Latvijas interesantākās alas: Kura vecākā, kura dziļākā? 1
Šajā rakstā jūs uzzināsiet, kura ir visvecākā Latvijas ala un cik pavisam mums ir alu, un vēl citas nezināmas lietas.
1971. gadā ar Lībiešu upuralām es sāku ilgu un neatlaidīgu alu uzmērīšanas darbu. Izstrādāju pazemes tukšumu (alu) uzmērīšanas metodiku un noteicu kritērijus, ka uzskaitē iekļaujamas alas, sākot ar 3,0 m garumu. Šie nosacījumi ir spēkā arī šodien. Ar laiku uzradās palīgi un sekotāji. Sākās vesela alu meklēšanas, mērīšanas un pētniecības kustība.
Pēc Anša Opmaņa uzturētās datubāzes, pašlaik Latvijā ir 195 dabiski veidojušās suforijas alas, Vidzemes jūrmalā abrāzijas – viļņu vētrās veidotu – alu skaits ir mainīgs. Atkarībā no vētras trakošanas vai garāka jūras miera perioda tas var svārstīties no 10 līdz 35. Kopā summējot ar jūraskrasta alām, mums ir apmēram 220 dabiski veidojušās alas, kurās esam varējuši iekļūt un uzmērīt. Kādas 20 alas ir sabrukušas. Savukārt mākslīgi veidoto alu pagrabu smilšakmeņos un dolomīta lauztuvju skaits ir lielāks un rēķināms ap 350.
Cilvēkam pieejama, karsta procesos veidojusies ala Latvijā ir tikai viena – 24 m garā Gobziņu ala Ventas krastā Gobziņu klintīs. Tās nišas un ļoti bīstamie tukšumi, kas skatāmi Kazu gravas un Līgatnes dolomītos un arī vēl citur, nav karsta procesos veidojušās alas. Tās divos pagājušajos gadsimtos bija pārdrošo latviešu primitīvas dolomītu lauztuves kaļķu cepļu vajadzībām.
Bruņa ala
1986. gadā nonācu visvecākās alas dolomītu akmeņu robainajos zobos. Tajā brīdī vēl nezināju šīs alas lielākās dīvainības, bet ala mani pārsteidza tūlīt no pirmā skata un pirmajiem pieskārieniem. Lai sprauktos alā dziļāk, bija jālien kā caur milzīgiem zobratiem. Vienā sienas pusē trīsstūrains izcilnis, pretējā pusē tāds pats ierobs. Nākamajā solī atkal otrādi. Un tā visu laiku dziļumā un arī pa vertikāli tāpat. Pat bez lielas iztēles bija redzams, it kā šausmīga spēka nezvērs te pārplēsis zemi un akmeņus pušu. Citiem vārdiem, alas viena mala ir otras malas negatīvais attēls. Ja varenie dabas spēki atkal sastumtu abas alas sienas kopā, tad viss brīnišķīgi salāgotos. Robotās akmeņu sienas greznoja dažādu toņkrāsu notecējumu inkrustācijas. Dažviet pie griestu izciļņiem stalaktītu aizmetņu rindas kā apdrupuši zobi. Ala ir ļoti šaura: tikai 30 – 40 cm, turklāt iekšā līdējam jāiemanās savus locekļus un kaulus iekārtot starp ierobu un izciļņu sarežģītajiem tukšumiem. Ala izvietojusies pret Kārļu spēkstacijas ūdenskrātuvi, Dambju ieža augšmalā, kur klinšu sienu veido Pļaviņu svītas dolomīti.
Es nevarēju ielīst tālāk par 11 metriem, jo tur ala sašaurinājās līdz 22 cm. Šeit caur asajiem dolomītu klinšu zobiem varētu izspraukties tikai trenēts speleologs. Pēc pāris nedēļām uz alas mērīšanas talku pieaicināju brāli ar bērniem, lai nāk palīgā iekarot robotās zobotās alas dziļuma metrus. Uldis (16), Andris (13) un Zane (8) tika cauri alas vienpadsmit metru asajiem sašaurinājuma zobiem, aiz kuriem sākās neliels paplašinājums un plaisa pagriezās nedaudz pa labi. Visdrosmīgākais bija Andris. Iespējams, viņš ir pirmais cilvēks Latvijā, kurš iekļuvis 15 000 gadus vecā pazemes telpā, mums pašiem to vēl neapzinoties. Es sasēju kopā divas desmit metru mērlentes un padevu viņam. Izdarot mērījumus, fiksējām, ka jaunais pētnieks ir sasniedzis 21,5 m attālumu. Andris redzēja, ka plaisa turpinās arī uz priekšu, bet tālāk viņš netika.
Kas pārplēsa zemi?
Vēlāk konsultējoties ar ģeogrāfijas zinātņu doktoru Ojāru Āboltiņu un citiem speciālistiem, nācām pie atziņas, ka šo plaisu nebūs atrāvusi kāda sena zemestrīce, bet vainīgs bijis mūsu ledājs. Kad pāris kilometru biezais ledus vāks sāka kust un kustēties, veidojās visi mūsu kalni, upju krāšņās ielejas un ezeri. Kādā senā gadu tūkstotī, ledājam dīdoties un spēkojoties ar zemes virskārtu, Amatas ielejā pie tagadējiem Kārļiem kaut kas stiprāk saspiedās un aizķērās un akmeņi neizturēja; Pļaviņu svītas dolomīti pārplīsa kā māla bļoda un radās Bruņa ala. Šis notikums varēja īstenoties pirms 15 – 12 gadu tūkstošiem.
Mūsu alu vecums ir ļoti dažāds. Ir alas, kas atvērtā veidā dzīvojušas tikai vienu vasaru, kā, piemēram, Launaga ieža dramatiskās alas. Ir alas, kas dzīvojušas dažu gadu desmitus, kā, piemēram, skaistā Pazemes ala Siguldā – no 1950. līdz 1970. gadam. Gūtmaņala, pēc Ojāra Āboltiņa vērtējuma, varētu būt sākusi veidoties pirms 10 000 gadiem. Bet Bruņa ala ir nepārspējama vecuma rekordiste.
Bruņa alas jauno laiku vēsture
Kā stāsta vecie iedzīvotāji, pirms nieka simt gadiem alā esot slēpies kāds 1905. gada revolucionārs. Pēc Otrā pasaules kara šajā alā esot slēpies no 1949. gada izsūtīšanām izbēdzis jauneklis Bruno Vilnītis (ikdienā saukts par Bruni). Tā paslepen viens otram čukstēja vietējie iedzīvotāji. To pārliecinoši apliecināja arī rakstniece, dižākā novadpētniece Latvijā Melānija Vanaga.
Bruno Vilnītis dzimis 1927. gadā Amatās. Visi Amatas ūdenstūristi un slalomisti zina, ka Amatu mājas atrodas tieši virs Lustūža klintīm, kur visstraujākā un bīstamākā straume kā tāda krokodila mugura triecas tieši klintīs. Laikam no Amatas stiprās un straujās straumes jauneklis bija mantojis savu raksturu. 1945. gadā Bruņa tēvu izveda uz Sibīriju. 1949. gadā nāca pakaļ mātei un dēlam. Tad Brunim izdevās izbēgt pirmoreiz. Otro reizi viņu ķēra mājās. Viņš bija noslēpies bēniņos. Partorgs uzkāpj pa kāpnēm. Bet jauneklis no iekšpuses tur durvis ciet. Abi rauj, katrs uz savu pusi, cik spēka. Uz vienu brīdi Brunis atlaiž rokturi vaļā. Ne tikai atlaiž, bet ar visu spēku grūž uz vaļā rāvēja pusi. Tas vairs līdzsvaru nevar noturēt un nogāžas pa kāpnēm ar galvu uz leju. Nu Brunis kā zaķis lec savam gūstītājam pāri, un, kamēr tas spēj uzrausties kājās, Brunis jau ir pa durvīm ārā un biezajā Amatas mežā iekšā.
Trešo reizi Bruni sagūstījuši ziemā. Milicis ar šķūtnieku ragavās “noziedznieku” ved uz čeku. Braucot pāri stāvajiem Vāļu kalniem caur biezajām eglītēm, Brunis atsperīgi izlec no ragavām, tā ka ragavu krēsls no straujā grūdiena apgāžas uz ceļa pretējo pusi un abi vedēji ieveļas sniegā. Tikmēr drosmīgais jauneklis pa Vāļu kalnu stāvumu noripo lejā caur eglītēm kā lavīna.
Ar Bruno Vilnīti es tikos vairākas reizes atmodas laikā. Viņš kā dabas bērns parādīja man brīnišķīgus dabas noslēpumus. Pastāstīja izdzīvošanas likumus. Brunis noliedza, ka ir patvēries viņam piedēvētajā alā. Viņu ir slēpusi skolasbiedra mamma, un Brunis gulējis sienā uz kūtsaugšas. “Pa dienu gulēju, bet naktī darīju visus darbus: aru zemi, pļāvu labību, skaldīju mežā malku utt. Beigās jau daļa kaimiņu to zināja, bet visi bija godīgi sirdsapziņas cilvēki; neviens neskrēja ziņot,” stāstīja Brunis. Bet Melānija Vanaga netic: “Ko niekus, protams, ka gulēja alā. Bērni reiz bija līduši tajā Bruņa alā. Ielien un redz, ka akmeņu robainajā spraugā uz salmiem sēž viens mežonīgs vecis. Bērni šausmīgi pārbijušies, klupdami krizdami, ap asajiem dolomīta izciļņiem locekļus apdauzīdami zilus, mērkaķa ātrumā metušies ārā.
Pēc pārnākšanas no meža dzīves Brunis apprecējās un uzaudzināja bērnus.
Kaut arī tā nebūtu patiesība, tomēr tautas doto vārdu Bruņa alai vairs nevar atņemt. Re, kā dzimst leģendas arī vēl mūsu pārskatāmā laikā!
Pārdesmit soļus no Bruņa alas aiz klinšu izciļņa izplūst avots. Tā dzidro ūdeni smēla un nesa uz māju Strautmaļu iedzīvotāji. 20. gadsimta divdesmito gadu fotogrāfijās redzams, ka šis Dambja iezis ar Bruņa alu un avotu ir kaila, gandrīz vertikāla klinšu siena. Tagad, pēc 80 gadiem, zaļš necaurredzams meža mūris slēpj apdrupušu, nošļukušu dolomītu krauju. Tikai zobainā robainā Bruņa ala daudz ilgāk par ēģiptiešu piramīdām glabā savu pirmatnējo veidolu.
Alas iedala divās lielās grupās:
1) cilvēka mākslīgi veidotie pazemes tukšumi;
2) dabas spēku veidotās alas.
Tās savukārt iedala:
karsta alās, kas veidojas ūdenī šķīstošos iežos – kaļķakmeņos, ģipšakmeņos u. c.
suforijas alas avoti veido smilšakmeņos;
tektoniskās alas veido ģeoloģiskie Zemes garozas varenie pārbīdes spēki;
abrāzijas alas veido ūdens viļņu triecienspēks;
eolās alas veido vēja spēks.
