Kur lai satiek savu meistaru 0
Nupat pirms Lieldienām uz Bauskas amatniecības centru “Skapis” bija atbraukuši Lietuvas Biržu rajona amatnieki. No ārpuses raugoties, arī šis – “Meistarstāsti “Bauskas skapī”” – bija draudzīgs pasākums, kurā lietuvieši iepazīstināja ar pieciem saviem amatniekiem, uzspēlēja akordeonu un pārdeva aitas sieru.
Skanēja jauki turpmākās draudzēšanās apsolījumi un… lietuvieši aizbrauca ar autobusu, kas viņus šurp atvizinājis par ES projektu naudu. Starptautiskās sadarbības projektā ķeksītis.
Ja pavēro uzmanīgāk, kaut kas tur notika gan. Pie filcētājas Zitas Kumpalienes ilgāk pakavējās baušķeniece Baiba Šulce. Varbūt šā brīža dēļ bija vērts. Arī ap Vītenes Repšienes dekorētajām olām visi spietoja – ne tik daudz pirka, kā aplūkoja tukšās izpūstās olu čaumalas. Varbūt šogad Lieldienās kāds jau pamēģināja krāsot šādi?
Lietuvieši ij pat nemanīja, ka patiesībā ciemojās Bauskas bērnu un jauniešu centrā (BJC). Bauskas amatniecības centrs “Skapis” tāds virtuāls – projektā tik vien kā bijusi paredzēta darbnīcu renovācija Bauskas bērnu un jauniešu centra telpās un iekārtu un instrumentu iegāde. Ne uzturēšana, ne materiāli, ne štati, ne līdzekļi pasākumu organizēšanai nav ieplānoti. Viss notiek, balstoties uz BJC darbinieku entuziasmu. Arī lietuvieši aizbrauca, iedvesmoti ierīkot bijušajā Kirkilu pamatskolā netālu no Biržiem savu amatniecības centru. Protams, izmantojot ES naudu.
Vai Bauskas “Skapis” kā amatniecības centrs viens pats spētu pastāvēt? Bauskas BJC direktore Benita Svareniece noraidoši purina galvu. “Mūsu ieguvums ir telpu remonts un aprīkojums, kas ir tas redzamākais. Taču būtiskākais ir zināšanu un prasmju pārmantojamība, pie kā vajadzētu strādāt vēl vairāk,” viņa saka.
Amatniecības centri, lielākoties ES fondu (ERAF, ES pārrobežu sadarbības programmas, Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai pasākuma “Lauku ekonomikas dažādošana”, LEADER programmas) finansēti, pēdējos gados uzradušies kādi astoņpadsmit. Pārvarējuši sākuma grūtības, tie rada apskaužamu darbīguma iespaidu… kamēr vien tajos ieplūst šo projektu nauda.
Ko pēc tam? Ventspils Amatu māja augustā publiski atzīmēja piecu gadu jubileju, kas bija kā pensijas robežgads, pēc kura ES nauda iztērēta. Tās vadītāja Inguna Heinrihsone atzīst, ka Amatu māja atrodas krustcelēs: “Sākumā bija kultūras mantojuma saglabāšanas koncepcija, tagad Amatu māja dod iespēju nodrošināt pieredzes apmaiņu amatniekiem, interesentu apmācību amatu prasmēs.”
Projektu haizivis
Latgales mākslas un amatniecības centrs Līvānos bija pirmais Latvijā, sniedzot ierosas arī ventspilniekiem. “Dzīvojam pārsvarā no Eiropas projektiem – tikai tā tiekam galā ar finansēm, kopā īstenoti kādi seši lieli projekti,” secina tā direktore Ilze Griezāne. Līvānos vecā muižas ēka pilnībā atjaunota, iekārtots muzejs, strādā darbnīcas, notiek izstādes un pašlaik ris kārtējais ES atbalstītais projekts – Līvānu stikla muzeja iekārtošana centra apaļajā zālē.
“Arī pie mums sākotnēji bija runas, kam tas vajadzīgs? Taču pilsētai, kurai nebija sava muzeja, nu tāds ir. Līvāniešiem nebija sakoptas upmalas, kur pieiet pie Daugavas, – tagad ir. Ir izveidots aktīvā tūrisma centrs,” ieguvumus uzskaita Ilze. Viens projekts beidzas, jāsāk nākamais. “Projektu haizivīm” visu laiku jābūt kustībā, citādi tās nogrims.
Aizbraucu uz Klaipēdu. Kultūras komunikācijas centrs ir vesels vecpilsētas kvartāls, kurā ir gan darbnīcas, gan izstāžu zāles un viesnīca māksliniekiem. Tomēr, neraugoties uz komercializētajām darbnīcām, kurās interesenti taisa sev vajadzīgas lietas interjeram un rotaslietas, tās nespēj atmaksāties. Interesenti gatavi apgūt amatu tikai modei un izdzīvošanai. Kam tradicionālie arodi? “Klaipēdā amatniecības darbnīcas finansē municipalitāte, sedzot lielāko daļu materiālu izmaksu un meistara darba. Dalībniekiem ir līdzmaksājums kā maksa par kursiem, nodarbībām. Kopumā ar biļetēm, maksājumiem cenšamies, lai vismaz 80% izmaksu nosedz apmeklētāji,” stāsta Ignass Kazakevičjus, Klaipēdas Kultūras komunikācijas centra direktors.
Visu kvartālu uztur arvien jauni projekti. Vai katrām iekšpagalma durvīm savs nosaukums. Piemēram, tur atrodas Klaipēdas Etnokultūras centrs. Klaipēdā nule uzsākts mūsdienu mākslas apmaiņas projekts “Tuvais svešinieks: savstarpējās saprašanās veicināšana starp Gdaņsku, Kaļiņingradu un Klaipēdu”, divu gadu laikā piesaistot gandrīz 900 tūkstošus eiro ES fondu naudas. Vēl bez šā dažādu valstu mākslinieki, pateicoties grantiem, augu gadu brauc un rada savus darbus un izstādes. “Jā, tas ir jautājums – ko tālāk,” piekrīt Ignass. Kā vienu no iespējām viņš redz mākslinieku piesaisti un komerciju, kā to darot viņš un “Serde” Aizputē.
Mākslinieku viesnīcas
Aizputē jau desmit gadus māksliniekiem piedāvā rezidences radošajam darbam atjaunotajā ēku kompleksā Aizputes centrā. “Pērn šeit kādu mēnesi dzīvoja septiņi ārvalstu mākslinieki rezidenču programmas ietvaros un vēl četri par savu naudu,” stāsta Signe Pucena, tradicionālās kultūras pētniece un kultūras pasākumu producente. Starpnozaru mākslas grupa “Serde” no maija līdz oktobrim māksliniekiem piedāvā četras darbnīcas: fotostudiju, mediju laboratoriju, darbnīcu darbam ar dažādiem materiāliem, keramikas darbnīcu un cepli uz salas Tebras upē. Vasarā šais darbnīcās bieži dzīvojoties Aizputes bērni.
Darbnīcu un rezidenču centra “Serde” pagalmā piedāvā nemateriālās kultūras prasmju darbnīcas – kandžas, alus, ziepju gatavošanu. “Serde” pēta šīs nemateriālās prasmes, “kuras nav tik piejaucētas un viennozīmīgas, bet tomēr raksturīgas tautas kultūras sastāvdaļas.
Nupat izlaidām divpa dsmito “Tradīciju burtnīcu”, kurā izpētījām un aprakstījām cūku bēres,” stāsta Signe. “Mums Aizputes dome iedeva nojaukšanai paredzētu ēku, ko atjaunojām praktiski no nekā. Tāpēc man nav saprotama čīkstēšana, ka trūkst naudas. Manuprāt, visvairāk trūkst ideju.”
Amatniekiem vai tūristiem?
“Centrs vairāk vajadzīgs tūristiem nekā pašiem amatniekiem,” atzīst Ilze Griezāne. “Sākumā mums galvenais šķita amatnieku darbnīca, bet muzejs – kā papildu interešu objekts, taču tagad, pēc pieciem gadiem, ir otrādi: muzejs ir galvenais, uz ko cilvēki nāk, bet amatnieku darbnīca ir piedeva,” secina Latgales mākslas un amatniecības centra vadītāja. Iznāk, ka senās tradīcijas labāk skatīt muzejā, kur amatnieka darbs tām ir tikai ilustrācija bez amata prasmju apgūšanas un nodošanas nākamajām paaudzēm.
Vai tas vien neliecina, ka amatniecības centru pamatos ielikts nerentabls modelis? Ilze Griezāne piekrīt, ka amatniekiem, kuriem ir sava darbnīca, šādus centrus nevajag: “Mums, visiem latviešiem, ir raksturīgs “savs stūrītis, savs kaktiņš”, tāpēc viņi nevēlas nedz apvienoties, nedz nākt uz šejieni.”
Arī Latvijas Amatniecības kameras (LAK) prezidents Vilnis Kazāks uzskata, ka amatu meistariem šādi centri nav vajadzīgi: “Tie centri, kuros strādā amatnieki, kuriem nav savas darbnīcas, ātri bankrotēs. Jo viņi nav iemācījušies izdzīvot ar savām prasmēm. Bīstami ir tas, ka par ES naudu veidotie centri nedrīkst pelnīt. To tie tā arī neiemācīsies.”
Līvānietei Eleonorai Pastarei ir sava keramikas darbnīca, taču viņa ir salīgta vadīt bērnu interešu pulciņu amatniecības centra darbnīcā, divreiz mēnesī sestdienās nāk ierādīt prasmes Ģimenes dienā un sniedz paraugdemonstrējumus, kad piesakās ekskursantu grupas.
Tomēr parasti amatnieki, kuriem ir darbnīcas, uz šādiem centriem nemaz nenāk. Pat reizi gadā uz Amatu dienām ne. Lepni.
Varbūt tomēr apmeklētājiem?
Līvānos Velta Marija Daukste nāk apgleznot audumu sava prieka pēc: “Šeit aust un apgleznot nāku pie savas meistares Ineses Butleres. Ja amatnieki dara no sirds bez nolūka iegūt naudu, tad viņiem viss sekmējas. Ja cilvēki iet uz priekšu tikai naudas dēļ, tad viņiem nojūk bizness, izjūk ģimene. Šeit nāku kā uz Gaismas pili pēc pozitīvā.”
Arī Līgatnē pašvaldība tai piederošās barakveida mājas dzīvokļos izveidojusi amatnieku centru, vairāk domājot par pieaugušo mūžizglītību, stāsta projektu vadītāja Vineta Lapsele.
“Nav jau tā, ka Amatnieku centrs atvērts katru dienu, bet ikreiz piesaistām kādu amatnieku vai konkrētās lietas pratēju un tad aicinām iedzīvotājus apgūt šīs prasmes. Mums Līgatnē ir daudzi labi amatnieki, tāpēc domāju, ka šīs aktivitātes turpināsim ilgāk nekā projektā prasītos piecus gadus.”
Daudzus amatniecības centri pievilina kā iespēja ātri iemācīties ko darīt. “Tieši tas, ka amatniecības centros sagrābsta kādas prasmes un nes uz tirgu pārdot, diskreditē amatniecību,” noskaitusies Diāna Karaša, Latvijas Amatniecības kameras viceprezidente. Amatnieku brālības uz jaunveidotajiem centriem raugās kā uz diletantiem, nevis kā uz “farmklubu” savai profesionālajai līgai.
Ar pirkstu taisīti
Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks Jelgavas apkārtnē uztaisītos piecus amatniecības centrus neuztver kā amatniecības centrus: “Es tos saucu par sociālās palīdzības centriem cilvēkiem, kas nesaprot, kas ir amatniecība. Tas ir bīstami. Tie nereģistrējas pie mums, amatnieki nenāk uz kvalifikāciju.”
Diāna Karaša: “Labi, ka cilvēkiem ir kur sapulcēties. Taču – ja šo centru nevada amata meistars, tas nav amatniecības centrs, bet vakarēšana. Jelgavas novadā atjaunotai mājai pieliek lepnu šilti “Amatniecības centrs”, bet vienlaikus avīzē ievieto sludinājumu, ka meklē cilvēku, kas divreiz nedēļā pamācīs virpot podus.
Centrā jābūt kvalificētam amata meistaram – LAK diplomētam amata meistaram.” Tiesa, arī tad, kad tuvojas amatu dienas, tikai divi no tiem ir gatavi uzņemt interesentus.
Latvijas Amatniecības kameras vadībai nav pieņemams, ka ne arodizglītībā amatnieki meistari vajadzīgi, ne arī bezdarbnieku apmācībā. Iespējams, tāpēc jaunveidotie amatniecības centri ir ārpus LAK redzesloka.
Pēc likuma tiem jābūt reģistrētiem LAK, taču ne tie piesakās LAK, ne arī LAK pūlas tos apzināt. Tad vieglākais atmest ar roku un pasludināt par bastardiem. “Par tiem mazajiem centriem nav pat jēgas runāt – tie ir naudas atmazgāšanas projekti, pēc pieciem gadiem tos privatizēs,” teica Vilnis Kazāks. Iebildu, ka nevarēs privatizēt, jo tie ir pašvaldības īpašumā. “Tā ir sociālā palīdzība un kultūra,” neatlaidās LAK prezidents.
“Kā vakarā ejam korī dziedāt, tā ejam taisīt “māksliņas”. Ierēdņi amatniecības centros saliek “meistarus” bez kvalifikācijas. Tur ir cilvēki, kas nemāk vadīt uzņēmumu, tāpēc šādi mākslīgi radīti amatniecības centri neizdzīvos,” Kazāks ir pesimistisks.
Iebilstu. Amatniecības centri par Eiropas naudu saglabā latviešu tradicionālo nemateriālo kultūru (ko LAK neuzņemas), ar to iepazīstina jauno paaudzi. Ar tradicionālajiem māla podiņiem, koka karotēm, tamborētajām sedziņām vai ādas vāciņiem naudu nevarēs un arī nevajag nopelnīt. Tāpat kā ar kordziedāšanu nepelnīsi. Tomēr gribas, lai visa tauta dzied.
Kā tālāk?
Pēc piecu gadu darbības ES projektu aizvējā pirmie amatniecības centri nu ir spiesti paši pelnīt, meklējot veidus, kā piesaistīt apmeklētājus. Līvānos stikla pūtēja aroda vietā māca gatavot kausēto stikliņu auskariņus. Komercializāciju iezīmē arī animācijas, dizaina un rotaslietu darbnīcas Klaipēdā.
Šie centri, kam jāizdzīvo pašiem, nevar atļauties saglabāt un tālākajām paaudzēm nodot senās amatu prasmes – tiem jāpiedāvā mūsdienu vajadzības, par kurām centru apmeklētāji vai vismaz sponsori gatavi maksāt. Vai tiešām svītra pāri to dibināšanas mērķim – tradicionālo amatu prasmju saglabāšanai?
Vai tas būs bijis dekoratīvs tukšums, kad pēc projekta beigšanās telpas un iekārtas pārņems tas, kas pēc tām visvairāk kārojis? Vai arī tas būs vanckars – dzīvotnespējīgs centrs, kas būs jāslēdz kā Saldū?
Vai tas būs izperēts cālis – kā muzeja sastāvdaļa, kā mākslinieku apdzīvota darbnīca vai kā amatnieku pieredzes apgūšanas un tālāknodošanas vieta? Bet varbūt jaunas patērētāju modes apmierināšanas vieta?
Varbūt Bauskas pašvaldības vadība un BJC pedagogi atviegloti nopūtīsies, kad beigsies ES projekta prasītie pieci gadi, un viņiem pietiks ar to, ka tikuši pie izremontētām telpām un jaunām iekārtām, kam citādi pietrūcis rocības? Ja nu tomēr pašvaldība vēl vēlēsies īstenot amatniecības centra misiju, tad neizbēgami nāksies atbildēt uz tiem jautājumiem, uz kuriem savas atbildes rod Ventspilī, Līvānos un Klaipēdā.
Satiec savu meistaru! Vispirms – “Eiropas amatu prasmju dienā”. Tad var turpināt apgūt prasmes kādā no amatniecības centriem, studijām. Un tikai tad, kad amats padodas, ir vērts doties par zelli pie amatu meistara.
Uzziņa No ceturtdienas, 4. aprīļa, līdz svētdienai, 7. aprīlim, Latvijas Nacionālā kultūras centra organizētās norises “Satiec savu meistaru” laikā vairāk nekā 100 vietās visā Latvijā nemateriālā mantojuma meistari aicinās pie sevis interesentus. “Satiec savu meistaru” ir 2009. gadā aizsāktās Tradicionālo prasmju skolas turpinājums, kas 2012. gadā iekļauts Eiropas projektā “Eiropas amatu prasmju dienas”.
Amatniecības centri Latvijā* Aizputē: darbnīcu un rezidenču centrs SERDE no 2002. gada; Amatā: Amatu māja Drabešu muižā; Bauskā: mākslas un amatniecības centrs “Bauskas skapis”; Cēsīs: Ruckas radošās darbnīcas; Druvā: Amatnieku centrs Saldus pagasta Druvas kultūras nama pagrabā; Dobelē: amatniecības centrs pakļauts Kultūras centram; Glūdā: amatniecības centrs – darbnīca “Zemgale”; Jaunsvirlaukā: amatniecības centrs “Jaunlīdumi”; Kandavā: Kandavas amatniecības centrs; Krāslavā “Kruoslovys amatnīku bruolistes” “Amatu istaba”; Lielvārdē: Lielvārdes amatnieku centrs, atklās 2013. gada 6. aprīlī; Liepājā: Liepājas lietišķās mākslas centrs; Līgatnē: Līgatnes novada amatnieku centrs; Līgatnē: “Alu amatnieki”, Līvānos: Latgales mākslas un amatniecības centrs – visvecākais Amatniecības centrs Latvijā (no 2002. gada); Līvbērzē: amatniecības centrs “Līve”; Ludzā: SIA “Ludzas amatnieku centrs” – vienīgais privātais amatniecības centrs; Rēzeknē: Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs CARANDACHE (jaunākais Latvijā, atklāts pērn 1. septembrī); Sabilē: Sabiles novada Amatnieku centrs; Svētē: Amatniecības centrs; Ventspilī: Ventspils Amatu māja; Viesītē: muzejā “Sēlija” darbojas divas amatnieku darbnīcas; Vīpē: Krustpils novada Vīpes pamatskolā kokapstrādes darbnīca pārveidota par amatniecības centru; Zasā: sēļu amatniecības centrs “Rūme”. * Informācija savākta telefoniski, internetā un klātienē. Nepretendē uz pabeigtību un precizitāti. Nav iekļauti Rīgas amatniecības centri. |
