0
Kā nedaudz pieblēdīt Dievu
Es (protams, kreklā ar garām piedurknēm) šeit vazājos kopā ar Dāvidu – vienu no neskaitāmiem jaunajiem cilvēkiem, kuri pa Jeruzalemes ielām blandās ar plecā nevīžīgi uzmestu karabīni. Izraēliešus armijā parasti iesauc astoņpadsmit gadu vecumā, vīrieši dienē nepilnus trīs gadus, sievietes – divus, taču reizi dažās nedēļās tiek atvaļinājumā, kurā dodas ar visu savu automātu vai triecienšauteni, – kareivim vienmēr līdzi jābūt viņa štata šaujamierocim un vismaz sešdesmit patronām. “Ja es redzēšu kriminālu konfliktu, es nešaušu, bet, ja bruņots cilvēks iekliegsies “Allāh akbar!”, es viņu nošaušu,” īsi un lietišķi paskaidro Dāvids.
Mēs esam iepazinušies dienu iepriekš pie alus pudeles kādā bārā, un izrādās, ka Dāvids ir tieši tas, kas vajadzīgs maniem izzinošajiem nodomiem: dzimis un audzis Jeruzalemē, tēvs – rabīns, bet “ne no tiem, trakajiem”, protams, zinās par visu šeit notiekošo un arī apveltīts ar skeptisku, caurcaurēm racionālu un viegli smīnīgu attieksmi pret mūsdienu Izraēlas realitāti.
Simtiem ebreju jauniešu riskē ar cietumsodu, atsakoties no obligātā militārā dienesta palestīniešu teritorijās, bet viņš pabijis arī tur, taču bez kāda stresa stāsta, ka mūsu dienās lielākā daļa kreiso, kurus Izraēlā saukā par pacifistiem, ir bijušie armijnieki, policisti, drošībnieki, kuri savulaik arābus uz viņsauli aizraidījuši desmitiem un simtiem.
Jā, un vēl izrādās, ka Dāvids ir vegāns, par kura īpašajām vajadzībām armija arī īpaši rūpējoties – pat tiktāl, ka viņam ir bezādas zābaki un bezvilnas berete. “Līdz ar to kaujā, lai nogalinātu citas dzīvas būtnes, es varu doties, droši zinot, ka nevienu dzīvu būtni neesmu apēdis vai kā citādi izmantojis šīs būtnes organisma daļas,” nosmīkņā kalsnais puisis.
Nebūtu viņa, es nekad neuzzinātu, kas ir viena no uzskatāmākajām haredimu reliģiskajām “sabata blēdībām”, kaut jau iepriekš, blandoties pa ortodoksālo ebreju kvartāliem, esmu pamanījis dīvainas instalācijas, kas izveidotas no kārtīm un auklām un visvairāk atgādina milzīgus trauslus aplokus kādām nezināmām gaisa radībām. Tobrīd termins “eruv” man vēl neizsaka neko.
Taču Dāvids lietišķi izskaidro – ortodoksālajiem ebrejiem, kuri rūpīgi ievēro jebkāda darba aizliegumu sestdienās, cita starpā ir liegts arī iznest jebkādus objektus no savas privātās telpas sabiedriskajā telpā. Bet ko darīt, piemēram, ar mājas atslēgām, ar nepieciešamām zālēm, ar spieķiem, galu galā – ar maziem bērniem? Tas viss ir ļoti smalki jāpārdomā. Piemēram, spieķi ir drīzāk atļauti nekā aizliegti: loģika tāda, ka cilvēks, kuram spieķis vajadzīgs, izejot no mājas, bez tā var gūt smagu traumu – kas būtu lielāks ļaunums nekā spieķa izmantošana.
Bet… Dievs vienalga nebūs īsti laimīgs. Un tad nu privātā telpa tiek mākslīgi paplašināta ar simboliskām sētām un vārtiem, kas parasti tiek izgatavoti no auklām, kārtīm u. tml., – tas tad arī ir “eruv”. “Eruv chatzerot” – šīs “pagalmu jauktās īpašumtiesības” nozīmē, ka, uzstādot šo “aploku”, visi iedzīvotāji kādu noteiktu teritoriju var uzskatīt par savu kopējo māju, kuras “iekšienē” arī sestdienā ir atļauts pārvietot visādas svarīgas lietas.
