“Kur jūs bijāt pirms četriem gadiem?” Politoloģe Kreituse vērtē Valsts prezidenta Levita vēstījumu Saeimai 171
Šodien, 22. jūnijā, pavasara sesijas noslēdzošajā Saeimas sēdē parlamentu uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” prezidenta vēstījumu vērtēja politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse.
“Man šī runa atstāja zināmas mieles. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir apmēram tā, ka tēvs nolēma sodīt nepaklausīgos bērnus, atnāca mājās viņus sodīt, bet izrādās, ka viņš savas tēva tiesības ir zaudējis un viņam vairs nav ko sodīt. Tādai runai vajadzēja izskanēt pirms četriem gadiem, nevis šodien, kad aizeju prom no amata. Pārsteidza arī tas, ka prezidents ļoti uzsvēra vārdu “es” un savu personu kā tādu, nevis komplekso darbību. Un tagad sāka rāt un norādīt uz to, kas nav izdarīts. Man jāsaka tā – kur Jūs bijāt pirms četriem gadiem?
Dažas lietas, par ko viņš runāja, patiešām ir ļoti aktuālas šodien, bet ir lietas, par kurām prezidents runājot aizmirst sevi un savu kanceleju. It īpaši tad, kad viņš runā par birokrātiju, par birokrātijas rekonstrukciju un tā tālāk. Es atceros prezidenta kancelejas budžetu, kas ir vairāk nekā 5 miljoni, un tajā strādā 61 štata darbinieks. Tad rodas jautājums – kāpēc tik mazā valstī, kāda ir mums, pie tām funkcijām, ko dara prezidents, ir vajadzīgs 61 algots cilvēks, kas viņu apkalpo? Vai tad nevar sākt ar sevi, kad skatāmies uz valsts birokrātijas samazināšanu?
Par to viņam pilnīgi varētu piekrist, bet šī birokrātijas samazināšana nebūt nav sklerotisms (viens no jaunajiem vārdiem, ko prezidenta kungs tagad ieviesa). Arī par šo gribas pasmaidīt – “jāveido antibirokratizēšanas vienība” – tas nozīmē radīt atkal jaunus birokrātus, kas pārbaudīs birokrātus. Kaut kas šeit buksē un, šķiet, ka šīs runas rakstītājs vairāk ir domājis par kaut kādiem jaunieviesumiem, neizanalizējot to līdz galam.
No vienas puses prezidents slavēja, ka viņiem Rīgas pilī bija konferences, arī par izglītību. Beigās īsti nevarēja saprast, ko viņš kritizē, runājot par Skola2030. Es gribētu pateikt, ka šī konference Rīgas pilī par izglītību izglītībai nav devusi neko. Tā bija tukša laika tērēšana un zināma tvaika nolaišana – lai tie skolotāji izrunājas, lai tie skolotāji izflammējas un lai nomierinās. Jo Izglītības un zinātnes ministrija jautājumā par izvērtējumu Skola2030 un praktisko realizāciju nav izdarījusi neko.
Prezidents ļoti daudz runāja par vēsturi, es ar viņu varētu krietni padiskutēt par viņa vēstures interpretāciju – kā viņš saka, ka mums nekas nav cariskās Krievijas, mums no visa ir jāatsakās… No tā, ka izmet ārā to, kas tev ir kādreiz piederējis, nemainās tava vēsturiskā atmiņa un vēsturiskā attīstība. Un, runājot par skolu, līdz šim brīdim nav lēmuma, ka vēsture tiek pasniegta visā vidusskolas garumā visiem skolēniem. Viņš aicina… bet kas no šī aicinājuma mainās? 1. septembris ir pēc diviem mēnešiem. Sociālo zinātņu jomā nekas nav mainījies, viss tāpat ir šādā putrā. Kaut ko ir jādara. Kaut vai izsauc ministri un pasaki: “Es pieprasu, lai būtu tā un tā!”, ministre, loģiski, to var nepildīt, bet prezidentam ir tiesības ierosināt arī demisijas, viņam ir likumdošanas iniciatīvas iespējas. Saprotiet, šāda bāršana aizejot un bezkritiska attieksme manī nerada tādu gandarījumu par to, ko cilvēks ir padarījis.
Jautājums par vēsturiskajām zemēm. Es esmu dzimusi zemgaliete, ļoti ilgi dzīvoju Jūrmalā, dzīvoju Rīgā. Kurai vēsturiskajai zemei es piederu? Kā man to vēsturisko zemi izjust un kā man realizēt šīs vēsturiskās zemes aizstāvību? Saprotiet, mēs to visu saputrojam kopā. Prezidenta kungam ir šī vēlme latvisku ienest kaut kādā tādā mazliet pārprastā veidā. Kad runājam par vēsturiskajām zemēm, es vienmēr pieminu 5. Saeimas deputātu Antonu Seikstu. Ļoti interesants un jauks cilvēks, ja nemaldos, no Rēzeknes, un viņš bija savas Latgales patriots. Un es vienreiz nodomāju, ka es noprasīšu Antonam: “Saki man, kas ir čangalis?”. Antons padomāja un teica: “Latgalietis, kas nedzīvo Latgalē.” Es to arī pieņēmu. Tad kādai vēsturiskai zemei pieder čangalis, ja mēs šādi skatāmies un analizējam? Tāpēc man šķiet, ka mēs dažās lietas mēģinām ievilkt to vēsturisko, kur tas vairs nav tāds.
Viena lieta, ko Levita kungs paliek parādā – 200 miljonu eiro līgums par pārtikas apgādi armijai. Pēc Satversmes viņš ir armijas virsvadonis. Mēs varam teikt, ka viņš tur tieši nav, bet viņš ir tā seja. Viņam vajadzēja pieprasīt atbildību – ministram, valsts sekretāram, kurš, izrādās, ka nezina neko, ar stingru vārdu prasīt premjera atbildību. Redziet, man šķiet, prezidents šodien mazliet sajauca uzsvarus. Ne tik daudz Saeima, cik valdība atbildēja – ne velti pirmos gados izveidojās teiciens “Kariņa-Levita tandēms”.
Krīzes situācijās premjers stāvēja blakus prezidentam un prezidents nekad neizteicās kritiski par valdības pieņemtajiem lēmumiem, arī kovida laikā. Ja prezidents šodien ir tik ļoti kritisks pret to, kas ir noticis pirms tam gan izglītības jautājumā, gan latviskošanas jautājumā, gan ekonomikas jautājumā, gan “kompleksivitātes problēmas risinājumā”, tad rodas jautājums – kāpēc ar tik vieglu roku to pašu premjeru, kas četrus gadus nebija varējis atrisināt šīs problēmas, nosauc par jauno premjeru?
Manuprāt, uz šīm problēmām vajadzēja tikt norādītām tad, kad Kariņa kungs veidoja jauno Ministru kabinetu. Prezidentam bija iespēja. Šodien pamācīt un teikt… nu tas tiešām ir tā, aizejot aizvērt durvis un teikt, lai tagad tiek paši galā. Viena lieta ir atnākt un pamācīt no malas. Arī par mums var teikt, ka mēs te no malas kritizējam, bet mūsu rokās nav reālā mehānisma, kā to mainīt. Paldies prezidentam par to, ka vismaz pēdējā runā viņš atļāvās kritiski norādīt uz to, kas ir noticis valstī, bet viņam vajadzētu uzņemties līdzatbildību par to,” tā TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” vērtēja politoloģe Ilga Kreituse.
Visu Valsts prezidenta Egila Levita vēstījumu Saeimai un politoloģes Ilgas Kreituses vērtējumu skaties video!
