Kur likt ķēvīti Gauju? 0
Māsām pensionārēm Helēnai un Veronikai Skrimblēm no Ilūkstes novada Bebrenes pagasta marta pirmās dienas nebija no jautrākajām. Divdesmit gadus vecajai ķēvītei Gaujai vairs neklausīja pakaļkājas, un pēc dažām gulēšanas dienām kūtī zirdziņš devās uz labākiem ganību laukiem.
Ne paturēt var, ne vaļā tikt
Taču šīs dažas dienas starp ķēves nokrišanu un nomiršanu sirmajām dāmām bija sāpju, nemiera un satraukuma pilnas, jo abas saprata: Gauju paturēt vairs nav iespējams, bet, kā izrādījās, arī no tās vaļā tikt nevar… Problēmas risināšanā iesaistījās kaimiņi, vietējie speciālisti, līdz pati ķēvīte laikam saprata, ka sagādā cilvēkiem daudz raižu un 5. martā nomira.
Gauja visu mūžu bija kalpojusi māsām. Vedusi, vilkusi, apstrādājusi zemi, palīdzējusi iekasēt no Lauku atbalsta dienesta platībmaksājumu naudiņu, bijusi daudz vairāk nekā dzīvnieks. Kā ģimenes loceklis māsām, kam pašām savas ģimenes nebija izveidojušās.
“Raudāju līdzi. Gauja bezspēkā gulēja kūtī, un māsas nesa ķēvītei maizīti, ūdeni padzerties, bet Gauja tikai bubināja. Bezgala žēls skats,” stāsta kaimiņiene Veronika Guļāne. Viņa atceras, ka tagad 74 gadus vecā Helēna padomju laikā bijusi rajona labākā slaucēja, Veronika (81) – lopu pārraudze. Labas un brašas kaimiņienes, visu mūžu rušinājušās pa savu Klintaiņu māju zemīti un tikušas ar sevi galā. Nu, vecumā, kādu laiku prātojot par pārvākšanos uz dzīvi Ilūkstē. Meklēšot dzīvokli. Tagad, pēc mīļotā zirga nāves, tas esot nolemts galīgi.
Interesants bizness
Bet vēl kamēr zirgs bijis dzīvs, kaimiņiene un māsas domājušas, ko ar Gauju iesākt. “Nomirs, kas tad to apraks? Varbūt lopu uzpircējiem nodot, vismaz maizes tiesa atlēks?” Liels bijis kundžu pārsteigums, ka zirgu nevienam uzpircējam nevajag. Sarunās neesot ielaidušies pat tie, kas avīzēs reklamē sevi kā zirgu uzpircējus nodošanai gaļā. Vai nesen Eiropā uzliesmojušā zirgu gaļas skandāla sekas?
“Protams. Pirms skandāla zirgus iepirkām un nodevām uz urrā, varbūt ne par tādu cenu kā buļļus, bet vienalga labi. Tagad neviens gaļas kombināts zirgus neņem. Sabijušies, visu laiku zirgu gaļa gāja desās – kāds to uz etiķetes norādīja, kāds – ne,” atklāj SIA “Aibi” pārstāvis, kurš kategoriski atteicās paust savu vārdu.
“Pašreiz lielākais, ko varu, cilvēciski draugiem izpalīdzēt un pa lēto zirgu aizvest uz kādu zvēru fermu.”
Tas, ka līdz šim zirgu gaļas bizness bijis, mazākais, interesants, pārliecinos, mēģinot kontaktēties ar vēl diviem uzņēmumiem, kas reklamējas kā zirgu uzpircēji gaļai. ZS “Kalnirbes” pārstāve paziņo, ka zirgus neuzpērk, bet, kad stādos priekšā kā žurnālists, apgalvo, ka viņai neesot ļauts runāt un jāsazinās ar priekšniecību. Pēc tam telefona klausule vairs netiek celta.
Arī SIA “Latvijas gaļa” darbiniece nevēlas komentēt situāciju zirgu gaļas biznesā un lūdz jautājumus nosūtīt pa pastu. Zvanu un mēģinu nodot ķēvīti Gauju Rēzeknes gaļas kombinātam, kura produkcijā atrasta zirgu gaļa un kurš nupat lepni paziņojis, ka ražos zirgu gaļas desas.
“Ko jūs!? Mums pat attiecīgu veidlapu zirgiem nav. Ņemam teles, govis, bullīšus,” man atbild dežurants Rēzeknes gaļas kombināta kautuvē.
Zirgus Ilūkstes pusē neēd
Kundzes bija apzvanījušas arī vietējos veterinārārstus. Jānis Muncis saņēmis lūgumu aizbraukt pie slimā zirga, bet pēc tam vizīti pašas sievietes atcēlušas, jo zirgs izskatoties pārāk slims, lai ārstētu. Savukārt Valdim Mališevam kundzes jautājušas, vai tad, kad zirgs nomirs, to varēs aprakt.
“Esmu privāti praktizējošs veterinārārsts, tāpēc nevaru ne atļaut, ne aizliegt zirgu aprakt. Ja godīgi, nezinu, kur beigtu zirgu likt. Tā ir paša īpašnieka atbildība,” saka V. Mališevs. Kad jautāju, cik maksā mirstošā zirga iemidzināšana, speciālists zālēs vien sarēķina 50 latus plus vēl 10 lati par vizīti.
“Zirgs, kam neklausa kājas, ļoti mokās. Vislabāk patiešām iemidzināt un aprakt. Tā darītu es. Gaļas kombinātam nedotu principā. Jo zirga gaļu neēdu un citiem neiesaku. Zirgs nav vienkārši dzīvnieks,” situāciju komentē bijusī žurnāliste Sandra Zaiceva, kurai pēdējos gadus galvenā dzīves jēga un acuraugs ir zirgi. Viņai Mārupes pusē pieder 12 zirgi.
Tomēr zirgu pats tā nemaz aprakt nedrīkst, brīdina PVD. “Jāsazinās ar SIA “Reneta” un jāvienojas par dzīvnieka līķa savākšanu un likvidēšanu,” saka Ilze Meistare, PVD preses sekretāre.
Zvanu bija saņēmusi arī Bebrenes pagasta lopu pārraudze Anita Vaļuka. “Lūdzu padomu Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidlatgales pārvaldes vadītājam Antonam Lazdānam. Viņš ieteica sameklēt vietējos medniekus, kas zirgu nošautu un gaļu nogādātu suņu patversmei. Tas būtu bezmaksas pasākums. Māsas tam nepiekrita. Tad atradām cilvēku, kurš, ja viņam samaksātu 30 latus, būtu gatavs zirgu savākt. Atkal nepiekrita,” stāsta A. Vaļuka. Bet kāpēc neviens vietējais neuzņemas nokaut to zirdziņu un pārstrādāt desās? “Mūsu pusē zirgus neēd. Pašai ir saimniecība, un man tagad jānodod kombinātam gotiņa, par ko ļoti pārdzīvoju. Teliņus vispār nevaru nodot, pārdodu tikai audzēšanai,” viņa atbild.
Gauja pārtaps miltos
Kamēr cilvēki domāja, zirgs nomira. Kopīgiem spēkiem tika atrasts risinājums: beigto dzīvnieku un kautuvju atlieku utilizācijas uzņēmums SIA “Reneta” ķēvītei vakar plānoja atbraukt pakaļ. Tā kā SIA darbojas ar daļēju valsts atbalstu, tad, kā man paskaidroja uzņēmuma loģistikas speciāliste Olita Gucāne, Gaujas aizvešana saimniecēm varētu izmaksāt aptuveni 20 latus, ja maksā uzreiz skaidrā pret rēķinu, bet reizes trīs vairāk, ja ar pēcmaksu. Beigtā Gauja nokļūs Lietuvas pilsētiņā Rietavā, kur pārtaps gaļas-kaulu miltos. Ja sanāks pirmās kategorijas milti, tad tos izmantos kā kurināmo speciālās krāsnīs, ja otrās – aramzemes bagātinātājs, ja trešās – dzīvnieku barība.
