Uldis Šmits: Nākotne pieder “Šlesera tipa” cilvēkiem? 20
Tādu jautājumu jaunās valdības sastādīšanas gaitā gribot negribot jāizvirza. Tas kaut kādā ziņā arī izriet no Jāņa Urbanoviča vēl 2011. gada sākumā sacītā, ka Valdis Dombrovskis ir “parasts grāmatvedis, kurš ir ticis augstā krēslā”. Vadoties no šīs loģikas, varētu gan piebilst, ka viņš tomēr bija nevis parasts, bet bilancspējīgs grāmatvedis, un, kā mēs zinām, šie speciālisti tiek augstu vērtēti ikvienā jomā un ikvienā valstī. Bet varbūt tieši Urbanoviča un “Saskaņas centra” izteiktās domas par Dombrovski un viņa vadītajām trim valdībām mums var noderēt par zināmiem atskaites punktiem, vērtējot neatkarību atguvušās Latvijas laika posmu, kurš iesākās 2009. gada martā, kad finanšu krīzes dēļ pārņemt varu neviens nebija ieinteresēts. Tas nozīmēja milzīgas un pirmām kārtām personiskas nepatikšanas.
Ar uzsprāgušo “Parex” dziļbumbu visvairāk saistītie politiķi sākumā iztēloja Dombrovski par ciema muļķīti, par kuru aizgūtnēm smejas Eiropas Komisija, Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules banka. Tomēr drīz izrādījās, ka minēto organizāciju un biznesa analītiķu vairākuma viedoklis ir gluži citāds. Vismaz “The Financial Times”, “The Economist” un vēlāk īpaši SVF vadītāja Kristīna Lagarda apgalvoja, ka Latvijas izraudzītais ceļš ir pareizākais un varbūt vienīgais iespējamais ceļš, kā novērst pilnīgu valsts finanšu sabrukumu un bankrotu. Tā uzskatīja ne vien ievērojami Rietumu teorētiķi (atskaitot Krugmenu un viņa skolas piekritējus), bet arī Baltijas valstu un kopumā Austrumeiropas praktiķi, kuri kādreiz bija izjutuši uz savas ādas pārejas no sociālisma uz kapitālismu sūro realitāti, piemēram, Polijas šoka terapijas tēvs Lešeks Balcerovičs un citi. Protams, attiecīgie promaskaviskie t. s. viedokļa līderi tūlīt sasparojās, lai parādītu, ka visi šie ļaudis ir plānā galdiņa urbēji un – aizplīvurota mājiena veidā – varbūt pat mūžsenās ebreju un masonu sazvērestības (sevišķi nez kāpēc pret Latvijas valsti vērstās) perinātāji. Kritizētāju vai, pareizāk sakot, to, kas nolīdzina Latvijas valdības ekonomisko politiku līdz ar zemi, nekad nav trūcis. “SC” vienmēr šajā laukā ir izcēlies ar īpašām spējām, un no šauri partijiska viedokļa to var saprast, jo kurš idiots ies “cirpt” budžetu, kad, “SC” priekšvēlēšanu saukļu valodā izsakoties, vajag “pabarot tautu”. Un vienmēr pa rokai ir arguments, ka tik un tik simti tūkstošu ir aizbraukuši no Latvijas. Ar to vienmēr var spekulēt, nezinot, cik tad aizbraucēju būtu, ja valsts priekšgalā Dombrovska vietā atrastos Kalvītis, Šlesers vai Urbanovičs. Patiesībā ļoti daudzi iepriekšējās Dombrovska–Vilka valdības lēmumi ir saistīti ar grāmatvežiem neraksturīgu risku, tajā skaitā varbūt galvenais lēmums par Latvijas pievienošanos eirozonai. Vai to vajadzēja? Simtprocentīgi pareizas atbildes nav, taču izvēle bija jāizdara.
Dombrovska valdīšanai neviens tik ilgu mūžu neparedzēja, tāpēc eksperti kļuva arvien nervozāki un nervozāki. Bet rindā uz varu stāvošie politiķi – arvien nepacietīgāki. Apmēram mēnesi pirms “Maxima” pēkšņās traģēdijas un Dombrovska atkāpšanās Urbanovičs intervijā “Dienai” klāstīja, ka nākotne pieder Šlesera tipa cilvēkiem. Kuriem konkrēti? “Es negribu tagad saukt, bet es redzu, kā iet tā kā torpēdas un kā raķetes attīstās gan Ivars Zariņš, gan Andrejs Elksniņš.” Bet, iekams šīs torpēdas vēl nav iešautas Latvijai pakaļā, varbūt tomēr labāk izraudzīties kādu, kurš ievēro principus. Sākumam – elementārus grāmatvedības principus. Tad būs laiks parunāt arī par citiem.
