Mīti un realitāte 2
Viens no mītiem, kas ne reizi vien dzirdēts, apgalvo, ka AAE pilsoņi nestrādā, jo viņu vietā to dara iebraucēji. Tā gluži nav. Strādā, taču pārsvarā valsts pārvaldē, ar drošību saistītās un citās valsts iestādēs. Parādās arī dažādu nozaru speciālisti. Pēdējo 20 – 30 gadu laikā viņi sapratuši, ka tas ir svarīgi, tāpēc cītīgi mācījušies, lai mazinātu sava ilgstošā analfabētisma sekas.
Valstī šobrīd dzīvo vairāk nekā astoņi miljoni iedzīvotāju, taču laimīgo un visādiem dāsniem pabalstiem un citiem labumiem aplaimoto pilsoņu skaits nepārsniedz miljonu. Pārējos septiņus miljonus pārstāv lētais darbaspēks no Indijas, Pakistānas, Bangladešas un Filipīnām, kā arī apskaužami dāsni apmaksātie aviācijas un militārās tehnikas speciālisti no Krievijas un Amerikas, inženieri, ārsti un datorspeciālisti no Eiropas u. c.
Cittautietim ir visai niecīgas izredzes tikt pie šīs valsts pilsonības. Tas varētu būt iespējams pēc 15 – 20 valstī nodzīvotiem gadiem, ja šajā laikā cilvēkam nav bijis kriminālu pārkāpumu un viņš prot teicami runāt arābiski.
Piemēram, savu kompāniju ārzemnieks te var atvērt tikai pārī ar AAE pilsoni, kuram automātiski jākļūst par kontrolpaketes īpašnieku, turklāt vietējam arābam nav šajā kompānijā nedz jāstrādā, nedz jāinvestē. Toties viņam pieder balss un paraksta tiesības.
Pilsonība nepienākas arī svešzemju sievietei, kas precējusies ar pilsoni un pat pārgājusi islāmticībā. Tāda pārdrošība, ka musulmaņu sieviete varētu apprecēties ar svešzemnieku, vispār nav iedomājama, ja nu vienīgi gadījumā, ja pāris dzīvo ārpus AAE. Ar to valdošie šeihi grib uzsvērt, ka neatbalsta jauktās laulības. Valsts darbiniekam jauktās laulības vispār nav atļautas, bet, ja to vēlas parastais pilsonis, viņam vispirms jādodas pēc atļaujas uz tiesu, kur viņu, protams, mēģina no šāda aplama soļa visādi atrunāt.
Savukārt, ja tiek atklāts, ka pilsoņu pāris dzīvo civillaulībā, abi bez žēlastības tiek izraidīti no valsts un bērni, ja tādi šajā laulībā dzimuši, tiek atņemti un ievietoti bērnunamā. Starp citu, AAE bērnunamos dzīvo tikai šādi – “amorāliem” vecākiem atņemti bērni. Tur, pēc definīcijas, nevar būt vecāki alkoholiķi, varmākas un visādi citādi bezatbildīgi personāži.
Neoficiāli zināms, ka dažādu privātu ziņu vākšana par kaimiņiem, kolēģiem vai citiem līdzdzīvotājiem ir papildu ieņēmumu avots, piemēram, indusiem. Viņi labprāt ielūr pa logu, durvju spraugu vai noklausās kādu sarunu un par zināmu atlīdzību attiecīgai institūcijai pačukst: re, šitie nav precējušies, bet dzīvo kopā; šitie Ramadana laikā grauž dateles, bet šitie stāsta anekdotes par šeiha privāto dzīvi, un, lai Allāhs žēlīgs, ja kāds pārītis piekopj viendzimuma attiecības!
Jebkuru reālo vai šķietamo likuma normu pārkāpēju emirātos var vienkārši bez jebkādas faktu noskaidrošanas noturēt ieslodzījumā pat gadu un pēc tam – ja tomēr aizturētais izrādījies nevainīgs – labākajā gadījumā atvainoties. Tāpēc prātīgāk jau laikus iepazīties ar visai garo dažādo aizliegumu sarakstu, jo tā nezināšana neatbrīvos no soda. Būtu jāzina, ka nedrīkst filmēt un fotografēt vietējos arābus, īpaši sievietes, šeihu pilis un valdības ēkas; pārīši nedrīkst publiskās vietās staigāt, sadevušies rokās vai apskāvušies, nemaz nerunājot par skūpstīšanos; uz ielas nedrīkst atrasties, ja lietots alkohols; publiskā vietā nedrīkst ne ēst, ne dzert, ne spļaut; Ramadana laikā nedrīkst pat košļeni košļāt; jādomā arī par to, kas uzvilkts mugurā utt. Turklāt katrā emirātā šis saraksts var būt ar savām niansēm un soda mēriem.
