuši vai novēlējuši LU profesori un citi 20. gs. Latvijas zinātnieki ar atzītu vārdu Eiropā. Arī tagad piederīgie atnes profesoru atstātos materiālus, piemēram, šobrīd daudzos plauktos sagūluši profesora Heinriha Stroda manuskripti. Bibliotēkas eksperte un pētniece Ilga Mantiniece min, ka paies ilgs laiks, kamēr tie, pieaicinot ekspertus, tiks izskatīti, lai izvērtētu, kuri no materiāliem ir noderīgi pētniecībai. Profesors bija ļoti daudzpusīgs cilvēks, un materiālu sistematizēšanai un katra atsevišķā dokumenta vēsturiskā nozīmīguma noteikšanai vajadzīgas profesionālas zināšanas. Eksperte Vēsma Klūga kādu laiku jau strādā pie ievērojamā filozofijas doktora, tulkotāja, politiķa Vilņa Zariņa manuskriptiem, viņa atstātās grāmatas ir apstrādātas un ievadītas elektroniskajā katalogā, un informācija par tām ir pieejama ikvienam.
Visbiežāk bibliotēkām atdodot tieši grāmatas, stāsta bibliotēkas darbinieces. Tamāra Černišova min, ka reizēm tiekot uzdāvinātas grāmatas ar ielīmētu ekslibri – tā ir izdevuma īpaša vērtība. Tāpat arī slavenu cilvēku ieraksti – pati grāmata vai tās bijušais īpašnieks varbūt nav tik nozīmīgi, taču viņam uzdāvināts ar īpašu karalienes, slavenības ierakstu, piemēram, “prezidents K. Ulmanis personīgi”. Tās vispirms tiek novērtētas saturiski, tāpat speciālisti pārbauda, vai tā jau ir krājumā, skatās arī, cik konkrētā grāmata pieprasīta, un pieņem arī ceturto un piekto eksemplāru, ja grāmata ir pieprasīta. Svarīgs ir arī grāmatas fiziskais stāvoklis – mēdz būt ļoti vecas, ar sēnītēm u. c. slimībām. Bet, protams, ja atnes senu inkunābulu, piemēram, no 17. gs., tāds izdevums tiek ņemts pretī jebkurā fiziskā stāvoklī un pēc tam restaurēts. Bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu krājumā glabājas senas Bībeles u. c. grāmatas, rokraksti, reti un unikāli izdevumi, piemēram, ķeizarienes Elizabetes dāvinājuma akts par Lindes muižu, filologa Jēkaba Lautenbaha manuskripti ar lekciju pierakstiem.
Vairāk nekā 400 dažādu personālo arhīvu un kolekciju glabājas arī Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Nodaļas speciāliste Ināra Klekere min, ka starp tiem ir daudz novadpētniecisku materiālu: sākot ar starpkaru gadiem (piemēram, Zelmāra Lancmaņa personālarhīvs), kā arī dažādas vērtīgas kolekcijas pēc Otrā pasaules kara gadiem, piemēram, Baibas Villerušas, Melānijas Vanagas personālarhīvi. Viņa skaidro, ka par materiālu piemērotību bibliotēkai lemj speciālisti – krājumu veidotāji, kā arī īpaša ekspertu komisija: “Bibliotēka savu iespēju robežās var iegādāties kādu kolekciju, ļoti daudzi arī dāvina savus personālarhīvus. Kad materiāli nonāk bibliotēkā, tie tiek kataloģizēti, inventarizēti un darīts viss, lai pēc iespējas ātrāk tos saņemtu lasītāji – interesenti, kam tie būtu noderīgi.”
