Kur menhīri slejas debesīs 0
Menhīri ir akmens milžu vienpatņi. Lieldienu salu brīnumainās un neatminētās, gigantiskās akmens galvu statujas arī ir menhīri. Pēc manas personīgās izjūtas un vērtējuma, nesamērīgi milzīgie akmens stabi – menhīri un citi megalītiskie veidojumi – ir brīnumaināki par vienmēr un visur pieminētajām Ēģiptes piramīdām, jo menhīrus slējuši akmens laikmeta cilvēki jau pirms 6 – 4 gadu tūkstošiem.
Lietuviešu zinātnieks Vikints Vaitkevičs par menhīriem atzīst arī 0,5 – 1,2 m augstus akmens bluķus. Vairāk nekā 35 tādi akmens bluķēni Dienvidlietuvā esot uzstādīti uz senkapiem, līdzīgi kā Polijā un Baltkrievijā.
Dievozolu trijotne un ziedokļa akmens
Pirmoreiz šo uz augšu saslieto akmens bluķi ievēroju 1992. gada rudenī Lielvārdē, daudzinātajā Kaibalas svētvietā, par kuru Auseklis raksta sāpīgo dzejoli “Dievozolu trijotne”.
Kaibalas labajā krastā 1971. gada 21. septembrī senajā svētvietā rakstnieki un dzejnieki iestādīja trīs jaunus ozoliņus. Nu jau tie piebrieduši pusbaļķa resnumā.
Bet pārsimts metru tālāk, pāri Kaibas gravai, uz Daugavas senkrasta šķautnes, pretim debesīm paslējies akmens bluķis kā no zemes izlīdis milža īkšķis. Vai tiešām gadsimtu gaitā neviens šim akmens stabam nav pievērsis uzmanību?
1994. gadā mēs, piecu cilvēku grupa, braucām šo akmeni pie Dievozolu trijotnes pētīt. Ar saimnieka atļauju pie neizprotamā akmens staba rakām šurfu, t. i., šauru izlūkošanas bedri, lai apjaustu, cik tālu akmens stabs sniedzas dziļumā. Milzīgais akmens cigārs iesprausts zemē uz pašas ielejas šķautnes. Nogāzes pusē tā augstums – 1,4 m; kalna pusē augstums – 0,9; platums – 1 m; biezums – 0,8 m. Virsma raupja, bet samērā līdzena. Krāsa: pelēki zilgans gneiss, ar gaiši rozā lielkristālu ieslēguma joslu 7 cm platumā, kas līdzīga greznai akselbantei iet pāri visam akmenim pa diagonāli.
Līdz ar nogāzes malu jau no senlaikiem šeit ir bijis tīrums; tāpēc varam rēķināties, ka, gadu gaitā tīrumu apstrādājot, akmens stabs ir apbērts ar biezu aparuma kārtu. Akmens augšgalā ir atšķēlušies vai atskaldīti atsevišķi slokšņu gabali, no kā akmens staba gals nedaudz nosmailinājies. Akmens atgādina pieminekli. Rakt šurfu ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami, ap lielo stabu blīvējas sīki akmentiņi. Tie ieskauj akmens stabu kā bruģis.
Metra dziļumā akmens klājums beidzas. Tālāk ir mālaina zeme ar dolomīta šķembām. Mēs ierakāmies līdz 1,4 m dziļumam. Tālāk vairs nav iespējams, jo racējam jāstrādā ar galvu uz leju šauri veidotajā pārbaudes izrakumā. Tādā kārtā mēs esam noteikuši, ka pret debesīm ieslietais akmens ir vairāk nekā 2,5 m garš. Iespējams, ka tā pilns garums ir trīs metri. “Tik menhīriska akmeņa mums nav neviena!” – notikumu hronikā ir atzīmēts mans jūsmīgais izsauciens.
Senajos gadsimtos, kad ieleja bija dziļāka, jo to nebija applūdinājusi Ķeguma ūdenskrātuve, un nogāze – krūmājiem aizaugusi, akmens izskatījās kā īsts menhīrs un ainava no šīs vietas uz krācēs putojošo Daugavu bija lieliska. Pa leju līdzi Daugavai locījās baltais lielceļš, kas tagad zudis zem ūdens. Uz Kaibalas miltus mala ūdensdzirnas. Malēji, savu kārtu gaidīdami, uzkavējās Kaibalas krogā vai iegriezās veikalā.
Vai šis nevar būt tas pats akmens, par kuru Auseklis dzejo?
Varbūt tie Dievozoli auga Kaibalas gravas šajā pusē? Bet varbūt, ka akmens ziedoklis (altāris) varēja atrasties pārsimt soļu tālāk no Dievozolu trijotnes?
Visnozīmīgākais jautājums: kas šo Kaibalas akmens stabu atnesa un paslēja pret debesīm? Vai tā varētu būt ledāja rotaļa? Vai iespējams, ka ledāji šo trīs metrus garo akmens bluķi visādi zvalstīja, valstīja un grozīja, un stutēja, kamēr eleganti novietoja augstā ielejas krastā kā skaistu dabas pieminekli!?
Ja šo vairākas tonnas smago akmens cigāru kā menhīru uzslēja un nostiprināja cilvēki, tad kāpēc nav saglabājusies neviena tautas teika, neviens nostāsts?
Vai viduslaiku daudzie kari, sirojumi un mēris visu noslaucījis un atmiņas izdzēsis? Ir rakstiskas ziņas, ka 1731. gadā tiek izveidota Kaibalas pusmuiža. Kā pirmais dzirnavnieks minēts Fridrihs Georgs Hāns. Pirmā pasaules laikā te bijusi krievu armijas frontes līnija, otrā krastā vācieši. Dzirnavas uzspridzinātas, krastā ierakumi un dzeloņstieples. Miķelsonu dzimtai tas viss bija jānokopj. Dzirnavas Latvijas laikā atjaunotas, tagad ieaugušas brikšņos un pamazām sabruks, jo trīs mantinieki nevar vienoties, kuram būtu vairāk roka darbā jāpieliek.
Vai piepildījies Badakmeņa lāsts?
Šī stabveidīgā akmens stāsts ir pavisam citāds – teikām, ticējumiem, nostāstiem un aprakstiem bagāts. Akmens milzis stāv Vidzemes augstienes rietumu malā Jumurdas pagastā jaunajos mežos, kur mīt staltbrieži un mežacūkas. Šis teiksmainais milzis ir platāks, druknāks, apaļīgāks, tā forma ir kā senos laikos rūpīgi stāvus sakrauta siena kaudze.
Pilnā vārdā šo trako akmeni profesors Juris Urtāns sauc par Cirstu Sīļu Badakmeni. Arī tas izslējies stāvus pret debesīm, tomēr ir krietni citāds. Par draudošo Badakmeni teikas stāsta jau no 19. gadsimta. Lūk, pirmā teika publicēta laikrakstā “Balss” 1889. gadā.
Uz cita fona
Jumurdas–Cirstu robežās atrodas liels, milzīgam vīram līdzīgs akmens; tikai galvas viņam nav. Šo akmeni sauc par Bada akmeni. Tai laikā, kad akmeņi runājuši, šis akmens lielījies, ka apgāzīšot visas mājas un apgāzīšot visu. To dzirdēdami, ļaudis lūguši kareivjus, lai viņus jele izglābtu, ka šā akmeņa draudi nepiepildītos. Kareivji tad arī nocirtuši akmenim galvu, kas atronas vēl tagad turpat akmenim līdzās. Pašam akmenim vienos sānos ir sarkana svītra – tās ir iztecējušās asinis, kad akmenim toreiz galva skaldīta.
Šī teika publicēta daudzas reizes. Citas teikas ir līdzīgas. Bet galvenā doma visām vijas cauri: akmens draudi par māju sagraušanu un bada atnešanu. Un tāpēc liels milzis vai zaldāti pēc ļaužu lūguma ļaunajam akmenim nocērt galvu. Juris Urtāns uzskata, ka blakus augstajam dižakmenim gulošais akmens bluķis senatnē, iespējams, bijis uzstādīts virs lielā akmeņa kā sēne, kā galva. Tādā gadījumā šis veidojums patiesi būtu jāuzskata par īpatnēju dolmenu. Ja virs 2,5 m augstā Badakmeņa novietojam plakano ieapaļo akmeni, teikā piesaukto “Akmens galvu”, šāda dolmena augstums būtu jau 3,5 metri. Veci ļaudis stāsta, ka Zviedru laikā zem “galvas” aprakta kāda naudas lāde. Naudas lādes meklētāji ir krietni pastrādājuši, rakdami zem abiem akmeņiem. Bet izskatās, ka lielā akmens apakšu nav sasnieguši.
Badakmeņa virsotnē ir plaisas un iedobumi. Starp dēdējuma plaisām neapšaubāmi var saskatīt krusta zīmes iekalumu, ko agrākie pētnieki nav pamanījuši.
Pie Cirstu Sīļu Badakmens esmu bijis daudz reižu, sākot ar 1980. gadu.
Agrāk, kad nebija kartes un GPS, šo baigi skaisto akmeni bija ļoti grūti atrast. Pat atkārtotos meklējumos dažreiz pagāja gara diena, lai to atkal ieraudzītu.
Pēc kara, kolhoza laikos viss simtiem hektāru plašais apgabals ap Badakmeni pārvērtās cilvēku pamestā zemē. Te varēja iet no pakalna uz pakalnu un vērot sagrauto māju drupas, tīrumus, ganības un bijušās pļavas aizaugam ar mežu kā Aleksandra Grīna romānā “Zemes atjaunotāji”. Te bija latvju sētas ar interesantiem un romantiskiem vārdiem “Ilgas”, “Laimneši”, “Tjāki”, “Aušakas”, “Viesakas”, “Silieši”, “Sēļi” un daudzas citas. Tikai nosaukumi paliek ierakstīti vēsturē. Un tikai tagad, rakstot par šo dīvaino akmeni, man apziņā uzplaiksnījās doma, ka būtībā taču ir piepildījies Cirstu Sīļu Badakmens lāsts… Jumurdas pagastā vairs palikuši tikai 302 iedzīvotāji, 2000. gadā vēl bija 402.
Jūs neviens tagad pie Badakmeņa netiksit klāt, to ieskauj augsts plašs žogs, un ap Badakmeni iemin pēdas mežacūkas, staltbrieži un citi zvēri. Visa šī zeme ir jaunais mežs.
Badakmeņa teikās un ticējumos ietverto zemes plašumu kopš 1996. gada iegādājās Gunta Cunska un izveidoja šeit vienu no interesantākajiem briežu un cūku dārziem 500 ha platībā. Viņa ir izglābusi Viesaku sētu no tāda paša pazušanas likteņa, atjaunojot un apdzīvojot māju. 2000. gadā iekārtoja Medību un dabas muzeju. Briežu dārzā izrakti daudzi dīķi, veidota ainava, uzbūvēts skatu tornis. Ainava no lauksaimnieku kādreiz iekoptās zemes ir pārvērtusies par mežu zemi, zvēru zemi.
Šajā reizē es stāstīju par diviem akmeņiem, kas kā menhīri stāv pret debesīm, bet vēl ir pieci citi ar citādām biogrāfijām.
Kur Kaibaliņa glaužas Pie vecās Daugavas, Tur Laimas laikos zēla Trīs dievu ozoli.
Tur zaļu zaru lika Uz akmens ziedokļa, Uz augšu acis vēra Caur lapām rakstītām.
Te asi cirvji gāza Šos svētos ozolus, Un dievu nams bij ārdīts Līdz pašiem pamatiem.
Ej, raugies trijus celmus Pie sērās Kaibalas, Tā tev vēl tagad stāstīs Par dievu ozoliem. /Auseklis “Dievozolu trijotne”, 1872. gadā/
Menhīrs – stateniski pret debesīm pacelts akmens bluķis. Nosaukums nāk no bretoņu valodas maenhir < maen – akmens + hir – garš Menhīru augstums sasniedz 4 –10 m, lielāki līdz 20 m, sver desmitiem tonnu. Pašu lielāko menhīru svars – līdz dažiem simtiem tonnu. Ja virs trijiem, četriem vai pieciem menhīriem kā milzu galds uzcelts vēl lielāks plakanakmens, tad tādu sastatījumu sauc par dolmenu: bretoņu valodā < tol – galds + men – akmens. Vēl izvērstākas un sarežģītākas akmens būves no tādiem dižakmeņu gabaliem sauc par kromlehiem (ķeltu valodā crom – aplis + lech – akmens), piemēram, Stounhedžas kromlehs. |
