Kur nu likt kausus? 0
Uzņēmums “Liepājas metalurgs” ar Sergeju Zaharjinu priekšgalā ekonomiski labajos laikos bija izveidojis sportam ļoti labvēlīgu vidi – uzturēja profesionālas komandas futbolā un hokejā, attīstīja infrastruktūru, audzināja bērnus. Par to, kāda būs dzīve pēc uzņēmuma bankrota, stāsta sporta kluba “Liepājas metalurgs” ģenerāldirektors Ilgvars Šēns.
Verpakovskis glābs?
– Vai par sporta klubu šobrīd jau var runāt pagātnes formā, vai tomēr jūs varētu turpināt darbu?
– Ticamākais, ka pagātnes formā. Mums bija viens sponsors, un tā vairs nav. Bez palīdzības nevaram uzturēt ne bērnus, ne stadionus. Mums ir četri futbola stadioni ar astoņiem laukumiem. Divas hokeja komandas jau martā atlaidām, paliek lielā futbola komanda, kurai jāmeklē finansējums. Futbolisti no atvaļinājuma atgriezīsies 18. decembrī, un līdz tam jāizlemj, vai Liepājā būs futbola komanda vai nebūs. Pilsēta profesionālu komandu nebalstīs.
– Cik nopietni uztveramas runas, ka komandas finansēšanā varētu piedalīties tās bijušais spēlētājs Māris Verpakovskis?
– Šobrīd tas nav nopietni. Izskatās, ka visi citi par to zina vairāk nekā es. Esmu ar Māri runājis, nevar noliegt, ka interese ir, bet domāju, ka viņš īsti neapzinās, ko tas nozīmē. Otra lieta – neskaidrība ar stadioniem. Viss, ko mēs 15 gadu laikā sabūvējām, nodots uzņēmuma maksātnespējas procesa administratoram, un tālākais jau atkarīgs no viņa lēmumiem. Kamēr ar stadioniem nebūs skaidrības, tikmēr privātie sponsori te nenāks.
– Cik liela ir jūsu saimniecība un kā to novērtēja administrators?
– Ciparus nez vai man kāds rādīs. Mēs paši ieguldījumus neesam skaitījuši, un šaubos, ka šāda ailīte bija arī uzņēmumā. Taču summas, protams, bija lielas, jo mēs no nekā uztaisījām lielāko sporta klubu Latvijā. Infrastruktūrā daudz tika ieguldīts laikā, kad “Liepājas metalurgs” dzīvoja ļoti labi – no 2005. līdz 2007. gadam. Vēlāk vairs neko nebūvējām, un nebija arī vajadzības. Vienīgi par futbola manēžu bija doma, bet nesanāca. Ikdienas palīdzību jau arī neviens neskaitīja – ja stadionā ko vajadzēja izdarīt, atbrauca uzņēmuma vīri un nokārtoja. Tāpat visi autobusi bija no metalurgiem. Nedomāju, ka vēl kāds klubs Latvijā dzīvoja tik labi. Bet bija arī atdeve. Mums kausu ir simtiem, nezinu, kur tos tagad liks.
– Vai šogad ar spēlētājiem varējāt pilnībā norēķināties?
– Spēlētājiem parādā nekad neesam palikuši un šo līniju izturējām līdz galam. Dabūjām naudiņu no UEFA par Eirokausiem, personiski palīdzēja arī Sergejs Zaharjins. Pilsēta iedeva bērniem. Uzņēmums pēdējo reizi naudu klubam ieskaitīja jūnijā. Lai gan budžets ir vairākkārt mazāks nekā iepriekš, kluba darbībā nekas nav apstājies, visas komandas brauc un spēlē. Tiesa, mūsu kopējais parāda apjoms ir ap pusmiljonu latu.
Halle ieķīlāta
– Kas sagaida Liepājas bērnus, vai viņu iespējas sportot nesamazināsies?
– Pilsēta no jaunā gada pārņems jaunatnes programmu, tie ir vairāk nekā 500 bērni futbolā un hokejā. Grūti pateikt, kāda būs vecāku dalības maksa. Mums tā bija desmit lati mēnesī. Stadioni šobrīd ir ļoti labā stāvoklī, bet uzturēšana prasa savus izdevumus. Ledus halle, kas ir atsevišķi un ieķīlāta bankā “Citadele”, pelna vasarās – trīs gadus pie mums brauca Krievijas izlases daiļslidotāji, arī dažādas komandas trenējās. Bet ziemā ir izdzīvošana.
– Kas notiek ar internātu?
– Internāta māja bija prezidenta personiskais īpašums. Mūs pirms pāris gadiem akreditēja uz maksimālo termiņu – pieciem gadiem. Apstākļi bija ļoti labi – māja pilsētas centrā, izremontēta, datorklase, ēdināšana, blakus skola. Par to vecāki maksāja 30 latus mēnesī. Internātā dzīvoja kādi 30 puikas, bet jūnijā to aiztaisīja ciet. Pārcēlām uz dienesta viesnīcu, kas ir rūpnīcas īpašums, un no tās novembrī izmeta. Piecus hokejistus un divus futbolistus sporta pārvalde izvietoja pilsētas internātā.
– Sporta kluba prezidents joprojām ir Sergejs Zaharjins. Cik lielā mērā viņš šogad interesējies un kontrolējis procesus?
– Šogad interese bija mazāka, bet bez viņa finansiālas palīdzības mēs nebūtu izvilkuši. Nupat pirms sarunas Zaharjins man zvanīja un prasīja, kā gāja sapulcē ar pilsētas mēru un administratoru. Mums pavasarī laimējās, ka Vladimiru Kamešu pārdevām uz Krieviju – varējām pavilkt dzīvību.
Dārgais Karlsons
– Cik futbolistu jums izdevies pārdot?
– Nevaram ar to diži lepoties, lai gan vienubrīd Latvijas izlases sākuma sastāvā bija septiņi liepājnieki. Ar pārdošanu gan neveicās. Uz Krieviju pārdots Karlsons, Kļava, arī par Soloņicinu ir saņemta transferta samaksa. Šovasar palaidām Doroševu uz Azerbaidžānu, saņemot smiekla naudiņu. Tāpat par Šteinboru un Krjaukli. Jūs jau redzat, ka uz Latviju par velti atved nigēriešus, kolumbiešus. Kāpēc maksāt par futbolistiem?
– Kas futbolā ir smiekla nauda?
– Līdz 20 tūkstošiem eiro.
– Kurā brīdī sākas solīds darījums?
– Pirms pāris gadiem par Denisu Rakelu normāli dabūjām. Viņš gan uz Poliju aizgāja nesmukā veidā – kā 18 gadi, tā prom. Bet no kluba mums piezvanīja un atsūtīja 90 tūkstošus eiro. Ir noteikums, ka par jaunajiem futbolistiem jāsamaksā iepriekšējam klubam, taču esmu dzirdējis, ka pastāv iespējas lavierēt, piemēram, ielikt spēlētāju uz mēnesi amatieru klubā un pēc tam paņemt atpakaļ. Tā ka poļi rīkojās ļoti korekti.
– Vai Liepāja savos labajos gados pirka spēlētājus?
– Cik zinu, vairāk nekā pirms desmit gadiem kaut kas tika maksāts par Krievijas futbolistu Aleksandru Katasonovu. Ja ir tāda struktūra un tik daudz audzēkņu kā mums, tad grēks pirkt.
– Kurš bijis Liepājas vislabāk apmaksātais spēlētājs?
– Es šajā amatā esmu tikai trīs gadus, bet domāju, ka tas varētu būt Ģirts Karlsons, kuru gribēja noturēt klubā.
– Viņš saņēma virs simt tūkstošiem gadā?
– Nē, tik lielas algas mums nav bijušas nekad un nevienam. Īpaši, ja domājat latos.
– Labi – ASV dolāros?
– Nu, tas jau uz pusi mazāk (smejas).
