Kur glabājas milzīgais datu apjoms, ko redzam internetā? Kur atrodas internets? 22
Teju vai ikviens mūsdienās zina šo, šķiet, neapšaubāmo patiesību – tīmeklis jeb internets ir bezgalīgs okeāns, ko piepilda miljoni terabaitu visu iespējamo veidu informācijas. Katru dienu nabaga ļaudis aizrautīgi piepilda to ar video, foto, dokumentiem un citu saturu, kuru citi var neticami viegli no turienes izvilkt pat vairākus gadus pēc ievietošanas. Taču urķīgākos prātus allaž nodarbinājis jautājums: kur tas viss glabājas? Kur atrodas šis internets?
Vēstīts, ka visa informācija, kuru kaut kādā veidā var aplūkot kādā vietnē, glabājas serveros jeb tātad specializētos datoros, kas aprīkoti ar ļoti jaudīgām atmiņas rezervēm. Tie apstrādā, uzglabā un izsniedz to visu tā dēvētajam lietotājam. Tāpat vēstīts, ka agregāts darbojas autonomi, bez cilvēka starpniecības. Vai kļuva vieglāk? Jeb – vai kļuva saprotamāk? Visdrīzāk – laikam jau ne…
Mēģinām iet tālāk. Tas, ko dēvē par saturu, uzkrājas tā dēvētajos cietņos. Ikreiz, kad kāds uzspiež pieprasījumu kādai konkrētajai vietnei, dators vispirms vēršas pie DNS–servera (nejaukt ar dezoksiribonukleīnskābi), kas pēc domēna vārda meklē vajadzīgo IP adresi un dod iespēju atvērt attiecīgo tīmekļa mezglu. Un, jo tālāk lietotājs atrodas no tāda servera, jo ilgāk virzās viņa pieprasījums. No tā tad arī veidojas tas, ko dēvē par interneta ātrumu, jeb tātad servera atbilde. Proti, jo šis laiks ir mazāks, jo ātrāk saņemta atbilde.
Vārdu sakot, zinātāji pauž: šāds serveru tīkls tad arī ir tas internets. Visa šī informatīvā bagātība glabājas datu centros – specializētās ēkās, kurās izvietoti serveri un sakaru līdzekļi. Tā ir informācijas banka, kuru atbilstošā veidā uztur un apsargā. Tāda veida informācijas glabātavas esot katrā lielajā pasaules pilsētā.
Šādi informācijas glabāšanas centri darbojas izteikti komerciāli, proti, izīrē vietas savos cietņos. Tādējādi pastāv iespēja izveidot vietni, no kuras informācija uzkrāsies noīrētajā serverī vai noteiktā (nelielā) tā daļā. Lielās organizācijas, piemēram, bankas, meklēšanas sistēmas, lielākie interneta portāli un tamlīdzīgie mēdz ierīkot paši savas informācijas glabātavas, nereti veidojot tādas uzreiz vairākās valstīs. Turklāt meklēšanas sistēmas bieži vien indeksē visu reģistrēto vietņu datus. Mēdz būt arī tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ informāciju kādā konkrētā vietnē izdzēš, savukārt lielais portāls var lepni paziņot, ka visu tomēr vienmēr saglabā.
Šādu glabātavu darbs ir strikti reglamentēts. Datu centri ir nepārtraukti apgādāti ar elektroenerģiju – pēkšņu tās padeves pārtraukšanu vienmēr gatavs aizstāt dīzeļģenerators un tā dēvētie inerces akumulatori masīvu kustībā esošu ratu izskatā. Tāpat šīs glabātavas aprīkotas ar modernām ugunsdzēšanas un dzesēšanas sistēmām. Darbošanās laikā cietņi un serveri rada siltumu, tāpēc tiem ir tendence arī pārkarst. Lai tas nenotiktu, lieko siltumu novada, izmantojot jaudīgus kondicionētājus un ventilatorus.
Tik daudz par to, “kur atrodas internets”. Ja kļuva saprotamāk, tad ļoti labi. Ja ne, tad – ko lai dara… Katrā ziņā arī bez tā vēl ir daudz nesaprotamā. Piemēram: bet kam tad vispār pieder internets? Un tamlīdzīgi.
