Kur Eiropa beidzas 0
Tēvs, kurš liedz meitai viņas iecerēto, māte, kas nostājas pret vīru meitas laimes vārdā, bagātības, kas noglabātas nezināmā vietā un tomēr tiek meklētas, jaunais pāris, ko vajā greizsirdīga iezemiete, nelegāli darījumi, slepkavības pasūtīšana, kaisle, bēgšana, nodevība, džungļu noslēpumainā pasaule, austrumu upe, opijs, grāmatas galvenais varonis kā vienīgais baltais starp iezemiešiem – Džozefa Konrāda, poļu izcelsmes britu rakstnieka, 1895. gadā sarakstītais romāns “Almajera muļķība” ir klasisks piedzīvojumu romāns ar iepriekšneparedzamu notikumu attīstību, smalki iezīmētiem raksturiem, psiholoģisku spriedzi un detalizētu eksotiskās vides tēlojumu. Tas ne tikai notur savā varā lasīšanas brīdī, bet pavada vēl ilgu laiku pēc grāmatas aizvēršanas, radot vēlmi to ieteikt izlasīt arī citiem. Un tomēr – kāpēc?
Mana versija – tāpēc, ka ļauj ieskatīties nezināmā pasaulē. Pateicoties atsevišķu autoru popularitātei pasaulē un modes viļņiem, mums ļauts latviski iepazīt Latīņamerikas autorus amplitūdā no Markesa līdz Koelju, politisks/ideoloģisks skandāls padarījis populārus visus nozīmīgākos indiešu rakstnieka Salmana Rušdi darbus, kas ļauj pietuvoties Austrumu pasaulei un domāšanai, tomēr iespēja paraudzīties uz Indiju, Japānu, Ķīnu, bet jo īpaši mazākām valstīm un to kultūru ar pasaules līmeņa literāru darbu starpniecību tomēr ir ierobežota. Vēl retāka ir iespēja latviski lasīt darbus, kur eiropieša skatpunkts tiek pretstatīts lokālās kultūras pārstāvju pasaules redzējumam un iespējams gluži taustāmi sajust atšķirīgo ilgākā laika kontekstā, nekā to piedāvā paviesošanās vienā vai otrā pasaules metropolē ar tās multikulturālo ikdienu. Džozefa Konrāda romāns aizved uz Malaiziju, precīzāk, Borneo 19. gadsimtā, kad pa jūrām vēl kuģo burinieki un noslēpumainās okeāna salas slēpj iespējas tikt pie milzu bagātībām; kad vēlmē iegūt zeltu eiropieši aizkuļas līdz otrai pasaules malai, iesakņojas tur un Eiropa paliek pagātnes atmiņas un pēcteču nepiepildāms sapnis. Romāna galvenais varonis Kaspars Almajers ir Amsterdamas cigāru tirgotāju dēls, kurš Borneo nokļuvis tālab, ka labi runājis angliski un pratis teicami rēķināt. Apprecējis malajiešu sievieti gaidāmā mantojuma dēļ, savu meitu Ninu viņš grib audzināt “eiropeiski” un aizsūta uz Singapūru. Sapnis par zeltu viņu pavada visu mūžu, līdz Nina jau kā pieaugusi daiļava atgriežas džungļos pie tēva. Visas tālākās peripetijas lai paliek kā intriga potenciālajam lasītājam. Pats autors par savu ieceri rakstījis grāmatas priekšvārdā, un brīvā atstāstījumā tas sasaucas ar manis gūto pēcgaršu – mēs visi dzīvojam zem vienām debesīm un tikai tad, ja raugāmies virspusēji, “viņi” šķiet mazāk civilizēti vai dievišķi kā “mēs”. Galu galā visi pazīst vienas un tās pašas mīlestības sāpes un vientulību, visiem ir sirdis, “kam lemts nest sevī Debesu uzlikto nastu – īstenības lāstu un maldu svētību, mūsu gudrības rūgtumu un mūsu muļķības mānīgo mierinājumu”.
Gribas domāt, ka tieši tāds – ieraudzīt kopīgo ar vistālākā pasaules nostūrī mītošiem – bijis motīvs, kāpēc pie romāna tulkošanas un izdošanas ķērušies jauni cilvēki. Un tas savukārt ir otrs iemesls, kāpēc ar šo grāmatu gribas dalīties. Mazu apgādu pastāvēšana grāmatu tirgū gandrīz noteikti līdzinās bioloģiski nevainojamam dārzenim vai ar roku izšūtam mutautiņam lielveikala plauktā, tāpēc dažu entuziastu pūles pateikt savu vārdu arī šai jomā raisa drīzāk neizpratni nekā priecīgu izbrīnu. Ne tāpēc, ka labu grāmatu Latvijā būtu ārkārtīgi daudz, bet tāpēc, ka labas privātapgāda grāmatas nonākšana pie lasītāja ir sarežģīts process. Bet – kā māja atrod saimnieku, tā grāmata lasītāju, un apgāds “Burtlicis Burkšķis” (laikam tak amizanta fonētiska spēle primāri) savam pirmajam izdevumam izvēlējies “Almajera muļķību” Gata Višņevska tulkojumā. Informācijā ziņu portāliem par pirmizdoto grāmatu atrodams fakts, ka apgāds vēlas iepazīstināt latviešu lasītājus ar kvalitatīviem netulkotiem pasaules klasikas darbiem, un tas vien ir brīnišķīgs mērķis, kura dēļ Konrāda romānu vērts izlasīt un apgāda ieceri atbalstīt gan morāli, gan finansiāli. Arī viņi paši kā apgāda moto izraudzījušies sirsnīgu, bet tiešu aicinājumu: “Nopērc manu grāmatiņu!” Turklāt laikā, kad pat pazīstamiem apgādiem nav viegli nodrošināt katru izdevumu ar profesionāliem redaktoriem un korektoriem, patīkami pārsteidz “Burtliča Burkšķa” darbinieku vērā ņemamā profesionalitāte – gan tulkojumā, gan tekstā ir daži negludumi un sīkas interpunkcijas kļūdas, tomēr mazāk, nekā liktos sagaidāms no iesācējiem. Jācer, “burkšķi” neapstāsies pie šīs grāmatas vien.
