Kur dzimst agresija. Saruna ar kinorežisoru, Ņojurkas universitātes profesoru Borisu Fruminu 0
Rīt, 1. oktobrī, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos Aleksandra Vampilova “Provinces anekdotes”. Kā režisors viesojas bijušais rīdzinieks Boriss Frumins, kurš pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem emigrēja uz Ameriku. Šobrīd viņš pazīstams kā režijas profesors vadošajā Ņujorkas kinoskolā – Ņujorkas universitātē, bijis Baltijas filmu un mediju skolas direktors Tallinā.
– Jums pašam patīk anekdotes?
B. Frumins: – Nē. Ne visi cilvēki prot anekdotes stāstīt, un ne vienmēr ir ērti tās klausīties.
– Katram, kam no Vampilova lugu klāsta atmiņā kaut vien savulaik Nacionālajā un M. Čehova Rīgas Krievu teātrī ar panākumiem iestudētās “Pīļu medības”, nojaušams, ka “Provinces anekdotes” nebūs saistībā ar šā jēdziena sadzīvisko izpratni.
– Tas tiesa.
– Taču iestudējums būs jūsu pirmais darbs teātrī. Atklājot sezonu, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis neslēpa, ka pat nezinot, kā viņam jūs izdevies pierunāt. Kas jums, kino profesionālim, lika izšķirties par šādu soli?
– Pirmkārt, tas, ka piedāvājums nāca no Jaunā Rīgas teātra, kuru pazīstu kā ļoti nopietnu un interesantu. Tā ir skatuve, kur saistoši strādāt. Un, otrkārt, Vampilovs, kuru uzskatu par nopietnu, dziļu dramaturgu, pie kura vērts atgriezties šodien. Kad Alvis man piedāvāja iespēju iestudēt un izvēlēties lugu, teicu – jā, un tas būs Vampilovs. Arī Ņujorkas universitātē, strādājot ar topošajiem aktieriem, izvēlos grūtus materiālus, piemēram, Dostojevska “Noziegums un sods”. Un viņiem ir ļoti svētīgi arī angļu valodā iestudēt krievu klasiku. “Provinces anekdotes” ir agrīns Vampilova darbs, kurā ietvertas divas lugas – “Atgadījums ar metranpāžu” un “Divdesmit minūtes kopā ar eņģeli”. Divas epizodes īsā laika nogrieznī. Kā citas Vampilova lugas, arī šī ir par kļūmīgu rīcību un apkārtējo reakciju uz to. Šajā gadījumā par viena sveša vārda izraisītu gļēvulību, kas noved pie agresijas, par to, kā vienkāršie cilvēki zaudē cilvēcību.
– Ja nav noslēpums, kurš ir tas vainīgais vārds?
– Metranpāžs.
– Atzīšos, izlasījusi lugas nosaukumu, arī es pirmajā mirklī apjuku: ko nozīmē metranpāžs?
– Burtlicis. Bet viesnīcā viņš pieteicies ar administratoram svešo vārdu. Un izbīlis nezināmā jēdziena priekšā ir tik liels, ka viesnīcas priekšnieku noved pie paranojas, viņš griež kājām gaisā visu apkārtējo, savanda arī cilvēciskās attiecības. Ļoti parasts, taču nezināms vārds pārmaina visu cilvēka uzvedību.
– Savā ziņā atgādina Gogoļa “Revidentu”, kur gan vārds bija zināms, bet visus sarežģījumus radīja nezināms cilvēks, kas tika noturēts par revidentu.
– Var teikt, ka Gogoļa “Revidents” ir viena no galvenajām literārajām mācībām pēc profesijas žurnālistam Aleksandram Vampilovam, ko viņš turpina attīstīt ar padomju tipāžiem un situācijām. Otrs viencēliens “Divdesmit minūtes ar eņģeli” stāsta par cilvēka labas rīcības neizpratni sabiedrībā. Cilvēku, kurš mēģina darīt labu, apvaino, ka viņš melo, izliekas. Viņa centieni sabiedrību maldina, un lieta nonāk līdz ātrās palīdzības izsaukšanai un cilvēka aizvešanai uz psihiatrisko slimnīcu. Tāda ir atmaksa par vēlmi darīt labu. Kad Alvis Hermanis lūdza ierobežot aktieru skaitu, par interesantu uzdevumu kļuva izmantot vienus un tos pašus skatuves māksliniekus kā vienā, tā otrā viencēlienā. To var uztvert arī kā mēģinājumu palūkoties, kā viens un tas pats cilvēks rīkotos atšķirīgās situācijās. Pirmajā lugā Andra Keiša varonis, viesnīcas īpašnieks, ir apstākļu salauzts cilvēks, otrajā – alkoholiķis, kurš cīnās ar dzīves īstenību. Elita Kļaviņa pirmajā lugā spēlē ekscentrisku oficianti, bet otrajā – jaunu sievieti, kas kļūst par cilvēka aizstāvi, tādu kā morālo centru.
– Kādēļ “Provinces anekdotes” aktuālas šodien?
– Esmu audzināts padomju sistēmā, kad tā dēvētais vienkāršais cilvēks bija galvenais un cieņa pret viņu neapstrīdama. Bet vienkāršā cilvēka uzvedība var būt bīstama un agresīva. Tieši tam Vampilovs pievērš uzmanību. Un arī šodien redzam, kā vienkāršā cilvēka pašizpausmes kļūst postošas un nevadāmas. Šīs Vampilova lugā atklātās norises es saskatu šodienā, kaut vai, piemēram, situācijā Donbasā, kur agresija tiek slēpta aiz noteiktas ideoloģijas un lozungiem.
– Latviešu literatūrā un sabiedrībā jēdziens “vienkāršais” jeb “mazais cilvēks” ienācis no Čehova daiļrades, taču mūsu valodā tam līdzi nāk arī zināma noniecinājuma piegarša. Gribas jautāt, kas iepretim “vienkāršajam cilvēkam” ir divkāršie un trīskāršie cilvēki? Vai “mazā cilvēka” spiedogu uzliekam atkarībā no sociālā statusa, vietas uz karjeras kāpnēm, maka biezuma, izglītības?
– Tas ir ļoti plašs jēdziens. Vampilova izpratnē varam runāt par vienkāršo sākumu, vienkāršais cilvēks ir nevis bez diploma, bet gan bez iekšējas izglītotības, kuras trūkums arī bieži vien izpaužas agresivitātē. Esmu savā dzīvē mācījies no cilvēkiem bez augstu skolu diplomiem, taču sirdsgudriem, ar dabas dotu iekšēju atturīgumu un toleranci arī pret viņiem pirmajā mirklī nesaprotamo. Sirdsgudram cilvēkam raksturīga vēlme nevis agresīvi uzbrukt, bet censties iejusties arī tajā, ko varbūt tev saprast nav pat lemts. To ļauj iekšējā inteliģence. Šādu cilvēku es nekad nesauktu par mazo vai vienkāršo. Bet cilvēks, kurš pats sevi uzskata par inteliģentu, var izrādīties īstens agresors. Tieši šo agresivitāti pret nepazīstamo jebkurā jomā un tāpēc nesaprotamo Vampilovs nosoda. Un šai parādībai – agresivitātei pret nesaprotamo – ar Vampilova palīdzību vēlos pievērst uzmanību.
– Dzirdēts, ka agresivitāti veicina arī piecdesmit gadus būrī mītoša un brīvībā palaista cilvēka nupat pavērušos iespēju apjausma: gribas šajā dzīvē pēc iespējas vairāk paspēt un iegūt, tādēļ ar elkoņiem tiek nostumti malā līdzcilvēki, jo mērķis attaisno līdzekļus.
– Ir tāds jēdziens kā atturīgums. Reliģija allaž mudinājusi cilvēku būt atturīgam, bet komunistiskā audzināšana skolās centās šo jēdzienu apspiest. Tas noveda pie sliktiem rezultātiem. Nu tiešām gandrīz visi ceļi ir vaļā un cilvēks bez iekšējas atturības kļūst sliktāks. Šodien tik tiešām noteiktām brīvības izpratnes izpausmēm nav absolūti nekā kopēja ar cilvēcisku atturīgumu.
– Kāpēc lugas darbība no Padomju Krievijas viesnīcas pārcelta uz Padomju Latvijas viesnīcu? Nodevība, gļēvulība, agresija taču nepazīst robežas.
– Lugas adaptācija ir mani centieni pietuvināt aktierus viņiem labāk pazīstamajam. Man likās, ka, veidojot uzvedumu Latvijā un latviešu publikai, tādējādi Vampilova varoņi būs vairāk atpazīstami. Kā kinorežisors es, piemēram, francūža atveidei neizvēlētos krievu vai latviešu aktieri, bet aicinātu francūzi. Tieši tādēļ arī šajā materiālā man likās interesanti lūgt spēlēt tipāžus, kas tuvāki Latvijas īstenībai, nekā aicināt skatuves māksliniekus virzīties krievu raksturos Krievijas realitātē.
– Kādām acīm skatāties uz savu rīcību pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad pēc jūsu režisētās filmas “Jaunības kļūdas” cenzūras aizlieguma nolēmāt emigrēt uz Ameriku?
– Tāpat kā toreiz. Man pieņemamāka šķita emigrācija, izmantojot toreiz dažām tautībām oficiāli atļauto ģimeņu apvienošanu, nekā palikt šeit un iet uz arvien lielākiem kompromisiem, strādājot padomju kino. Kaut lēmums emigrēt, protams, nebija viegls.
– Kas īsti jūsu filmā cenzūrai likās tik nepieņemams?
– Tajā bija runa par ģedovščinu armijā, kādu iespaidu tā atstāj uz cilvēku. Tādu īsti patiesu filmu jau padomju gados nebija iespējams uzņemt. Vienīgi lentēs par karu ekstremālās situācijas daļēji pavēra durvis patiesībai. Tev visu laiku vajadzēja laipot. Taču jauns režisors, ja viņš grib profesionāli attīstīties, nedrīkst laipot, viņam rāmji ir jālauž. Mēs centāmies šos rāmjus lauzt, un tie lauza mūs. Ceļš uz Ameriku nebija viegls, man nebija angļu valodas, tur neviens mani nepazina kā profesionāli, arī karjeras izredžu tikpat kā nebija. Taču Amerika patiesi ir iespēju zeme, un mans piemērs nav unikāls. Atbraucu ar noteiktām zināšanām un iemaņām, sāku pasniegt nelielā koledžā. Kad atvēra Ņujorkas universitāti, kur patlaban pasniedzu, kā jau jaunā augstskolā parādījās vakances, uz kurām bija jāizsludina konkurss. Es pieteicos. Tāds bija sākums.
– Vai patlaban uzņemat kādu filmu kā režisors?
– Šobrīd ne. Lielākoties kā scenārists strādāju ar jaunajiem režisoriem. Viena no pēdējā laikā dažādos festivālos apbalvotajām filmām ir kopā ar jauno gruzīnu režisoru Levanu Koguašvili 2013. gadā uzņemtā “Aklās tikšanās” (“Blind dates”). Tā ir mūsu otrā kopīgā filma, kuru 6. oktobrī esmu iecerējis parādīt arī Jaunajā Rīgas teātrī. Pirmā bija “Ielu dienas” (“Street days”).
– Dažādos laikos uz ASV emigrējuši cilvēki joprojām alkstot redzēt krievu autorkino tā labākajās izpausmēs nekā skatīties Holivudas ražojumus. Kas jums ir tuvāks – amerikāņu vai krievu kino?
– Man nav tuvi vispārinājumi, bet konkrētība. Ir labas, interesantas lietas kā amerikāņu, tā krievu kino. Mani visvairāk saista cilvēciskās attiecības, un ir skumji, ja uz ekrāna tās parādītas virspusēji. Nupat, starp citu, Rīgā “Baltijas pērles” ietvaros redzēju tik vāju franču filmu, ka pusē gribēju iet laukā no zāles, bet tikai pieklājības dēļ paliku. Tāds mazliet dīvains festivāls… Šovakar, piemēram, iešu uz filmu, kuru, zinu, Ņujorkā nekad neredzēšu.
– Domāju, Ņujorkā iespējams viss…
– Gandrīz…
– Kā vērtējat latviešu kino?
– Mani saista, kā strādā Juris Poškus, Andris Gauja, Gatis Šmits, mans audzēknis Ņujorkas universitātē. Sarūgtina, ka latviešu kino nav tik labā līmenī, kā vajadzētu būt. Naudas trūkumu var kompensēt ar tādām vērtībām kā pieredze, oriģināls materiāls un, galvenais, labs scenārijs, kas ir būtiskākais mākslas darbam kino. Tā kritiskā robeža ir prasmē no īsfilmas radīt 90 minūšu saturīgu scenāriju, kas padodas nedaudziem. Vadot meistardarbnīcas Latvijas Kultūras akadēmijā, esmu sastapies ar dažiem ļoti talantīgiem un spējīgiem studentiem, kas vieš cerības.
Radošā vizītkarte
BORISS FRUMINS
Dzimis 1947. gadā Rīgā; 1962. – 1967. g. darbojies kā operatora asistents Rīgas kinostudijā; 1967. – 1972. g. VGIK S. Gerasimova klasē.
Režijas prakse – G. Kozinceva filma “Karalis Līrs”; kursadarbs “Trīs” (1971) apbalvots Gorkija kinostudijas VGIK filmu festivālā; pēc armijas strādājis “Ļenfilm” studijā, vēlāk arī Rīgas kinostudijā; 1978. gadā emigrē uz ASV.
Filmogrāfija
“Skolas direktora dienasgrāmata” 1975. g. studija “Ļenfilm”.
“Ģimenes melodrāma” 1976. g. Rīgas kinostudija.
“Jaunības kļūdas” 1978. g. (cenzūra to aizliedza).
“Angļu valodas stunda” 1983. g. uzņemta ASV.
“Melnais un Baltais” 1991. g. uzņemta ASV.
“Viva, Castro!” 1993. g., ieguvusi 1. vietu Viborgas festivālā “Logs uz Eiropu”. Piedalījusies festivālos Lokarno, Toronto, Londonā u. c.
Iestudējums “Provinces anekdotes” Jaunajā Rīgas teātrī
Pirmizrāde trešdien, 1. oktobrī.
Režisors – Boriss Frumins. Māksliniece – Monika Pormale. Lomās: Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Iveta Pole, Elita Kļaviņa vai Regīna Razuma, Gatis Gāga, Ivars Krasts un Jana Čivžele.
