Kur ir Latvijas hokeja aizsargi? 0
Latvijas hokejā pēc valsts neatkarības atgūšanas no laukuma spēlētājiem divi skaļākie uzvārdi ir aizsargiem – Sandis Ozoliņš un Kārlis Skrastiņš atstāja dziļus nospiedumus Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Taču pēc viņiem jau ilgstoši vairāk izceļas uzbrucēji, aizsargiem paliekot otrajā plānā. Treneri atzīst, ka šāda situācija izveidojusies objektīvu iemeslu dēļ, taču vienlaikus ir optimisti, ka pārskatāmā nākotnē arī aizmugurējās līnijas spēlētāji teiks savu vārdu skaļāk.
Ārpus desmitnieka
“Latvijas Avīzes” veiktajā aptaujā par Latvijas labāko hokejistu ne 2018., ne 2019. gadā TOP desmit neiekļuva neviens aizsargs. Aizpērn labākais ar 11. vietu bija Kristaps Sotnieks, vēl anketās tika ierakstīts Uvis Balinskis. Pērn uzreiz aiz desmitnieka bija Guntis Galviņš, taču viņa uzvārds parādījās vien divās no 40 anketām. Vēl zemāk bija Ralfs Freibergs, Kristiāns Rubīns, Sotnieks un Oskars Cibuļskis.
“Lai aizsargi tiktu gada topā, vajadzētu būt līderim, kas spēj lauzt spēli. Tādam kā Metjū Majone “Dinamo” pērn. Tik spilgtu mums nav,” savu gada aptaujas izvēli skaidro bijušais aizsargs Rodrigo Laviņš. Viņš uzsver, ka aizsargi ir atsevišķi jāapmāca un tam vajadzīgi specifiski treniņi, bet Latvija šajā izpratnē tikai cenšas panākt hokeja lielvalstis.
“Arī ar mums savulaik nenotika speciāls darbs, krievu laikos tam uzmanību vairāk pievērsa Maskavas “Dinamo”. Tagad pasaulē strādā pilnīgi pie visām niansēm, bet Latvijā tas mazliet iepaliek. Pie tā jāstrādā junioru vecumā, padsmit gados. Bērnībā nevajag strikti nodalīt, ka tu būsi aizsargs, lai gan tagad arī uzbrucējam jāmāk aizsargu lietas. Mēģinu šim aspektam pievērst uzmanību,” norāda Laviņš, kurš trenē jauno paaudzi savā vārdā nosauktajā sporta studijā.
Bijušais vārtsargs, šobrīd treneris Edgars Lūsiņš uzdod retorisko jautājumu, kas no aizsarga tiek gaidīts: vieniem etalons var būt Sandis Ozoliņš, citiem – Kārlis Skrastiņš. Viņi bija pilnīgi atšķirīga tipa hokejisti.
“Ne velti ir teiciens – ja aizsargu nepamana, tātad esi aizvadījis labu spēli, bet, ja pamana, gan jau kaut kas sastrādāts.
Eiropā šobrīd komandas ļoti strikti spēlē no aizsardzības, līdz ar to arī aizsargiem rokas mazliet ir rokudzelžos, bet Ziemeļamerikā aizsargiem ir 50 punkti pēc puses sezonas, jo tur hokejs daudz vairāk tendēts uz uzbrukumu,” norāda Lūsiņš. “Uzbrucējus vieglāk pamanīt – ja kāds mūsu aizsargs pasaules čempionātā iemet vienus vārtus, tad tas viņam jau ir labs turnīrs. Agrāk Ozoliņam vienā spēlē bija četras rezultatīvas piespēles, un visi teica, ka Sandis varēja labāk.”
“Kopš neesmu Latvijas U-20 izlasē, aizsargi vairs nav parādījušies,” ar humora dzirksti pārdomas iesāk komandas “Prizma/IHS” galvenais treneris Ēriks Miļuns. “Ja nopietni – domāju, ka šis periods ir īslaicīgs. Pirms tam bija spilgts brīdis, jo 1997. gadā dzimušie izrādījās labi aizsargi – Kristiāns Rubīns, Kristaps Zīle, Kārlis Čukste, tāpat NCAA spēlējošais Gvido Jansons un Eduards Hugo Jansons, kurš bija Rīgas “Dinamo”. Vairāku turpmāko gadu aizsargi nebija stiprākie, bet tā ir, ka sakrīt – tad labi vārtsargi, tad aizsargi, tad uzbrucēji, kuru ir skaitliski vairāk un kuri arī labāk pamanāmi. No 2003. gada būs labi aizsargi – vismaz divi noteikti.”
Skauti novērtē vien Čuksti
“Latvijā aizsargiem ir labs vidusslānis un mazliet virs tā. Lai kļūtu par spilgtiem spēlētājiem, pietrūkst slidošanas jaudas, tehnikas, spējas gūt vārtus. Jauniešu čempionātos mums nav aizsargu, kas punktu ziņā būtu tuvu labākajiem uzbrucējiem,” atgādina Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins. “Daudz atkarīgs no komandas sastāva, taktiskā zīmējuma. Ļoti svarīgi, ko aizsargi spēj darīt abos laukuma galos, un mums nav tik vispusīgu, kas var konkurēt NHL.”
Interesanta nianse – no desmit ekspertiem, kuri tieši iesaistīti hokeja dzīvē, gada aptaujas topā tikai viens bija iekļāvis aizsargu – Edgars Lūsiņš sesto vietu atvēlēja Oskaram Cibuļskim. “Tikai un vienīgi tāpēc, ka pasaules čempionātā viņš guva vārtus pret Krievijas izlasi, tas bija ļoti meistarīgi. Uzbrucēji nevarēja, arī citas komandas knapi kaut ko krieviem iebakstīja, bet Cibuļskis savu iespēju izmantoja. Divus čempionātus pēc kārtas viņš Latvijas izlasē bija viens no trim labākajiem spēlētājiem treneru vērtējumā – Cibuļskis ir liela vērtība.”
NHL uzspēlējuši seši Latvijas hokeja aizsargi, bet iepriekšējos desmit gados statistika pieticīga – neskaitot veterānu Skrastiņu, Oskaram Bārtulim un Artūram Kuldam kopā mazāk par simt spēlēm. Pēdējo 13 gadu laikā draftēts tikai viens aizsargs – Kārlis Čukste. “Rubīns būtu draftēts, bet guva traumu,” piebilst Ēriks Miļuns. Oļegs Sorokins spriež, ka vairākiem jaunajiem aizsargiem ir potenciāls, taču šaubās, ka kāds šogad tiks izvēlēts NHL draftā, tiesa, līdz jūnijam vēl pietiekami laika uzlabot pozīcijas. Atmiņā jāpatur Harija Branta uzvārds, kuram pirmā sezona Ziemeļamerikā gan ir sarežģīta, un īsti neizdevās arī starts pasaules U-20 čempionāta pirmajā divīzijā.
Edgars Lūsiņš: “Mūsu jaunajiem aizsargiem šobrīd nav īsti kur spēlēt, izņemot HK “Rīga”. Puiši brauc uz Ziemeļameriku un tur cīnās.
Rubīns bez drafta ir gandrīz ticis pie līguma NHL, Jānis Jaks tūlīt beigs koledžu, un domāju, ka dabūs līgumu, tāpat Čukste. Nevar teikt, ka mums nav talantu, bet talantu vērtē caur punktiem. Sotnieku neviens nav uzskatījis par talantu, bet viņš 11 gadus ir gan izlasē, gan Rīgas “Dinamo”, kā leģionārs spēlēja Krievijā.
Artūrs Kulda ir bijis NHL, bet šobrīd viņam grūtāk atrast darbu nekā Sotniekam.” Viņš arī piebilst, ka šobrīd starmešu gaismā nokļuvuši vārtsargi – Matīss Edmunds Kivlenieks ir NHL kluba rezervists, bet vidējais latvietis viņu nemaz nezina.
Labroču trūkums
Teorētiski vajadzētu būt aizsargu vieglāk izaudzināt nekā uzbrucēju, jo mest vārtus tomēr ir sarežģītāk nekā jaukt sāncenšu spēli un piepalīdzēt uzbrukuma veidošanā. Oļegs Sorokins gan šai hipotēzei īsti nepiekrīt – agrāk tā varēja teikt, bet tagad noteikumi mainījušies un atvieglo uzbrucēju dzīvi.
“Ja man ir turnīri, kuros jūtu, ka pretinieki būs krietni spēcīgāki, tad divus līdz četrus labākos, gudrākos spēlētājus lieku aizsardzībā – tos, kuri spēlē ar ripu, spēj domāt, tas ir pamatu pamats. Aizsargiem jābūt gudriem,” teic Rodrigo Laviņš, kurš ir Latvijas izlases rekordists aizvadīto spēļu ziņā (230).
Latvijas hokejā ir hronisks aizsargu deficīts ar labo nūjas tvērienu (šobrīd izlases līmenī vien Jānis Jaks un Edgars Siksna), savukārt uzbrucēju vesela plejāde – Lauris Dārziņš, Roberts un Rihards Bukarti, Mārtiņš Karsums, Ņikita Jevpalovs. “Parasti labās rokas spēlētāji ir tehniskāki, un tādus treneri vairāk liek uzbrukumā, jo aizsargs idejiski ir tas, kurš vairāk tendēts uz izjaukšanu, bet tie, kuri draudzējas ar ripu, lielākoties visās komandās iet mest to vārtos,” skaidro Ēriks Miļuns.
“Mums izvēle atkrīt jau dabiskā ceļā, un līdz 18 gadu vecumam paliek gandrīz vai tikai tie, kuri nav nogājuši no ceļa meiteņu, izklaižu vai mācību dēļ.”
“Dalot uzbrucējus un aizsargus, es neskatos pēc nūjas tvēriena, vairāk pēc perspektīvas. Ja ir daudzmaz talantīgs, tehnisks, bet netiek izlasē kā uzbrucējs, mēģinu virzīt uz aizsardzību, jo viņam ir uzbrukuma dotības, bet spēli aizsardzībā var pilnveidot,” piebilst Rodrigo Laviņš. “Domāju, ka visos jauniešu klubos varētu sameklēt vismaz vienu spēlētāju, ko pārkvalificēt no uzbrukuma uz aizsardzību, un tas kopumā nenāktu par sliktu. Miks Tumanovs no HK “Rīga” visu mūžu bijis uzbrucējs, bet tagad ir aizsargs. Esmu saskāries ar to, ka visi grib būt uzbrucēji, sevišķi hokejistu vecāki. Nesaprotu, kāpēc tā. Laikam izprot hokeju tikai kā spēli ar ripu un grib, lai met golus.”
Arī Oļegs Sorokins atzīst, ka ir gadījumi, kad uzbrucējus pārkvalificē par aizsargiem, bet otrādi notiek ļoti reti un tie nav gadījumi, kad hokejists var pretendēt uz spēlēšanu pirmajās maiņās.
Latvieši NHL
* NHL spēlējuši 24 Latvijas hokejisti, no tiem seši aizsargi – Sandis Ozoliņš, Kārlis Skrastiņš, Oskars Bārtulis, Kaspars Astašenko, Artūrs Kulda un Viktors Ignatjevs.
* NHL draftēti 36 Latvijas hokejisti, no tiem 12 aizsargi.
