Juris Lorencs: Visticamāk, Kazahstānā nostiprināsies eiropeiski iekrāsots autokrātisks režīms ar postpadomju un islāma piejaukumu 44
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik ātri rit vēsturiskais laiks! Dažās dienās Kazahstāna gandrīz pilnībā pazudusi no pasaules ziņu virsrakstiem. Taisnības dēļ jāteic, ka dažviet par kazahu tautas protestiem un Kolektīvās drošības līguma organizācijas bruņoto spēku ievešanu šajā Centrālāzijas valstī tikpat kā nerakstīja. Tomēr par notikumiem Kazahstānā joprojām diskutē bijušajā PSRS telpā.
Politikas pētnieki mēģina atbildēt uz jautājumu – kas tur īsti notika? Vai tie bija stihiski tautas nemieri vai tomēr savstarpēji konkurējošu klanu cīņa par ietekmi un naudu? Kāpēc ārvalstu spēki, faktiski soda ekspedīcija, tik ātri atstāja Kazahstānu? Tie, kuri sagaidīja Kazahstānas ziemeļu teritoriju pievienošanu Krievijai pēc Krimas parauga, ir vīlušies.
Drošības eksperti pēta unikālo Almati pieredzi – veselu nedēļu šī pilsēta izdzīvoja bez interneta, mobilajiem sakariem, bankām, bankomātiem, banku kartēm un valūtu konvertācijas, tikai ar skaidro naudu. Īpaši pikanta intriga – kas noticis ar Kazahstānas pirmo prezidentu Nursultanu Nazarbajevu, kuru dēvē arī par “nācijas līderi” jeb kazahu valodā – Jelbasi. Kur viņš atrodas? Un vai vispār ir dzīvs?
Par iemeslu baumām bija Nazarbajeva noslēpumainā klusēšana. Kazahstānas pirmā prezidenta interneta mājas lapa “elbasy.kz” netika atjaunota veselas trīs nedēļas. 28. decembrī tika publicēta fotogrāfija, kurā Nazarbajevs spiež roku Krievijas prezidentam Putinam neformālā NVS līderu sanāksmē Sanktpēterburgā. Tas arī viss.
Beidzot 18. janvārī medijos parādījās Jelbasi paziņojums kazahu un krievu valodā.
Tajā viņš uzsvēra, ka ir “pensionārs”, “nekur nav aizbraucis”, un aicināja tautu atbalstīt prezidenta Kasima Tokajeva “jauno reformu kursu”. Tātad parasts pensionārs, bez politiskām ambīcijām. Bet Tokajeva “jaunais kurss” paredz, ka Nazarbajeva paspārnē izaugušajiem oligarhiem nāksies dalīties ar tautu savās bagātībās.
No amatiem valdībā, drošības struktūrās un naftas kompānijās atbrīvoti daudzi Nazarbajeva klana cilvēki, to skaitā arī viņa visi trīs znoti. Jelbasa meitas atrodoties ārzemēs, visticamāk – Arābu Emirātos. Klīst baumas par iespējamo Kazahstānas galvaspilsētas Nursultanas pārsaukšanu vecajā vārdā – Astana. Pagaidām oficiālajos dokumentos gan vēl tiek lietots Nursultanas nosaukums.
Uz pieciem gadiem iesaldētas parlamenta deputātu, ministru un augstāko ierēdņu algas. No visām valsts malām jau pienāk pateicības vēstules prezidentam Tokajevam, kas beidzot atcerējies par tautu, nostājies tās pusē. Žambilas apgabala Kordajas ciema veterāni raksta: “Paldies jums, Prezidenta kungs, par mierīgajām debesīm virs mūsu zemes.” Cik ļoti tas atgādina padomju laikus, vien vārds “biedrs” nomainīts ar vārdu “kungs”.
Lai labāk saprastu Kazahstānā notiekošo, mums jāsaprot šīs tautas mentalitāte. Tulkojumā no sentjurku valodas vārds “kazahs” nozīmē “brīvs, neatkarīgs cilvēks”. Kazahi un kirgīzi ir lopkopju – klejotāju tautas. Viņiem ir sveša “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” domāšana. Tikai dažas paaudzes ir dzīvojušas pilsētā.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc kazahi un kirgīzi visos laikos ir gatavi pārgalvīgi dumpoties.
Tieši Almati 1986. gada oktobrī izcēlās masu protesti pēc tam, kad Maskava atbrīvoja no darba vietējās kompartijas pirmo sekretāru Dinmuhamedu Kunajevu, viņa vietā ieceļot kazahu valodas nepratēju Genādiju Kolbinu. Patiesībā visu padomju laiku Kazahstānā bija vērojama lēna, bet noteikta nacionāla atmoda, kaut kas līdzīgs Berklava “nacionālkomunismam”.
Iemesls kazahu spēkam vispirms jau meklējams demogrāfijā. Vidējais iedzīvotāju vecums Kazahstānā patlaban ir 31 gads (Latvijā – 44). 1970. gadā Kazahstānā no visiem iedzīvotājiem 32% bija kazahi, 1989. gadā – 40%, bet 2021. gadā – jau 72%.
Vai ar Tokajeva varas nostiprināšanos Kazahstāna ir nolemta diktatūrai un nabadzībai? Nav teikts. Arābu sakāmvārds pauž: “Netici visam, ko redzi, pa gabalu pat sāls izskatās pēc cukura.” To pašu šajās dienās var teikt par Kazahstānu. Visticamāk, šajā zemē nostiprināsies eiropeiski iekrāsots autokrātisks režīms ar postpadomju un islāma piejaukumu.
Pats Tokajevs vairākus gadus strādājis PSRS vēstniecībās Singapūrā (1975–1979) un Ķīnā (1985–1991), bijis ANO ģenerālsekretāra vietnieka amatā (2011–2013). Piemēru, kā autoritāri līderi savu valsti aizved ja ne uz Rietumu veida demokrātiju, tad vismaz uz labklājību, Āzijā netrūkst – Taivāna, Dienvidkoreja, Singapūra, Malaizija.
Ja jau Rietumiem šodien ir pragmatiskas attiecības ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Kataru, Bahreinu un Saūda Arābiju, tad kāpēc ne ar Kazahstānu?
Latvijas interesēs ir stipra un neatkarīga Kazahstāna, jo īpaši šodienas nestabilajā drošības situācijā pasaulē. Lai kazahiem izdodas! Un tomēr jautājums par to, kur ir Jelbasis, paliek atklāts. Zinātāji teic, ka, spriežot pēc interjera, Nazarbajeva uzstāšanās neesot ierakstīta viņa rezidences kabinetā.
