Kur latviski ķirbis ir putrasābols. Skolotājas Ilonas Saverasas misija Baškortostānā 1
Jau astoto gadu Ilona Saverasa māca latviešu valodu Baškortostānas bērniem, kuriem ir latviešu saknes, kā arī vada latviešu folkloras ansambli “Atbalss”.
Baškortostānas – vienas no Krievijas Federācijas republikām – latviešu jaunā paaudze ikdienā latviski vairs nerunā, arī latviešu izcelsmes mammas un tēvi sarunās ar saviem bērniem labprātāk izmanto krievu valodu. Tas Ilonu sāpina un raisa neizpratni, tomēr jaunā skolotāja nepadodas un turpina tālu no Latvijas ne tikai mācīt latviešu valodu, bet arī sniegt zināšanas par Latviju un latviešu kultūru.
Kļuvusi par savējo
Uz Baškortostānu Ilona devusies jau 2009. gadā, kad bija absolvējusi universitāti un neizdevās atrast darbu ne Rīgā, ne dzimtajā Valmierā. Tobrīd Latviešu valodas aģentūra meklēja skolotājus, kas varētu mācīt latviešu valodu Sibīrijas un Baškortostānas latviešiem. Ilona pieteicās, izturēja konkursu un devās tālajā ceļā. Viņa ieradās Maksima Gorkija ciemā, kur ir ap 1000 iedzīvotājiem, no kuriem aptuveni pusotra simta – latvieši. Ciemata skolā ir 250 skolēnu. Daļa ir latviešu izcelsmes, tāpēc viens no mācību priekšmetiem, ko viņi var apgūt, ir latviešu valoda. Visi latviešu izcelsmes skolēni latviešu valodu gan nemācās.
Sākums nav bijis viegls, jo baškīri, kuri lielākoties ir musulmaņi, tik jaunu skolotāju nav uztvēruši nopietni. Autoritātes iekarošana ilgusi aptuveni piecus gadus. Sākumā Ilona plānojusi Baškortostānā pavadīt tikai gadu, taču dažādu iemeslu dēļ aizkavējusies. Viņa uzskata: vairāk te var paveikt skolotājs, kurš jau iedzīvojies ciemā. Ilona pati tikai pirmā mācību gada beigās sākusi apjēgt, kā te vajadzētu strādāt. 2014. gadā Ilona gan atgriezās Latvijā, taču “tā vairs nebija tā Latvija, no kuras aizbraucu; vairs tur nevarēju iedzīvoties”. Tā kā skolotājai, kas bija devusies nomainīt Ilonu, veselības problēmu dēļ nācās atgriezties mājās, Ilona nolēma doties atpakaļ pie saviem skolēniem.
