Kur dienas un naktis ir garas un klusas. Ciemos pie māksliniekiem Alekseja Naumova un Anitas Paegles 0
Nogriežamies no šosejas, tad vēlreiz pa labi un pēc brītiņa – vēlreiz, līdz nokļūstam uz aizauguša meža ceļa, kas tā vien šķiet, tūdaļ aprausies. Kā pasakā – pagūstu nodomāt, kad pēkšņi zaļā siena pašķiras un skatienam paveras liela pļava meža ielokā un stalts sarkanu ķieģeļu nams ar spilgti ziliem krēsliem uz terases. Un tad jau nāk arī nama saimnieki – mākslinieki Anita Paegle un Aleksejs Naumovs.
– Tas ir Anitas dzimtas īpašums, pirms gadiem desmit krustmātes dāvināts, – stāsta Aleksejs, vedinot aplūkot mājas gala sienu, kur redzami cipari “1908”. – Padomju laikos te viss bija sadalīts mazos kabūzīšos, kādas četras slaucēju ģimenes te dzīvoja. Ap māju bija uzaudzis pusmetru biezs kultūrslānis, kur atrast varēja visu ko – zābakus, traukus, mēbeļu gabalus. Iztīrījām apkārtni, uzlikām jumtu, ielikām ozola grīdas, jo vecās atjaunot nebija iespējams, tikai sienas saglabājām, vien par jaunu apmetām. Nomainījām elektrības vadus, taču jaunos nolēmām likt tādus, kas stilistiski atbilst mājas garam – vītos un ar keramiskām rozetēm.
– Un to visu paveica vietējais meistars Zigmārs, krietns kurzemnieks, viens pats, – vīra teikto papildina Anita. – Te viss iekārtots tā, lai vasarā varam mierīgi strādāt. Braucam arī ziemā, ja vien var izbrist. Reizēm traktors ceļu iztīra, tad vienkāršāk. Bet dzīvot te var arī ziemā.
Sākumā māja bijusi lielu koku ieskauta – simtgadīgi vītoli un kļavas. Reiz atbraukuši pēc vētras un skatās – visi desmit koki sakrituši, labi, ka ne mājai virsū.
– Tagad tikai trīssimtgadīgie ozoli palikuši pļavā. No rīta dzeram kafiju uz terases un skatāmies uz tiem, – stāsta Anita. – Un zvēri te nāk, stirniņas skrien no viena meža uz otru, dzērves pļavā dejo. Slēģus vienā istabā mēs līdz vasaras vidum neveram vaļā, jo tur cielaviņai katru gadu ligzdiņa, sagaidām, kad paaugas un aizlido.
Gan Anita, gan Aleksejs te vasarās strādā. Anitai arī tagad uz galda skices, top bilžu grāmata “Rožu spoks”. Tās galvenā varone dzīvo pilī, kuras saimnieks izskatās uz mata kā Imants Lancmanis.
– Strādā jau vienā mazā vietiņā, bet te apkārt plašums, tu ej, ej un nevari aiziet līdz kafijas automātam, ne tā kā Rīgā – pastiep roku, viss blakus, – smaida Anita un piebilst: – Te dienas tik garas, un naktis tik garas, tik daudz var izdarīt un tik daudz var izdomāt. Nez, kur paliek laiks pilsētā? Tur tu paralēli par daudzām lietām domā, bet te, kad pierodi, kļūsti mierīgs, te var gan domas izdomāt, gan darbus padarīt. Un klusums ir te. Tikai nakts vilciens tālumā. Pamosties un pirmajā brīdī nevari saprast, kas noticis. Kamēr pierodi pie tā klusuma.
– Jā, Anita labi pateica: te var domāt, – atzīst Aleksejs. – Kopš viņa mani ievilināja ilustrācijas pasaulē, par ko ļoti priecājos, es šeit grāmatas taisu. Plūdoņa “Circenis nodevējs” te ir tapis un Zanderes “Kaķis brīvdienās”. Te viss iedvesmo – interjers, daba, miers.
