57
Par īri maksājusi laikus
Kā Zinaida Lapsa stāsta, nekādi strīdi ar agrākajiem īpašniekiem nav varējuši būt, tāpēc ka aizvadītajos gados viņa allaž laikus maksājusi gan par īri, gan par visiem komunālajiem pakalpojumiem, tāpat pastāvīgi remontējusi dzīvokli. Strīdi sākušies šī gada sākumā, kad namu nopirkusi SIA “Asara nami 12”, kas pieder Valmieras uzņēmējam Ivaram Tanomecim.
“Par īri esmu maksājusi arī jaunajam īpašniekam, kurš rēķinus gan nekad neatsūtīja laikus. Tāpēc maksāju pat bez rēķina to pašu summu, ko pēdējos 15 gadus – 36,78 eiro, kopā ar komunālajiem rēķiniem ap 55 eiro mēnesī. Centos neko nenokavēt, ņemot vērā, ka viens no Asara ielas nama pārvaldniekiem ir bijušais tiesu izpildītājs Uldis Zeps, kuru pirms diviem gadiem tieslietu ministre Baiba Broka atstādināja no amata par rupjiem likumu pārkāpumiem. Neraugoties uz tiesas iebildumiem, viņš izsolījis dzīvokli 76 santīmu parāda dēļ,” piebilst kundze.
Marianna Vasiļkova, kas šajā namā dzīvo no 1980. gada, man stāsta, ka pilnvarnieks arī viņai piedāvājis pārvākties uz blakus esošo koka namu, dzīvokli, kur bojātas grīdas un virtuvē nav logu. Bet līgumu grib noslēgt tikai uz gadu, par īri pieprasot piecus eiro kvadrātmetrā.
“Pensijā saņemu 117 eiro mēnesī, pašlaik puse no pensijas aiziet par dzīvokli, parādu man nav. Bet, ja par 35 kvadrātmetriem būs jāmaksā 175 eiro mēnesī, tos nekad nespēšu samaksāt. Agri vai vēlu būšu parādos un mani izliks,” saka M. Vasiļkova.
Abas dzīvokļu īrnieces stāsta, ka pašlaik nezina, ko iesākt turpmāk.
Kad Zinaida Lapsa jautājusi to Rīgas pašvaldības Mājokļu un vides departamenta Īres valdē, kurai sūdzējusies par namīpašnieka nepārprotamo nodomu izlikt no dzīvokļa, viņai atbildējuši, ka patvarība no īpašnieka puses nav pieļaujama. “Par šo atbildi jau man mazs mierinājums, jo labi zināms, kā ar nevēlamiem īrniekiem izrīkojas namīpašnieki citur, tīšām apgrūtinot viņu dzīves apstākļus,” spriež Z. Lapsa.
Īres valdes vadītāja Narine Abagjana-Šica saka, ka šogad valdē ar sūdzībām vai pēc padoma vērsušies kopskaitā ap 800 dzīvokļu īrnieku, tostarp denacionalizētajos namos dzīvojošie. Sākoties apkures sezonai, viņu kopskaits ik gadu pieaug līdz 1000 vai pat pārsniedz to.
Ko iesākt, to nezina arī vientuļā pensionāre Marianna Vasiļkova, tāpat citi šī nama īrnieki ar beztermiņa līgumiem. Daži cer izstāvēt rindu uz pašvaldības sociālo dzīvokli, citi apgalvo, ka nekur neies, jo neesot kur iet. Pagājušā gada beigās Marianna Vasiļkova uzņemta pašvaldības īres dzīvokļu rindā. Agrāk neesot iestājusies tāpēc, ka iepriekšējie īpašnieki neprasījuši ne augstāku īres maksu, ne izvākšanos. Kad pienāks rinda, to pašvaldībā viņai neviens nav spējis pateikt.
Savukārt pašvaldības īres dzīvokļu rindā Lapsas kundzi neuzņem, jo ienākumi no pensijas pārsniedz Rīgas pašvaldības noteiktos ienākumu griestus, lai viņu varētu pieskaitīt maznodrošinātām personām, kam tādējādi būtu tiesības prasīt pajumti pašvaldībai. Zinaida Lapsa atzīst, ka namīpašnieku varot arī saprast – viņš grib izīrēt dzīvokļus par krietni augstāku cenu un pelnīt.
“Ja savulaik pašvaldība man piešķīra šo īres dzīvokli, tad pēc taisnības tā vietā būtu jāierāda cits. Kur savos 70 mūža gados lai palieku? Vai uz ielas?” viņa jautā.
Dzīvokļu rinda īsāka nepaliek
Pašlaik Rīgas pašvaldības īres dzīvokļu rindā reģistrētas 822 ģimenes, kuras dzīvo denacionalizētajos namos. Pavisam reģistrā ir ap 3140 ģimeņu, kurām nepieciešama pašvaldības palīdzība dzīvokļu lietās.
Bez īres līgumiem 11 000 – 15 600 ģimenes
Klementijs Rancāns, denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības “Ausma” valdes loceklis:
“Ekonomikas ministrijā gatavotais Dzīvojamo telpu īres likumprojekts ir būtībā cinisks un nekrietns plāns, kā atrisināt denacionalizēto namu īrnieku problēmu, izliekot viņus no dzīvokļiem vieglāk un ātrāk. Pēc biedrības aplēsēm, denacionalizētajos namos ar beztermiņa īres līgumiem joprojām dzīvo 11 000 – 15 600 īrnieku ģimeņu. Iznāk, ka ar cilvēkiem likumdevējs var nerēķināties, nami ir vērtīgāki nekā cilvēki.
Rīdzinieces Zinaidas Lapsas stāsts nav vienīgais. Tādu ir tūkstošiem, un pat vēl satraucošāku. Lai piespiestu atstāt dzīvokļus, īrniekiem tiek atslēgts ūdens, pārgriezti elektrības vadi, aizmūrētas kanalizācijas caurules, īrnieka prombūtnes laikā patvaļīgi nomainītas ārdurvju atslēgas.
Šī likumprojekta autoriem der atgādināt, ka šajos dzīvokļos iedzīvotāji neievācās patvaļīgi, īres tiesības viņiem bija piešķīrusi valsts vai vietējā vara. Ja savulaik, pieņemot likumus “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” tika novērsta viena netaisnība – agrākie īpašnieki vai viņu mantinieki atguva padomju okupācijas varas laikā viņiem atņemtos īpašumus, tad taču to nedrīkstēja labot, pieļaujot otru netaisnību – pamest šo namu iedzīvotājus likteņa varā. Pieņemot šos divus likumus, valdībai uzdeva sagatavot likumu “Par kompensācijām”, kurā paredzētu izmaksāt iedzīvotājiem atlīdzību par zaudētajiem dzīvokļiem. Taču par kompensācijām Ivara Godmaņa valdība aizmirsa un šo likumu nepieņēma.
Tāpat šī likumprojekta autoriem gribu atgādināt, ka 2014. gada 7. jūlijā Satversmes tiesa savā spriedumā atzina par atbilstošu Satversmei pašlaik spēkā esošā likuma “Par dzīvojamo telpu īri” normu: “Ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā. Bet šīs normas atcelšana jaunajā likumā būs pretrunā ar Satversmi.”
Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt denacionalizēto namu īrnieku problēmu, panākot viņu masveida izlikšanu tiesas ceļā. Pirmā sākās 1997. gadā un turpinājās līdz 2004. gadam, kad pajumti zaudēja iedzīvotāju tūkstoši Rīgā un citās pilsētās. Tikai pateicoties iedzīvotāju sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Latvijas tiesnešiem tika ieteikts taisīt citus spriedumus, pārtraucot masveida izlikšanu, kas arī kopš 2005. gada krasi samazinājusiess.”
