Kā klājas Zolitūdes traģēdijā saimniekus zaudējušajiem suņiem 8
Pēc Zolitūdes traģēdijas pērn novembrī, kad, iebrūkot lielveikala griestiem, bojā gāja 54 cilvēki, bez mīļotajiem līdzcilvēkiem palika arī 12 mājdzīvnieki – kaķi un suņi, kuri ātri atrada sev jaunus un gādīgus saimniekus. Dzīvnieku patversmēs novērots – līdzko to aprūpē nonāk dzīvnieki ar īpaši emocionālu stāstu, tā pirmajās mirkļa izjūtās glābēju ir daudz, taču lēmumam par dzīvnieka adopciju ir jābūt nopietni izsvērtam un pārdomātam, jo par jauno draugu būs jārūpējas ilgus gadus.
Jaunas mājas ar jauniem kompanjoniem
Vienpadsmitgadīgais Karro savu saimnieku zaudēja Zolitūdes traģēdijā brīdī, kad viņa ģimene plānoja izvākties no privātmājas ar dārzu, kurā viņam patika dzīvoties. Lai arī viņš nepalika gluži viens bez saimniekiem, jaunā mājvieta – mazs dzīvoklis, uz kuru pārvācās saimnieka sieva, nav piemērota lielam sunim, kurš pieradis savas dienas vadīt piemājas dārza plašumos. Karro ir paveicies, un viņš patversmē nav bijis nevienu dienu, jo, kamēr Rīgas pilsētas patversmes “Ulubele” darbinieki meklēja viņam jaunus saimniekus, suns turpināja dzīvot vecajās mājās, kur viņu pieskatīja un baroja kaimiņiene.
Šeit stāstā parādās Agnese un Katrīna, kuras ir rūdītas dzīvnieku mīļotājas un kuru mājās Mārupē jau šiverēja divi suņi – mopsene Dora un taksis Umberto. Viens vai vairāki dzīvnieki viņu mājās ir bijuši jau kopš neatminamiem laikiem un, kad pagājušā gada sākumā uz labākiem medību laukiem devās viņu vilku suņa kucīte Kenora, Agnese ar Katrīnu sprieda, ka būs vien jāmeklē vēl kāds lielais suns. Decembrī Katrīna ieraudzīja informāciju par Karro. Meitenes zina, cik būtiski ir dzīvnieku iepriekš iepazīt un saprast, vai jaunās mājas viņam derēs, tāpēc lēmums pieņemt Karro bija ļoti pārdomāts un izsvērts. Dienā, kad Agnese ar Katrīnu brauca pēc Karro, suns bez iebildumiem devies viņām līdzi uz mašīnu. Iepazīšanās ar Umberto un Doru esot bijusi draudzīga, un pavisam drīz visi trīs suņi kļuva par stipru komandu. Agnese arī joprojām šad tad sazinās ar iepriekšējo saimnieci, lai pastāstītu, kā Karro vada savas dienas pašreizējā dzīvesvietā.
Lai arī Karro izmērs rada nopietna sarga iespaidu, Agnese uzsver, ka ne viņas ņēma Karro ar šādu mērķi, nedz viņam tiek dots tāds uzdevums – viņš ir visu cilvēku draugs. “Jau iepriekšējās mājās viņš bija pieradis pie cilvēkiem un viņam patika socializēties.” Katrīna piebilst: “Viņš ir kā kucēns pieauguša suņa ķermenī, reizēm arī ļoti neveikls, īpaši brīžos, kad ir par kaut ko sapriecājies, jo tad viņš aizmirst visu sev apkārt.”
Katrīna ar aizrautību darbojas ar suņiem, īpaši vasaras mēnešos, kad ir vairāk laika un piemājas dārzā norisinās “suņu skoliņas” nodarbības. “Tās ir muļķības, ka sunim, kurš vecāks par pusgadu, neko vairs nevar iemācīt. Visu var, tikai ir jāgrib un jāvelta tam pietiekami daudz laika,” pārliecinoši saka Katrīna. Viņu mīluļi ir labi audzināti un prot izpildīt komandas, kuras ievērojami atvieglo abu saimnieču ikdienu.
Meitenes ir izveidojušas nopietnu atbalsta sistēmu, kura veiksmīgi strādā, lai ceļojumu vai komandējumu laikā neviens nebūtu pamests. Mazie suņi dodas brīvdienās pie Agneses vecākiem, kuri arī ir lieli dzīvnieku draugi, savukārt par Karro rūpējas kaimiņiene, kura viņu apciemo un pabaro katru dienu.
Iedrošinot citus cilvēkus, kuri vēlētos adoptēt dzīvniekus, Agnese un Katrīna saka, ka “nevajag baidīties no tā, ka tu katru dienu esi darbā, ja tu dzīvniekam nodrošini visu vajadzīgo – viņš ir pabarots, izvests ārā, mīlēts un, galvenais, viņam ir savas mājas”. Bet protams, svarīgākais ir izvērtēt savas iespējas, nebalstīt savu lēmumu emocijās un būt atbildīgiem par dzīvnieku, jo tas ir vēl viens ģimenes loceklis. Pretī viņi dod to neizmērojamo prieku, mīlestību un, jā, reizēm arī nelielus nedarbus…
Mišas stāsts
Astoņgadīgais amerikāņu buldogs Miša arī ir viens no Zolitūdes traģēdijas upuru suņiem, kura stāsts nav bijis tik laimīgs kā Karro. Arī Mišam atrada jaunus saimniekus uzreiz pēc traģēdijas novembrī, taču jau pēc diviem mēnešiem viņš klaiņoja pa Valdemāra ielu Rīgā. Buldogs nonāca patversmē. Jaunie saimnieki ātri vien bija pakaļ sunim, taču jau pēc neilga laika Juglas dzīvnieku patversmes “Labās mājas” darbinieki tikās ar Mišu atkal, kad atrada viņu no rīta piesietu pie patversmes žoga. Šoreiz īpašnieki telefona klausuli necēla, tāpēc par buldoga pagaidu mājām kļuva patversme un tās gādīgie darbinieki.
Ar informāciju par Mišas stāstu sabiedrība plaši dalījās sociālajos tīklos un ielās izlīmētos sludinājumos. Pēc patversmē pavadīta pusotra mēneša Miša nesen devās līdzi saviem jaunajiem un, cerams, īstajiem saimniekiem, kuriem mājās jau bija savi mīluļi – kur ir viens, tur otrs vai vēl nākamais nav lieks.
Katru dienu pa diviem klāt
Rīgas dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone stāsta, ka šobrīd arvien retāk patversmē adoptētie dzīvnieki tiek vesti atpakaļ, jo darbinieki velta daudz laika un pūļu, lai pārliecinātos, ka jaunie saimnieki ir pārdomājuši savu lēmumu. Tāpat būtiski ir palielinājusies dzīvnieku aprite patversmē, pateicoties platformai dzivniekupolicija.lv, kurā aktīvi darbojas ne tikai patversmes personāls, bet arī iedzīvotāji – tā ir iespēja ievietot sludinājumus par atrastiem vai pazudušiem dzīvniekiem.
“Pārsvarā cilvēki jau nav ļauni un bezatbildīgi. Lielākā problēma ir tā, ka viņi neprot meklēt savus pazudušos draugus, ko paši atzīst brīdī, kad ierodas patversmē pēc sava mājdzīvnieka,” stāsta I. Džonsone. Šodien saimnieki daudz biežāk atrod savus mīluļus, jo ir tā sauktā dzīvnieku policija un sociālie tīkli, kuros informācija izplatās ļoti ātri. Tajā pašā laikā “Ulubele” turpina aktīvi ģenerēt dažādas jaunas idejas, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību un vairāk dzīvnieku atrastu sev jaunus saimniekus, jo uz patversmi katru dienu atved vismaz divus suņus.
