“Kur Latvijas nauda čaukst”. Rihardam Zariņam veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā līdz 25. oktobrim apskatāma izstāde “Rihards Zariņš (1869–1939). Ko Latvijas meži šalc”.
Mākslinieka vārds un viņa radītie darbi ir divi atsevišķi fenomeni, kas ne vienmēr ieņem līdzvērtīgu vietu cilvēku apziņā. Nereti mākslinieka statuss un tituli aizvieto viņa dzīves un darba īstos rezultātus un sasniegumus.
Atmiņā paliek tikai virsraksts, kuru zina visi, bet tālāk “rakstīto” neviens nelasa. Tā diemžēl noticis ar Rihardu Zariņu, latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicēju, kuru daudzi pazīst (dilstošā secībā) kā sudraba pieclatnieka autoru ar tautumeitas profilu, kā Latvijas valsts ģerboņa līdzautoru, Latvijas Mākslas akadēmijas meistardarbnīcas dibinātāju, jā, un vēl arī pasakainu ilustrāciju cikla “Ko Latvijas meži šalc” autoru.
Tas ir viss. Latvijas valsts tēls, kuram Rihards Zariņš piešķīra grafiski kvalitatīvu izskatu, aizēnoja daudz plašāku un daudzpusīgāku mākslinieka daiļradi. Tāpēc izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) lielajā zālē “Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc” ir svarīgs ieguldījums līdzsvara atgūšanā, lai par mākslinieku runātu ne tikai viņa valstiskie nopelni, bet arī viņa mākslas darbi.
Eksponātu skaita ziņā tā, iespējams, ieņem pirmo vietu starp 21. gadsimtā muzejā sarīkotajām izstādēm. Neskatoties uz to, visās zālēs valda skaidra kompozicionāla loģika, kas palīdz izvairīties no sīku priekšmetu sadrumstalota kopskata.
Izstādes māksliniece Dace Džeriņa vizuāli ļoti asprātīgi organizējusi lielo zāli, dabiskā veidā koncentrējot skatītāju uzmanību no vispārējā uz konkrētām detaļām. Pat nepaceļoties pie griestiem, var pamanīt, ka ekspozīcija uzbūvēta līdzīgi paša Riharda Zariņa zīmētajiem diplomu paraugiem, ar sīki izstrādātu rāmi un ovālā kartušā akcentētu centrālo kompozīciju.
Skatītājs būtībā ceļo pa milzīgu albuma lapu, kur apkopoti Zariņa darbi. Pārvietojoties pa apmalīti, var redzēt, kā agrīnajā periodā tapis mākslinieka rokraksts no Štiglica skolas mācību zīmējumiem līdz darbiem, ko Purvītis jau izvēlējās muzeja kolekcijai.
Ejot apkārt pa perimetru, pārsteidz, cik grandiozas bija mākslinieka darbaspējas, ko viņš veltījis visdažādākajiem vizuālajiem uzdevumiem. Te redzams viņa iespaidīgais pienesums grāmatu, plakātu, diplomu, karikatūru, pastmarku un ekslibru mākslai, un visur Zariņa pienesums bija augstvērtīgs.
Brīžiem, skatoties uz šo darbu kopu, gadās pat aizmirst, ka viņš gandrīz visās grafikas jomās bija “pirmais” vai “nozīmīgākais”, bet klusām apbrīnot to, kā viens mākslinieks varēja tik profesionāli realizēties tik dažādās sfērās.
Ja turpinām izstādes iekārtojuma un 19. gs. diploma lapas analoģiju, tad parasti centrālo un vizuāli visvairāk akcentēto laukumu rotā augu vītnes ar mitoloģiskām būtnēm vai simboliskiem atribūtiem.
Ekspozīcijas gadījumā šāds ierāmējums sastāv no lielformāta stājgrafikas novilkumiem un kolorētiem zīmējumiem, kas veltīti mežam. Spriežot pēc darbu daudzuma, nav šaubu, ka skujkoku tumši noslēpumainais mežs bija viens no mākslinieka iecienītākajiem motīviem.
Tomēr, skatoties uz Zariņa attēlotajiem mežiem, pakāpeniski sāc tos uztvert ne tikai kā detalizētu dabas pētniecību, bet kā sevis pārvarēšanas varoņdarbu, ko mākslinieks veicis, lai no reālistiska meža ar ķērpju apaugušiem celmiem, vējlauzās kritušiem kokiem un retiem saules stariem nonāktu līdz meža mitoloģiskai izjūtai, kādu uz blakus sienas demonstrē ofortu cikls, kas devis izstādei savu nosaukumu.
Neskatoties uz izstādes poētisko nosaukumu “Ko Latvijas meži šalc”, Rihards Zariņš tomēr būtu viens no pēdējiem ainavistiem, kurš pretendētu uz Latvijas dabas dzejnieka titulu. Viņa ofortos, zīmējumos un akvareļos ir attēlots ļoti subjektīvs un personisks mežs, kas rādīts nevis no ārpuses kā ainavas sastāvdaļa, bet pārsvarā no iekšpuses kā sevī noslēgta, pašpietiekama pasaule.
Iespējams, tāpēc bez plašāka apkārtnes konteksta šādu mežu var iedomāties gan Latgalē, gan pie Pēterburgas, gan Skandināvijā, gan vācu zemēs un daudz kur citur. Zariņa mežs atšķirībā no Purvīša meža nav izaudzis no zemes, bet gan no 19. gs. romantiķu eksaltētajām vīzijām par dabu kā telpu cilvēka dvēselei.
Tāpēc Zariņa maksimāli reālistiski un pedantiski detalizēti uzburtā meža atmosfēra pārvēršas par mitoloģisku telpu, kur, bez šaubām, var sastapt Kurbadu, sumpurni vai daudzgalvainu briesmoni.
Pašā izstādes centrā atrodas svarīgākais, kas māksliniekam sniedza lielāko profesionālo un cilvēcisko gandarījumu. No vienas puses, tas ir darbs Valstspapīru spiestuvēs – sākumā divdesmit gadus vadot to Sanktpēterburgā, bet pēc kara atgriežoties dzimtenē ar savām zināšanām un pieredzi dibinot valsts tipogrāfiju Latvijas Republikā.
Nauda kā Valstspapīru spiestuves simbols un no tehniskā viedokļa visfiligrānākais grafiskais darbs ļauj sajust to absolūto virsotni, kuru sasniedza latviešu mākslinieks, atstājot neizdzēšamas pēdas numismātikas vēsturē.
No otras puses, izstādes epicentrā ir mākslinieka mūža sirdslieta – ornaments. Dažu novadu tautastērpi vitrīnās un nepabeigta fundamentālā izdevuma “Latvju raksti” trīs sējumi uz galda drīzāk ir simbolisks atgādinājums par to grandiozo lomu, kādu spēlēja Riharda Zariņa etnogrāfiskais azarts tautas ornamentu pētniecības popularizācijā.
Tad kāpēc Rihards Zariņš, neskatoties uz savu talantu un izcilajiem sasniegumiem, šodien nav tik labi pazīstams kā, piemēram, Vidbergs vai Padegs? Viens no būtiskiem iemesliem ir tas, ka Zariņa māksla ir tieši saistīta ar izpratni par grafiku kā par lietišķo mākslu, kas kalpo izskaistināšanai un reproducēšanai.
Lietišķā māksla ir stāsts par to, kā dzīvu dabu pārvērst skaistā ornamentā, kā smaržīgu ziedu pārvērst kontūrlīnijā un kompozīcijā, to mehāniski pavairot un ar šādām ziedu ķēdēm aptvert kausu zeltītās virsmas, mājokļa sienas, porcelāna šķīvjus, greznas mēbeles utt.
Ornaments no mākslinieka prasa disciplīnu, perfektu amata pārzināšanu un fanātisku kolekcionāra aizrautību, bet paliek vienaldzīgs pret cilvēciskām kaislībām. Varbūt tāpēc Zariņš bija tik neiecietīgs pret modernistiem, kuru mākslai dzīvas emocijas kļuva svarīgākas par tehniski rafinētām fantāzijām.
