Kur ņems naudu krāšņu modernizācijai? 7
Gan no izmaksu, gan gaisa kvalitātes uzlabošanas viedokļa Rīgā lietderīgāk būtu atteikties no akmeņogļu izmantošanas apkurē, nevis ķerties klāt malkas krāšņu izmantotājiem atsevišķos mikrorajonos, uzskata Rīgas domes Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe. “LA” jau vēstīja (“Liks atteikties no malkas krāsnīm“, 7.06.2019.), ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina gaisa kvalitātes vārdā atteikties no malkas apkures un pieslēgties centralizētai siltumapgādei ne tikai Rīgas, bet arī citu pilsētu iedzīvotājiem.
Saskaņā ar VARAM izstrādāto plānu Rīgas, Liepājas un Rēzeknes iedzīvotājiem nākotnē būtu jānomaina malkas krāsnis un kamīni uz videi draudzīgākām apkures iekārtām, bet citās pilsētās jāveicina centralizētās siltumapgādes sistēmas attīstība.
Ideja ķerties klāt malkas krāsnīm izraisījusi iedzīvotāju un pašvaldību lielu sašutumu. Tiek norādīts uz lielajām izmaksām, nereālajiem izpildes termiņiem. Bet būtiskākais sabiedrības jautājums ir par to, vai tiešām Latvijā tradicionālais apkures veids – malka – ir lielākais gaisa piesārņotājs pilsētās. Vai VARAM, tā vietā lai cīnītos ar ostām, kas gaisu piesārņo, pārkraujot ogles, ķeras klāt sociāli neaizsargātākajiem – iedzīvotājiem ar malkas krāsnīm?
“Mēs neplānojam šīs krāsnis aizliegt. Mēs aicinām pašvaldības radīt atbalsta mehānismus, kas iedzīvotājiem ļautu no šīm krāsnīm atteikties, ja viņiem būs tāda interese. Šiem atbalsta mehānismiem jābūt sociāli taisnīgiem – pašvaldības varētu piedāvāt līdzfinansējumu krāšņu nomaiņai, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides vai citus instrumentus,” reaģējot uz sabiedrības satraukumu, vakar uzsvēra VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola. “Tam jānotiek sociāli atbildīgā un taisnīgā veidā. Ir jāsabalansē vajadzība uzlabot gaisa kvalitāti ar iedzīvotāju maksātspēju,” viņa piebilda.
Vaicāta, kādā veidā ministrija plāno sniegt atbalstu mājsaimniecībām, kuras nav “tehniski un ekonomiski pamatoti” pieslēgt centralizētajai siltumapgādei, A. Ozola norādīja uz iespējām piesaistīt gan Eiropas struktūrfondu atbalstu, gan līdzekļus no valsts budžeta. “Šobrīd tieši notiek plānošanas process ES fondu finansējumam periodam no 2021. līdz 2027. gadam. Mēs šīs idejas virzīsim. Jāvērtē arī, cik un ko pašvaldība ir gatava līdzfinansēt. Piemēram, “Rīgas siltums” varētu būt ieinteresēts iegūt papildu klientus, tāpēc varētu iesaistīties finansēšanā. Atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa Rīgā, Centra rajonā, varētu kalpot kā burkāns, pārējās pilsētās jāmeklē citi risinājumi.”
Rīgas pilsētas Vides pārvaldes priekšniece E. Piņķe savukārt norāda, ka malka, pirmkārt, ir vietējais resurss, otrkārt, atjaunojamais resurss. Viņasprāt, Rīgā vispirms būtu jāatsakās no akmeņogļu izmantošanas apkurē. Jau tagad Rīga ir sadalīta zonās pēc slāpekļa dioksīda (NO2) un cieto putekļu daļiņu (PM10) piesārņojuma līmeņa. Šo zonējumu ikdienas darbā izmanto Rīgas siltumapgādes komisija, kad lemj vai nu par kurināmā maiņu, vai par jaunu apkures iekārtu uzstādīšanu. Ja ēka ietilpst pirmajā zonā, kur ir gaisa kvalitātes pārkāpumi, tur jau tagad nedrīkst ierīkot apkuri, kas rada izmešus.
Pirmajā zonā drīkst pieslēgties vai nu centrālajai siltumapgādes sistēmai, vai arī izmantot alternatīvos apkures veidus, kas nerada izmešus, proti, siltumsūkņus, saules enerģiju u. tml. “Mēs sekojam līdzi jau no paša sākuma VARAM izstrādātajam gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānam 2019.–2030. gadam, un tas, kas tajā ir rakstīts, mūs ļoti satrauc. Ja šāds plāns tiks pieņemts, tad tās ir ļoti, ļoti lielas izmaksas,” piebilda E. Piņķe.
Līdzīgu viedokli pauž arī citas pilsētas. Tā, piemēram, Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs (“Saskaņa”) atklāja, ka pašvaldība vēl neplāno atbalsta mehānismus, lai iedzīvotājus mudinātu mājokļiem pieslēgt centrālo apkuri. Mērs aprēķinājis, ka pieslēguma izbūve privātmājām varētu izmaksāt pat līdz 5000 eiro. Taču pat ar pašvaldības līdzfinansējumu šādus līdzekļus iedzīvotāji nevarot atvēlēt apkures sistēmas maiņai, jo “daļa pat 500 eiro atļauties nevar, bet mēs nevaram pilnībā nodrošināt pārbūvi, jo tā būs līdzekļu izšķērdēšana”, vēstī LETA.
Ministrija esot veikusi aprēķinus, cik varētu izmaksāt vienas krāsns modernizēšana, taču tie netiek publiskoti. VARAM valsts sekretāra vietniece “Latvijas Avīzei” tikai norādīja, ka izmaksas ietekmē ļoti dažādi faktori, tāpēc vidējo skaitli ir grūti nosaukt.
Pēc ministrijas rīcībā esošajiem datiem, kopumā Latvijā mājsaimniecību radītās sīkās putekļu daļiņas, kas rodas no apkures iekārtām, veido aptuveni 60% no kopējā piesārņojuma fona. Tikmēr rūpniecība radot aptuveni 25% no kopējā piesārņojuma. Precīzāki dati būšot zināmi, kad pašvaldības iesniegšot informāciju par iedzīvotāju izmantotajām malkas krāsnīm. Plānots, ka pašvaldībām šos datus jāsāk apzināt jau no 2020. gada.
Skatieties LNT Ziņu sižetu par krāsns apkuri un ministrijas iecerēm:
