Kur likt “nesmukās” emocijas – dusmas? 3
LASĪTĀJA JAUTĀ: “Esmu audzināta ļoti pieklājīgā ģimenē. Kad biju maza, mums nebija pieņemts ne mājās, ne sabiedrībā izpaust savas negatīvās emocijas, dusmas, kas reizi pa reizei tomēr sakrājās. Man tās nācās “norīt”.
Pēc tam – pusaudža un jaunības gados – saskāros ar dažādiem nepatīkamiem simptomiem bez īpaša medicīniska pamatojuma – galvassāpēm, trauksmes sajūtu, ādas problēmām, gremošanas traucējumiem. Tagad, kad man pašai jau ir pāri 40, es saprotu, ka daudzas no manām veselības problēmām ir cēlušās no tā, ka nepaudu atklāti to, ko jūtu.
Diemžēl pamanu, ka arī savus bērnus audzinu līdzīgi. Prātā joprojām ir iesakņojies teiciens: “Tā taču nav smuki uzvesties!” Kā lai rod veidu, kā veselīgi izpaust dusmas? Negribas, ka maniem bērniem būtu jāsaskaras ar tādām pašām veselības problēmām kā man.”
Vai arī Tev ir bijusi šāda pieredze?
Atbild Agnese Spuriņa, geštaltterapeite
“Paldies, ka aktualizējat šo jautājumu. Lai arī psihosomatikas jēdziens vairs reti kuram ir svešs, emociju apspiešana (pat noliegšana) ir tik rūpīgi apgūta un pārmantota mūsu kultūras iezīme, ka tā joprojām ietekmē mūsu veselību un pašsajūtu.
Vispirms būtu svarīgi legalizēt visas cilvēkam piemītošās emocijas.
Atcerēties, ka katrai emocijai ir sava jēga un funkcija. Ja mēs esam tikai labi, smaidīgi un pieklājīgi, mēs dzīvojam pa pusei. Noliedzot kādu no emocijām, mēs noliedzam daļu no sevis, līdz ar to zaudējam spēju adekvāti reaģēt uz dažādām dzīves situācijām.
Piemēram, dusmas ir neaizstājamas ar to, ka tās vienīgās signalizē par to, ka tiek pārkāptas mūsu robežas, ka tiekam apdraudēti (mēs paši vai mums piederoša lieta, tuvs cilvēks vai vērtības). Tās var norādīt arī uz to, ka nav apmierinātas kādas svarīgas mūsu vajadzības. Vai arī kalpo kā aizsegs kādām citām vēl grūtāk izturamām izjūtām – bezspēcībai, bailēm, skumjām, vientulībai, kaunam.
Mēs neesam atbildīgi par emocijām, kuras piedzīvojam, bet esam atbildīgi par to, ko ar tām iesākam. Turklāt piedzīvot dusmas un apzināties – tas nav viens un tas pats. Ja dusmas atpazīstam, mēs iegūstam laiku, lai neuzsprāgtu un neizdarītu ko neatgriezenisku, tādējādi pārņemam kontroli pār tām.
Mans ieteikums – vispirms dusmas atpazīt un apzināties, pēc tam – regulēt un izpaust.
Godīgi un konstruktīvi. Tas nozīmē – neapspiežot un arī nepārvēršot agresijā (piemēram, ne tikai aktīvajā, bet arī pasīvajā agresijā, kas izpaužas kā klusēšana vai ignorēšana) pret sevi un citiem. Arī bērnu audzināšanas laiks var būt piemērots, lai sāktu apgūt un praktizēt dusmu atpazīšanu un paušanu. Kā zināms – bērni visefektīvāk mācās no piemēra.
Ieguvēja būsiet gan jūs pati, gan bērni. Protams, var gadīties, ka realitātē to paveikt ir sarežģītāk, nekā izklausās. Tas tāpēc, ka (kā tas ir arī jūsu gadījumā) tas ir kas svešs un biedējošs – būt emocionāli atklātai, arī pret sevi. Turklāt tam nepieciešama griba, koncentrēšanās un prakse. Taču ir vērts mēģināt!
Tā kā dusmas rada izmaiņas/sasprindzinājumu ķermenī (paātrinās elpošana, saspringst muskuļi, sažņaudzas rokas utt.), tās var mazināt vai pat izreaģēt ar tā paša ķermeņa palīdzību: elpošanas vingrinājumiem; ķermeņa vingrinājumiem, tostarp skrienot, peldot, boksējot boksa maisu utt.
Vai, piemēram, izkliedzoties mežā, metot jūrā akmeņus vai plēšot papīru. Citam turpretī var palīdzēt meditācija, nomierinoša mūzika, apskāviens.
Svarīgi gan atcerēties, ka fiziskas aktivitātes palīdz izreaģēt spriedzi, liek justies labāk, taču bez izpratnes par emociju cēloņiem tās var darboties kā kompanjons emociju noliegumam/apspiešanai. Lieliski, ja tomēr varam palīdzēt sev vienoti, un te var noderēt psihoterapija.
Īpaša uzmanība notiekošajam jāpievērš arī tad, ja dusmas kļuvušas par vienīgajām emocijām. Vai arī, ja tās ir tik cītīgi apspiestas, ka sāk parādīties ne tikai somatiskas reakcijas (galvassāpes, savilkts sprands, paaugstināts asinsspiediens, gremošanas traucējumi u. c.), bet arī psihiski simptomi: aizkaitināmība, depresija, bezmiegs, grūtības koncentrēties, nogurdināmība, negatīvas domas u. c. Šādos gadījumos jāvēršas pēc palīdzības gan pie psihiatra, gan psihoterapeita.”
