VIEDOKĻI 3
AKKA/LAA padomes dalībnieks, mūziķis Kārlis Kazāks: “Viens no iemesliem, kādēļ pats izvēlējos piedalīties AKKA/LAA padomes darbā, bija reālās komunikācijas trūkums. Padomē ierosināju autorus tiešāk iesaistīt pieņemamajos lēmumos, bet tas tika noraidīts. Par to, ka tas nešķiet interesanti administrācijai, nebrīnos, bet par kolēģu attieksmi biju patiešām pārsteigts. Pavadīju AKKA/LAA padomē trīs gadus, ik pa brīdim aicinot autorus uzdot jautājumus, piedāvāt idejas organizācijas darba uzlabošanai. Saņēmu tieši vienu ieteikumu – no Ģertrūdes ielas teātra direktores Maijas Pavlovas, kas vēlējās radīt saprātīgu risinājumu autoratlīdzības izmaksu aprēķināšanai “mazo teātru” izrāžu sakarā. No autoru puses neesmu saņēmis gandrīz nevienu ziņu!”
Andris Gauja, kinorežisors un mūziķis: “Autoratlīdzību uztveru ne vairāk un ne mazāk kā patīkamu piedevu, “bonusu”. Noregulēts peļņas procents komplektā ar autortiesībām, ja filma ir plaši izplatīta, jau var nest taustāmus ieņēmumus. Neskaidrāka ir atlīdzību iekasēšana par rādīšanu ārzemēs, kur dažos kinofestivālos darbu lapas, šķiet, kaut kur “izgaist” – te būtu sīkāk jāanalizē AKKA/LAA iekasēto autoratlīdzību saturs.”
Lauris Gundars, dramaturgs un režisors: “Dramaturgs no autoratlīdzībām Latvijā pamatā nevar izdzīvot, tādi autori varbūt ir tikai daži. Šis ir neliela cilvēku skaita runātas valodas tirgus, un, lai vienam autoram sakrātos iestudējumu apjoms, jāveic titānisks darbs. Savus noteikumus diktē arī teātri, kas, protams, ir ieinteresēti ietaupīt.”
Uldis Akselrods, Latvijas vecākā rokfestivāla “Saldus saule” rīkotājs: “Autoratlīdzību nodeva veido būtisku daļu festivāla budžeta. Protams, mēs priecātos, ja summas būtu mazākas un tās varētu novirzīt saturam, kvalitātei.”
