Kur kooperācija, tur apsaimniekoti lauki 0
Valkas novada k/s Ērģeme ir graudkopju kooperatīvs, kurā ir 29 biedri, to vidū ir septiņi lielāki labības audzētāji, kas apstrādā no 100 līdz 600 ha zemes. Visi kopā – ap 1700 ha lauksaimniecības zemes Ērģemes, Valkas un Kārķu pagastā. Kopš 1998. gada tā valdes priekšsēdētājs ir Ērģemes pagasta z/s Dambīši īpašnieks Mārtiņš Kreilis.
Mārtiņam Kreilim kopā ar otru līdzīpašnieku Vili Jansonu pieder graudu kalte ar noliktavu, kurā var uzglabāt 1800 tonnu labības. M. Kreilis uzskata: ja kooperatīva nebūtu, tagad šajā apvidū laukus apstrādātu labi ja pieci seši zemes īpašnieki.
– Kāpēc tik strikts viedoklis?
– Lielā kooperācija ir pietiekami plaša un spēcīga, lai būtu stipri spēlētāji tirgū, – es runāju par k/s Latraps, Vidzemes agroekonomisko kooperatīvo sabiedrību (VAKS). Un kāda šai situācijā ir mazās kooperācijas jēga un uzdevums? Manā uztverē ir tā – līdz Valmierai, Vidzemes agroekonomiskajam kooperatīvam, mums ir 55 km, tas nozīmē, ka katram zemniekam no sava tīruma kūlumu nav reāli iespējams aizvest. Ja mazais zemnieks arī vienu kravu aizvedīs, viņš tur stāvēs, kamēr nodos savus graudus, bet kas saimniecībā pa to laiku strādās? Mazā kooperatīva jēga ir tāda: zemnieks atved uz mūsu kooperatīva kalti graudus izžāvēt, viņš ir drošs par šā pakalpojuma kvalitāti. Kad graudi izkaltēti, katrs biedrs var izvēlēties – pārdot Vidzemes kooperatīvam kopā ar lielo preces partiju vai arī paņemt sausos graudus atpakaļ.
– Vai tā ir jūsu saimniecības kalte, ko izmantojat kooperatīva biedru vajadzībām?
– Jā. Bet par kalti tāds stāsts: sākumā tā piederēja divām saimniecībām, jo, likvidējot SIA, to privatizējām divatā (padomju laikos Ērģemē bija Ļeņina kolhozs, neatkarīgajā valstī tas pārtapa par SIA Zeme, kas beidza darbību 1999. gadā. – I. B.). Pats šo sabiedrību vadīju pēdējos sešus gadus, kamēr sapratu – tas vairs nav iespējams. Tā kā graudu kalte bija celta 1984. gadā, iekārtas 2007. gadā bija nolietojušās. Vajadzēja rekonstrukciju, patiesībā – jaunu kalti. Torņi un noliktavas joprojām bija izmantojamas. Nopirkām Mepu kalti.
2007. gada rudenī kooperatīva biedri sanāca kopā – nolēmām, ka kaltes rekonstrukcijas labad īpašnieki iznomās kalti kooperatīvam. Uzrakstījām projektu Eiropas naudas saņemšanai, tas tika apstiprināts 2008. gada maijā. Pēc sezonas beigām jau kalti bijām demontējuši un gājām uz SEB banku pēc naudas. Bet apmēram divarpus mēnešus banka neteica ne jā, ne nē, tikai ik pēc divām nedēļām pieprasīja kādu jaunu papīru. Beigu beigās skaidri un gaiši noprasīju: uz ko ta’ velk – dos vai nedos? Un tad banka pieprasīja visu kooperatīva biedru galvojumu. Respektīvi – lai visi galvotu ar savu īpašumu. Bet tie, kuriem, ņemot kredītu, īpašums jau bankā ieķīlāts, nav ar ko galvot. Savukārt tie, kuri grib aizņemties tuvākajos gados, arī nevar dot esošo mantu ķīlai. Sapratām, ka kooperatīvam nekas neiznāks. Tai pašā laikā banka saka – taisi projektu savai saimniecībai, un viss būs kārtībā.
Tad trīs nedēļu laikā uzrāvu projektu savai zemnieku saimniecībai. Aprīlī to apstiprināja, bet tad gan iesniedzu papīrus sešās bankās vienlaikus. Aizdevumu iedeva Hipotēku un zemes banka.
– Kur bija tas āķis, ka kooperatīvam būtu devuši vienīgi ar visu biedru galvojumu?
– Es personīgi domāju, ka tā bija kārtējā vēlēšanās, lai cilvēki bankā ieķīlā pēc iespējas vairāk īpašumu. Ja mēs visi to būtu izdarījuši, stipri šaubos, vai naudu būtu iedevuši. Indulis Jansons, Vidzemes agroekonomiskā kooperatīva valdes priekšsēdētājs, mani brīdināja: tev kā kooperatīva pārstāvim būs ļoti grūti dabūt kredītu. Ja zemnieks ieķīlā savu mantu kooperatīva labā, tad pašam vairs nav iespēju attīstīties.
– Vai tā nav visai oriģināla bankas prasība?
– Tā ir oriģināla prasība. Domāju, bankas pret kooperatīviem tā izturas diezgan savāda iemesla dēļ – aizbildinās, ka mums nav pieredzes, ja nu vienīgi ar garāžu kooperatīviem… Ja mūsu biedri būtu galvojuši, droši vien daudzi būtu iekrituši.
Teicu, ka sākumā privatizētajai kaltei bijām divi īpašnieki, bet otrs – Vilis Jansons – pēc rekonstrukcijas iznomāja savu īpašuma daļu man. Bet kredītu Hipotēku banka mums piešķīra tikai 18. jūnijā – cik tad vairs tālu ražas laiks? Bankā vēl sākuši domāt, vai dot caur Hipolīzingu, pēc tam gan gudrojuši, ka tomēr ne, jo – kā tad to iebetonēto kalti banka aizvedīs? Smejies vai raudi! Cepuri nost toreizējās firmas AT Serviss vīriem, kas ticēja, ka naudu dabūšu, – līdzko tā bija, veda iekārtas šurp, montēja un darīja visu, kas vajadzīgs. Ražas vākšana sākās ap 8. augustu, pirmo kalti palaidām 15. augustā, otro kārtu – 22. augustā. Pamatus valmieriešu SIA Ivars A bija jau ātrāk ielējusi.
– Jūs riskējāt, sākdams pie kaltes strādāt, iekams kredīts bija piešķirts?
– Protams, bet nebija jau citas izejas, jo aizvest uz Valmieru ap 1500 tonnu graudu, ko nokuļu savos laukos, nebija reāli, un Indulis Jansons arī nevar paņemt pretī uzreiz 4500–5000 tonnas, ko nokuļ visi kooperatīva biedri.
Kāpēc visu to stāstu? Lai būtu saprotams, kādas ainas priekšā reāli nonāk gandrīz katrs mazais kooperatīvs. Un vajag diezgan biezu ādu un lielu izturību, lai nezaudētu savus biedrus un turpinātu strādāt.
– Cik ilgi k/s Ērģeme darbojas?
– Dibināta 1992. gadā, bet tad tai bija cits mērķis. Kad likvidējās SIA Omuļi, lai viens vai daži īpašnieki nedabūtu visu, nodibinājām kooperatīvu, lai arī zemnieki tiktu pie kaut kādas tehnikas. Bija arī doma par dažādiem pakalpojumiem, tomēr reāli tas nenotika. Es kooperatīvā toreiz neiestājos, izdarīju to 1998. gadā, kad beidza pastāvēt SIA Zeme, tad arī atdzīvinājām kooperatīvu un mani ievēlēja par k/s Ērģeme valdes priekšsēdētāju.
Tai laikā vēl nebija izveidota Valmieras agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība un pats grūtākais bija graudu realizācija. Toreiz vedām uz Rīgas dzirnavnieku, bet tur bija tā – ja arī biji ticis iekšā, ar mazāk par 50 tonnām neņēma pretī. Kad sāka darboties Indulis, šķiet, 2001. gadā, mūsu kooperatīvs sāka pārdot graudus Valmierai. Kādreiz jau degvielas izdevumi nebija tik milzīgi kā tagad, varēja vest arī uz Rīgas dzirnavnieku, bet nu viss ir krasi mainījies…
K/s Ērģeme darbībai pamats bija tāds: ja SIA aiziet uz grunti, nākamajā gadā zemnieki vairs nezina – sēt vai ne. Man pašam toreiz bija ap 100 ha zemes. 2002. gadā jau vedām graudus uz Valmieru, graudu cena bija līdzīga kā Rīgā, toties atkrita transporta izdevumi. Tātad – lētāk.
– Vai šai Vidzemes galā esat vienīgais mazais kooperatīvs, kas savāc graudus?
– Jā. Uzskatu tā: ja Turnā, Ērģemē un Omuļos faktiski visas lauksaimniecības zemes ir apstrādātas, tas ir arī kooperatīva nopelns. Bez mums – tiem sešiem septiņiem, kam lielākas platības, – visiem pārējiem zemes ir ap 50 ha un mazāk.
– Vai stāties kooperatīvos attur tikai tas, ka bieži nav laba vadītāja?
– Jā, tas ir galvenais iemesls. Bet ir labi, ja kooperatīvā ir domubiedri, ar kuriem var apspriesties par svarīgākajām lietām. Man tādi ir lielākie graudkopji, ar kuriem izrunājamies par graudu realizāciju, piemēram, kad pārdot – uzreiz vai nogaidīt izdevīgāku brīdi –, par kādu cenu pirkt minerālmēslus u. tml. Šim gadam rudenī iepirkām slāpekli par 267 Ls/t, iepriekšējā gadā dabūju par 213 Ls/t. Ja varētu pirkt slāpekli aprīlī vai maijā, naudu varētu atstāt bankā, lai nāk procenti, bet nav nekādas garantijas, ka pavasarī mēslošanas līdzekļi būs lētāki. Veca patiesība – rudenī tos iegādāties ir lētāk.
– Vai ir arī citi iemesli?
– Ir tā: tajos gados, kad zema graudu cena vai tos pat neņem pretī, visi grib kooperatīvu, bet tai brīdī, kad citi pērk dārgāk… Man pagājušajā rudenī saka: Rīgas dzirnavnieks pērk graudus par 147 Ls/t, kāpēc Valmierā par 132 latiem? Bet tos 147 latus maksā ekstra klases graudi, mums tādu nav, mums ir I pārtikas graudu klase – tā varētu maksāt ap 140 Ls/t. Bet labība no Valmieras jāaizved uz ostu, vai tad neiznāk tas pats?
– Rodas kārdinājums pārdot, kur dārgāk?
– Tā ir. Bet mums jau netraucē, ja kooperatīva biedrs atrod naudīgāku pircēju un pēc statūtiem atļautos 25% pārdod kur citur. Praktiski ir tā, ka pārsvarā mūsu biedriem nav kur ražu glabāt, bet mums noliktavas ir. Biedriem sēklas materiālu uzglabājam bez maksas. Mums kooperatīvā ir noteikums, ka biedriem jāsēj tās šķirnes, ko kopīgi nolemjam, lai varētu garantēt graudu partijas viendabīgu kvalitāti. Ja sabērs kopā visu ko, tad – karote darvas sabojā mucu medus.
Patiesībā biedriem ir noņemtas rūpes par graudu kaltēšanu un pārdošanu. Kaltē strādājam tā, lai pārsvarā sagatavotu pārtikas labību – kviešus un rudzus.
– Jums kooperatīva vadīšanā ir 13 gadu ilga pieredze. Vai ir kādi valdības lēmumi, Eiropas noteikumi, kas palīdzējuši kooperatīva attīstībā?
– Kamēr vēl nebijām Eiropas Savienībā, kooperatīviem tika piešķirtas valsts subsīdijas, ko mūsu kooperatīvs saņēma no 2002. gada. Bija pieejami SAPARD projekti. Vēlāk, pēc iestāšanās ES, piecus gadus bija Eiropas nauda kooperatīvu atbalstam – no 2004. līdz 2009. gadam. Pirmajā gadā saņēmām 5% no apgrozījuma, otrajā – 3,5%, pēc tam – 3%, 2,5% un 2%.
– Kāds jums labums no kooperatīva vadīšanas, kas nav ne viegls, ne pateicīgs amats?
– Visi graudi iet caur manu kalti, es saņemu atlīdzību par kaltes pakalpojumiem. Un neviens pakalpojums nenes zaudējumus. No šīs naudas varu nosegt, piemēram, kredītprocentus. Bet, no otras puses, ja kalte būtu tikai mana, tai izietu cauri daudz mazāks daudzums graudu un atmaksāt kredītu būtu stipri grūtāk un ilgāk.
Tiesa, pēdējā laikā birokrātija, piemēram, no Valsts ieņēmumu dienesta puses, ir mazinājusies. Bet ir lietas, ko tai iestādē grūti saprast, – ražas vākšanas laikā mums tāpat kā arvien kooperatīvā ir divi darbinieki, bet apgrozījums augustā sasniedz 150 tūkst. latu. Kā tas var būt, ka divi cilvēki panāk tādu apgrozījumu?! Es pusstundu pacietīgi skaidroju, kā tas darbs notiek – jā, nu tad beigu beigās saprot…
Pašlaik k/s Ērģeme ir klasisks graudu kooperatīvs – labību izaudzē katrs saimnieks pats, graudus izkaltēju es un kopīga realizācija notiek caur Valmieras lielo kooperatīvu. Par transporta pakalpojumiem biedri maksā, jo sezonas laikā nepietiek ar manu kravinieku Scania, bet jāīrē automašīnas no citiem īpašniekiem.
Vēl kooperatīvs apgādā savus biedrus ar minerālmēsliem, pērkam vairumā no Valmieras kooperatīva. Aizvedam katram uz māju.
– Gadās arī tā, ka jūsu biedri, kurus bez šaubām spiež ekonomiskā situācija, arī reizēm nosvārstās, vai kooperatīvs viņiem vajadzīgs, vai nesaka: labāk izstāties?
– Nē, tā nav bijis. Atbirt nākotnē gan var tie, kas pūlas savienot darbu saimniecībā ar valsts darbu, proti, tie, kam vairāk ir hobijsaimniecības. Nu, tur nekas neiznāk – ja cilvēks līdz pulksten pieciem strādā valsts darbā, ko pēc sešiem vakarā, mājās atskrējis, viņš var pagūt? Varbūt 5–10 ha platībā vēl ko padarītu, bet lielākā gan ne. Un tad neiznāk iesēt laikā, neizaug raža, un vēlāk brīnās, ka nav naudas. Ko īpaši gribu pateikt – mazajiem zemniekiem ļoti ātri vajadzīga nauda, jo viņiem nav apgrozāmo līdzekļu. Tagad vēl subsīdijas apliek ar 25% nodokli, kas ļoti iegriež.
– Vai ar kolēģiem kooperatīvā esat domājuši, kā valsts varētu atbalstīt kooperatīvus? Kur tie ienesīgi strādā, labums tiek ļoti daudziem ražotājiem.
– Uzskatu, ka pats galvenais būtu atjaunot subsīdijas atkarībā no kooperatīva apgrozījuma, lai vismaz mazo kooperatīvu vadītāji būtu atalgoti, tas ir, lai šī naudiņa nav jāatskaita no biedru ienākuma, bet biedrs dabū atpakaļ maksimālo ienākumu. Nevar taču maksāt tik lielu algu, kā kāds dažkārt iedomājas, bet jānosaka procents no apgrozījuma.
– Kādas graudaugu kultūras audzējat Dambīšu laukos un ko – pārējie Ērģemes biedri?
– Ziemas kviešus, rudzus, ziemas rapšus, vasaras kviešus, miežus, auzas audzējam gandrīz visi, vasaras rapšus gan tikai divās saimniecībās. Arī griķus un tritikāli nedaudz audzē, man gan to nav.
Savā saimniecībā šogad man bija 130 ha ziemas kviešu, 85 ha rudzu, 140 ha vasaras kviešu, 130 ha miežu, 20 ha auzu, 25 ha ziemas rapšu, 95 ha vasaras rapšu. Vidēji normālos gados ziemāji dod vairāk par 4 t/ha, vasarāji vairāk nekā 3 t/ha. Ziemas rapši vidēji ap 3 t/ha, vasaras rapši – 2–3 t/ha. Līdzīgas ražas ir arī citiem saimniekiem. 2010. gadā vienā vasaras kviešu laukā nokūlu 6,5 t/ha – tas Vidzemē ir daudz, bet tas bija kādreizējais dārzeņu lauks.
– K/s Ērģeme visu ražu pārdod Valmieras agroekonomiskajam kooperatīvam?
– Apmēram 3000–3500 tonnu, pārējais paliek mājās lopbarībai. Indulis ņem pretī visu labību, izņemot griķus. Agrāk neiepirka auzas, tagad ņem arī tās. Nu jau auzām radies arī cits noiets – ar tām kurina. Pagasta pārvalde apsilda tautas namu un sociālo māju, ambulanci, Valkā apkurina stadionu.
– Vai šim nolūkam pārdot auzas atmaksājas?
– Pārdodu tās trešo gadu. Aizvadītajā gadā īpaši neatmaksājās, bet pirmos divus gadus, kad auzām Latvijā bija minimāla cena, tad gan. Tā bija izeja, lai vispār pārdotu. Šogad cena cēlusies, tās var pārdot izdevīgāk citur. Pērk saimnieki, kam ir lopi, iepērk VAKS. Tagad rudenī Valmierā pārdodam visus ziemājus, daļu vasarāju. Tas ir vienkāršāk un drošāk, jo lielāko ražas daļu savā noliktavā uzglabāt nevaram. Samaksas kārtība mūs apmierina. Var izvēlēties: vai nu uzreiz pārdot lielajam kooperatīvam par biržas cenu, vai arī nogaidīt, kad cena palielinās, un tad realizēt izdevīgāk. Protams, Valmierā tā nevar pārdot piecas tonnas graudu.
– No Dambīšu apsaimniekotajiem 680 ha puse ir īpašumā, pārējo nomājat?
– Jā, bet man to iznomātāju nav daudz, kādi astoņi. Sāku ar 60 ha, un toreiz jau arī notika interesanti, tāds mūsu valdības rīcības spogulis… Brīvos laukus, kad likvidējās SIA, izpirka rīdzinieki. Toreiz ne man, ne kādam citam nebija iespēju vairāk zemes apstrādāt, tajā laikā te saradās tādi zēni, kas domāja tālāk, atzīstu – tā tas bija! Paņēma 6×150 ha, vēlāk no viņiem īpašumu pārpirka Grigorijs Krupņikovs – ne viņš pats ko darīja, nedz arī kādam iznomāja. Un 2005. gada beigās viņš visu zemi pārdeva, to nopirka Kārlis Cerbulis, Amerikas latvietis, viņš nodibināja SIA Ērģemes lauki. Nu kādi septiņi astoņi zemnieki nomājam zemi no viņa. Jā, toreiz Krupņikova pārstāvis piedāvāja zemi pirkt arī man, bet tikko biju uzrakstījis Eiropas projektu, iegādājies tehniku vairāk nekā 200 tūkst. latu vērtībā. Toreiz vairs nebija ko ieķīlāt, lai banka aizdotu naudu.
– Pamatīgi rekonstruētā un labi uzturētā Klaudzu kalte ir kooperatīva darba, ja tā var teikt, serdenis?
– Tā varētu teikt. Jau minēju, cik izšķirīgi zemniekam ir kaltes pakalpojumi – ja normāls graudu mitrums, diennaktī kaltes jauda ir 250 m3. Visiem biedriem gatavojam labības sēklu, pērkam B un PB klases sēklu un pēc vajadzības to atjaunojam. Līdz 2008. gadam kurinājām ar malku, tagad – ar šķeldu. Man ir arī taras gateris, kas sākumā bija ļoti liels atspaids, bet pirms gadiem četriem, kad sākās krīze, notika otrādi – gandrīz no lauksaimniecības bija jāiegulda gaterī. Uz pusotru gadu aiztaisīju ražotni ciet, tagad tā strādā ziemas sezonā – lai strādniekiem būtu darbs. Kaltē ir dzirnavas, kur lopiem malt miltus, mēs ar Vili tās apkalpojam katrs pa dienai nedēļā. Tā nu iznāk, ka manas saimniecības un kooperatīva darbība lielā mērā ir saistīta. Dambīšos, piemēram, ir arī neliela ferma ap simts cūkām ar desmit sivēnmātēm, kur suķi apēd to, ko agrāk nevarēja pārdot, sēnalu graudus un atsijas. Saimniecībā ir desmit darbinieku – kaltē sezonas laikā vajag piecus, divus uz graudu kombaina, graudu vedējus, no algotajiem darbiniekiem vēl grāmatvede un cūkkope.
