Atis Klimovičs: Valsts prezidents ir gluži nemanāms un nedzirdams 33
Virspavēlnieku nemana, pat aizmirsies, ka Latvijas gadījumā tas ir Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Vienkārši augstākā amatpersona, kas ārkārtējas krīzes gadījumā ir pilnvarota vadīt valsts aizsardzību, ir gluži nemanāma un pat trakāk, faktiski nedzirdama. It kā būtu iestājušies sen gaidītie mūžīgā miera laiki bez stresa un ārējiem apdraudējumiem. Taču tā nav un situācija ir gluži pretēja, jo drošības apstākļi mūsu valsts tuvumā aizvien tikai pasliktinās. Kā redzams, nekur nav pazuduši arī militāri draudi. Arī tie beidzamo gadu laikā tapuši vienīgi lielāki. Šādā situācijā prezidenta klusēšana nav saprotama un ir skaidrs, ka ar pacilājošu uzrunu 18. novembrī ir par maz. Pārmaiņas nepieciešamas, un no virspavēlnieka daudzi, sākot jau ar tūkstošiem karavīru un zemessargu, gaida patiesas intereses izrādīšanu par valsts aizsardzību. Tas nepieciešams arī daudziem citiem patriotiski no-skaņotiem Latvijas iedzīvotājiem. Tāpat arī tiem, kas joprojām nav sapratuši, ka mūsu valsts ir daļa no NATO, ka Latvijas karavīri nav paši par sevi, bet “kaut kāds” NATO par sevi. Alianse neprasa no mums neko tādu, kas Latvijai nebūtu nepieciešams. Arī izdaudzinātie divi procenti, domājot par Latvijas drošību, nepieciešami vispirms tieši mums pašiem. Un Latvijai, paturot prātā kopējās alianses vadlīnijas, savai drošībai pievēršama galvenā uzmanība.
Varētu jautāt, varbūt prezidents ir “tēmā”, tikai vienkārši to neizrāda? Tomēr tā nav. Kura gan vēl cita amatpersona valstī var tik autoritatīvi uzrunāt pilsoņus un aicināt viņus iesaistīties valsts aizsardzības stiprināšanā? Tajā skaitā iestājoties Zemessardzē. Kādēļ prezidents to nedara, ir tieši tas jautājums, uz kuru gribētos saņemt atbildi. Ko R. Vējonim iesaka darīt viņa padomdevēji aizsardzības lietās? Derīgi uzsvērt, ka ne viens vien ar īstu kaujas pieredzi apveltīts latviešu virsnieks uzskata, ka zemessargu skaitu būtu nepieciešams divkāršot un pat trīskāršot. Saprotams, domājot par to, kā tik ievērojamu papildinājumu iespējams ekipēt un apmācīt. Zināms, ka valsts tam jau ir pievērsusies, bet varbūt to iespējams darīt ar palielinātiem apgriezieniem. Tāpat vēlams būtu vērsties ar aicinājumu stāties Zemessardzē pie tiem tūkstošiem gados jaunu cilvēku, kas devušies strādāt uz citām valstīm. Kādēļ nepateikt viņiem, ka tagad vēlams kaut ko ziedot no sevis arī dzimtenei? Turklāt tas nav nemaz tik sarežģīti, jo zemessarga pamata apmācības kursu iespējams iziet vasaras nometnes laikā divdesmit dienās, tātad izlietojot vien tikai trīs atvaļinājuma nedēļas.
No Latvijas prezidenta un virspavēlnieka beidzot gribas sagaidīt ievērojami aktīvāku situācijai atbilstošāku izturēšanos. R. Vējonim nav nepieciešams špikot no NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga pausto, ka ir nepieciešams izvairīties no aukstā kara atkārtošanās. It kā tas nenorisinātos pilnā sparā! Skumjš piemērs, kas apstiprina rietumvalstu līderu nespēju atbilstoši novērtēt jaunos Krievijas radītos izaicinājumus. Ko darīt Latvijai – atturēties no vispārēju frāžu lietojuma, to aizstājot ar konkrētiem soļiem savas aizsardzības pilnveidošanā un aicināt sabiedrotos, vispirms ASV, izvietot vēl pāris bataljona kaujas grupas mūsu teritorijā. Tas nav pārspīlējums, jo robežas otrā pusē pie Baltijas valstīm Krievija var ātri sapulcināt 50 šādas kaujas grupas.
