Kur nobaudīt “Purvīša pudiņu”? Par muzejiem un restorāniem.. 0
Neviens mūsdienās jaunuzcelts muzejs, teātris vai koncertzāle nav iedomājams bez tajā īpaši projektētas kafejnīcas vai restorāna kā šo objektu būtiskas sastāvdaļas. Tādas ir kā Jaunajā Rīgas teātrī pie Dzemdību nama, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Pārdaugavā, visās trīs reģionālajās koncertzālēs, rekonstruētajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), kā arī pagaidām vēl tikai projektā Laikmetīgās mākslas muzejā. Bet cik lielā mērā šie restorāni vai kafejnīcas ir saskanīgi ar konkrēto muzeju? Cik lielā mērā tie papildina muzeja tēlu?
“Gords” un “Čello”
Koncertzālē “Gors” Rēzeknē ēdināšanas uzņēmums SIA “Lekon” īrē restorāna “Gords” (latviski “gards”) telpas tieši no koncertzāles “Gors”. Kā stāsta restorāna vadītāja Jekaterina Kate Bartaševica, ikdienā restorānā otrajā stāvā ēdienu piedāvā klasiskā Eiropas stilā, bet koncertu dienās pēc bufetes principa – ātrie salāti, deserti. Tikai “Gora” restorānā “Gords” var nobaudīt īpašo firmas ēdienu “Kartupeļu kalavais”, kur pamatēdiens kartupeļu sacepums tiek pasniegts ar dažādām bekona, laša vai meža sēņu piedevām. Koncerta dienās restorāns mēdz strādāt arī pēc sarīkojuma izskaņas. Bet publikā esmu dzirdējusi – kā visur!
Koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājā trijos stāvos saimnieko kafejnīca “Čello”, kas uzslavu pelnījusi arī nosaukuma dēļ. Pirmajā stāvā visu dienu kafejnīca atvērta arī cilvēkiem no ārpuses, te var ieturēt biznesa pusdienas, trešajā stāvā, kur atrodas Lielā zāle, koncertu dienās tiek pasniegti dzērieni un nelielas uzkodas, bet pašā augšā septītajā stāvā ir restorāns un vīna bārs, no kura paveras burvīgs skats uz Liepājas promenādi. Tikai “Čello” var nobaudīt sidrellu “Lielais dzintars”, kas nav pieejama nekur citur pasaulē. “Čello” ir viena no vadošā ēdināšanas uzņēmuma Latvijā SIA “Tiamo Grupa” kafejnīcām Liepājā. Šajā pilsētā uzņēmumam pieder vairāki restorāni un kafejnīcas, tajā skaitā arī Liepājas teātra kafejnīca. Vaicāts, vai kafejnīca koncertzālē ir izdevīgs bizness, mārketinga vadītājs Toms Zukulis teic – veiksies koncertzālei, veiksies arī kafejnīcai. Telpas “Čello” īrē no Liepājas domes. Nākotnē ēdienkarti papildināšot arī tikai Liepājai raksturīgie ēdieni.
Cēsu koncertzālē vīna bārs atrodas pašā augšā ar skaistu skatu uz pilsētu. Restorāns, tāpat kā mākslas galerija, ir neatņemama Cēsu koncertzāles sastāvdaļa. Še klausītājus mielo SIA “Fazenda”, kuras vārds pazīstams arī Rīgā un Siguldā. Bet patlaban kafejnīca ir slēgta. Nupat izsludināts konkurss par restorāna un vīna bāra telpu nomu, jo “Fazenda” no tās atteikusies. Kā stāsta restorāna īpašnieks Artis Ulmanis, Cēsu koncertzāles noteiktā nomas maksa, kas ir saskaņā ar Cēsu pašvaldības noteikto taksi, bijusi pat vairāk nekā adekvāta, salīdzinot, piemēram, ar īres maksām par telpām Rīgā, kur par kvadrātmetru jāmaksā krietni dārgāk. “Taču, lai piedāvātu tādu ēdienkarti, kā esmu iecerējis,” neslēpj Artis Ulmanis, “trūkst apkalpojošā personāla. Tādēļ arī kafejnīcu vērām vaļā tikai divas stundas pirms koncerta… Pat uz Siguldu pavāri ik pa brīdim brauc “viesizrādēs”.” Par kādu algu pavāri un oficianti tiek meklēti, Ulmaņa kungs gan neatklāj.
Restorāna cenas? Augsta telpu maksa
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā publiku ēdina SIA “Restorānu serviss” ēdināšanas uzņēmums “Klīvers”, kura nosaukums atvasināts no Nacionālās bibliotēkas atrašanās vietas, jo, kā zināms, te izsenis bijusi Klīversala. “Klīvers” nodarbojas ar divu veidu ēdināšanu – dienas laikā te ir kantīne jeb ēdnīca, bet vakarā arī bārs. “Klīvers” īrē telpas tieši no Nacionālās bibliotēkas. Tās direktors Andris Vilks ar “Klīvera” darbību ir apmierināts, īpaši, ja salīdzina cenu, ēdienu kvalitāti, garšu un daudzveidību un ņem vērā faktu, ka, pārejot pāri tiltam uz Vecrīgu, viss ir divas reizes dārgāks. Andris Vilks neslēpj arī savus agrākos sapņus par īpašu nacionālo virtuvi Nacionālajā bibliotēkā, taču, ja dienā jāpaēdina apmēram tūkstotis cilvēku un konferenču laikā – trīs simti vienā stundā, tad galvenais, lai būtu svaigi, garšīgi un par demokrātiskām cenām. Tā kā pusdienās šeit nāk arī cilvēki no ielas, tad bieži vien veidojas pat rindas.
Arī rekonstruētajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā restorāns izvietots telpās, kas jau muzeja ēkas rekonstrukcijas projektēšanas stadijā tika speciāli ieplānotas un veidotas kafejnīcas mērķiem. Tā kā LNMM ēka ir Rīgas pilsētas Nekustamā īpašuma departamenta īpašums, telpas restorāns īrē no tā, un departamentam tiek arī ieņēmumi no restorāna darbības. LNMM direktore Māra Lāce neslēpj, ka “Muzeja restorāna” apmeklētāji lielākoties ir ārzemnieki.
Ļoti jauki, ka vasarā ir āra terase – burvīga vieta ar skatu uz Esplanādi, šobrīd viena no simpātiskākajām Rīgā.
Protams, muzejā nav pētījumu, vai restorāns ir ietekmējis tā apmeklētāju skaitu. “Neteikšu, ka muzejā ievērojami palielinātos apmeklētāju skaits kafejnīcas dēļ,” saka Māra Lāce. “Drīzāk kafejnīcā publika veidojas no muzeja apmeklētājiem, bet, protams, ir ļoti labi, ka tāda ir.” Māra Lāce uzskata, ka restorānam vajadzētu vairāk orientēties uz demokrātiskāku piedāvājumu, rēķināties arī ar bērniem apmeklētāju vidū. Patlaban restorāns pamatā piedāvā pamatīgas pusdienas, kas ir salīdzinoši kārdinošas ārzemju apmeklētājiem arī cenu ziņā. “Man tomēr šķiet, ka vietējiem apmeklētājiem ir citas intereses,” stāsta Māra Lāce, “būtu gribējies, lai vismaz kāda daļa restorānā ir demokrātiskāka, tad varbūt šurp vairāk nāktu arī mākslinieki, kam šī vieta šķistu interesanta, bet šobrīd tā diemžēl nenotiek. Ar restorāna īpašnieku ir runāts, taču situācija pagaidām mainījusies nav.”
Vai nebūtu jauki, ja tikai LNMM, piemēram, varētu nobaudīt “Purvīša peldošās salas”? “Es nenoliedzami priecātos, ja ēdienkartē kas tāds būtu, taču muzeja funkcijās neietilpst sabiedriskās ēdināšanas nodrošināšana!” tieša ir Māra Lāce. “Muzeja amatu sarakstā nevar atrasties tāda persona kā šefpavārs vai kafejnīcas direktors! Visā pasaulē muzejos ēdināšanas telpas tiek iznomātas. Kaut, jā, man jau gribētos, ka restorāns aiziet projām no stīvuma demokrātiskākā un brīvākā izpausmē.”
Kā savukārt stāsta šī restorāna administratore Ginta Mitenberga, muzejā strādā “Kaļķu vārtu” meitas uzņēmums. Cenas cilvēkiem ar vidējo algu Latvijā īpaši draudzīgas nešķiet. Tam piekrīt arī Ginta Mitenberga, skaidrojot, ka saskaņā ar izsolē iegūtajām nomas tiesībām uz šīm telpām, mēnesī par tām jāmaksā vairāk nekā 10 000 eiro… Vasarā restorānam klājoties samērā labi, pievilina galdiņi āra terasē, taču visgrūtāk esot ziemā, jo tad te iegriežas tikai muzeja apmeklētāji un arī ne pārāk daudz pastāvīgo klientu. Patlaban tiekot runāts par nomas maksas samazināšanu, un, ja rezultāts nebūšot pozitīvs, iespējams, no šīm telpām nākšoties atteikties, jo peļņa esot pavisam niecīga.
Pēc sīpoliem dvakot nedrīkst
Visnotaļ interesanta pieredze ir mākslas muzejam “Rīgas birža”. Ja cilvēks atnāk baudīt mākslu, ir brīnišķīgi pēc tam pasēdēt ar draugiem un pārrunāt redzēto, stāsta muzeja vadītāja Daiga Upeniece. Iekārtojot “Rīgas biržu”, tika lūkots uz Eiropas muzeju piemēriem, kur kafejnīca ir burtiski neatņemama muzeja sastāvdaļa vai tā turpinājums. Bet “Rīgas biržā” pieredze izveidojusies atšķirīga. Pagrabstāva restorāns sākumā sadarbojās ar Jāņa Jenža uzņēmumu loku. Šī sadarbība bijusi ļoti laba, bet pārāk neveicies ar biznesa plānu īstenošanu un attiecības nācies pārtraukt. Nākamā pieredze saistās ar restorānu tīklu, kura vārdu Daiga Upeniece pat nevēlas minēt, jo tas nepārtraukti un droši vien ne velti mainījis nosaukumus. Nācies pat uztraukties par drošību, jo muzejos kā specifiskā vietā ir aizliegts strādāt ar spēcīgi smaržojošiem ēdieniem, atklātu uguni. Aplūkojot ekspozīciju, nāsīs nedrīkst sisties ceptas zivs, sutinātu kāpostu vai ceptu sīpolu aromāts.
Pēc šīs pieredzes izlemts restorānu pagrabstāvā vairs neatjaunot, bet līdzšinējā restorāna telpas turpmāk būs muzeja aktivitāšu zona, jo šiem pasākumiem ir liela piekrišana. Septiņdesmitajos gados bijuši modē restorāni pagrabstāvos, bet šobrīd cilvēki vēlas baudīt Vecrīgas skatus pa logiem, vairāk mīl jumta terases, un pagrabstāvs nav tas, kur cilvēki labprāt vēlas uzturēties, piebilst Daiga Upeniece, cerot tomēr, ka pirmajā stāvā tūlīt augusta beigās izdosies no jauna atvērt kafejnīcu.
Ilgu laiku šajās telpās saimniekoja kafejnīca “Madam Brioš”, bet varbūt cenu līmenis bijis augstāks, nekā muzeja apmeklētājs vēlētos. Nākamie saimnieki būs “Mafini” – kafejnīca, kura patlaban atrodas netālu no vecās Ģertrūdes baznīcas, un muzejā durvis vērs augusta beigās. Sola ļoti labu itāļu kafiju un uz vietas ceptas smalkmaizītes. Bet situāciju kopumā viņa raksturo šādi: “Tāpat kā muzejs “Rīgas birža” īrē savu ēku no Valsts nekustamajiem īpašumiem, savas telpas muzejā īrē arī kafejnīcu un restorānu īpašnieki. Līdz ar to mums jāstrādā ar to, kurš uzvar konkursā par tiesībām īrēt šīs telpas. Tas vienmēr ir riska moments, jo nezinām, cik liela būs konkursa uzvarētāja ieinteresētība. Vai būs ieinteresēts un atsaucīgs restorāna īpašnieks, vai gadīsies kāds, kuram ir vienalga, strādāt muzejā vai stacijā.”
Sapnis Parīzē un Rīgas Motormuzejā
Bet ja muzeja vadībai būtu tiesības izvēlēties kafejnīcu vai restorānu savās telpās? “No vienas puses, tas būtu ļoti sarežģīti, jo muzejs darbojas Kultūras ministrijas sistēmā, kur nav tik vienkārši paralēli nodarboties ar pilnīgi citu biznesu un tā arī nav pieņemts, bet savā ziņā šādā iespējā būtu arī kaut kas ļoti interesants,” neslēpj Daiga Upeniece.
Piemēram, Žakmāra Andrē muzejā Parīzē gan ēdienkarte, gan pasniegšanas stils, gan restorāna interjers un noskaņa ir ļoti pārdomāti saistīti ar muzeja saturu. Neaizejot uzreiz uz pusdienu sākumu, var nākties stāvēt rindā diezgan ilgu laiku. Un muzejā var netikt tā kafejnīcas dēļ. Protams, muzeja, kafejnīcas, suvenīru veikalu saskaņa ir brīnišķīga un apskaužama lieta. Kaut kas no līdzīgas noskaņas iedīgļiem baudāms arī tepat Rīgas Motormuzeja kafejnīcā, bērnu ēdienkartē sastopami tematiski ēdieni no multiplikācijas filmas “Vāģi”, kā arī ēdieni auto tematikā, piemēram, “Čempiona salāti”, bērnu ballītēs tiek piedāvāti ēdieni ar auto tematiku, kas ir visnotaļ rosinoši un apmeklētājiem interesanti.
… Nacionālā teātra publika, īpaši dāmas, vēl tagad atceras to burvīgo vasaru pirms daudziem gadiem, kad teātra kafejnīcā par oficiantu strādāja skatuves mākslinieks Ivars Puga. Un viss bija pa īstam, atceras arī aktieris.
Protams, ja muzejam restorāna vai kafejnīcas īpašnieks ir tikai kaimiņš, tāds pats telpu nomnieks, tad grūti ietekmēt tā ēdienkarti, cenas un stilu. Un nez vai muzeja restorānu vai kafejnīcu var nosaukt par tā tēla līdzveidotāju. Viss atkarīgs vienīgi no pašu restorānu ieinteresētības pieskaņoties konkrētajam muzejam un koleģiālām, cilvēciskām attiecībām sadarbībā. Bet principā tas ir parasts ēdināšanas uzņēmums, kas tikai atrodas muzejā. Tomēr vai nebūtu burvīgi, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nobaudīt, teiksim, “Purvīša peldošās salas” vai “Purvīša pudiņu” Purvīša ainavu interjerā?
