Franks Gordons: Kur demokrātijai nav izredžu 20
“International New York Times” ir elitārs laikraksts, un tā lasītāju loks ir zināmā mērā izmeklēts. Ņemot to vērā, mani tomēr sakaitināja šajā avīzē publicētais paziņojums: no 14. līdz 18. septembrim (!) Grieķijas galvaspilsētā notikšot “Atēnu demokrātijas forums”, ko organizēs šis cienījamais laikraksts, un tas saistīts ar ANO Starptautisko demokrātijas dienu. Foruma ietvaros – konference ar pazīstamā ekonomista Pola Krugmana piedalīšanos; “The New York Times” apskatnieka Rodžera Koena vadītā “globālā saruna”, kas risināsies “antīkajā Agorā”; notikšot studentu debates vecajā Grieķijas parlamenta ēkā, un šā pasākuma dalībnieki un viesi baudīšot pastaigu – kur tad citur – Akropoles pavēnī. Gads vēl tikai pa īstam sākas, bet te jau aicinājums interesentiem gatavoties lielajai diskusijai un pastaigai zem zilajām Hellādas debesīm septembra vidū! Kas tad viss vēl varētu notikt līdz rudenim… Protams, pirms 2500 gadiem tur kārts demokrātijas šūpulis, bet tas viss, manuprāt, atgādina traģifarsu – “bla–bla” bez gala. Sekulāra svētulība un gudras pļāpas par demokrātiju, kas līdz septembrim, baidos, cietīs ne vienu vien sakāvi.
Eiropa joprojām raustās krampjos, ko izraisījuši bēgļu plūdi, un ne tikai nelaimīgā Sīrija, bet arī Āfrika kopumā – ieskaitot to, kas dienvidos no Sahāras, – demokrātijai ir zudusi. Protams, patlaban notiek Rietumu civilizācijas un radikālā islāma pretstāve, bet šajos plašumos demokrātijai nav izredžu ne tikai musulmaņu arhaiskā dzīves veida dēļ.
2011. gada sākumā Ēģiptes galvaspilsētas Kairas Tahrira laukumā “viļņojās ļaužu jūra” un vērsās plašumā tā dēvētais “arābu pavasaris”. Rietumzemju vērotāji nopriecājās: jaunieši, bruņojušies ar pirmajiem viedtālruņiem, sacēlušies pret despotu Mubaraku un beidzot panāks, ka tiks rīkotas īstas velēšanas, bez niķiem un stiķiem. Mubaraks gāzts, vēlēšanas notika, islāmists Mursi guva pārsvaru pār “liberālo jaunatni” un pats kļuva par despotu, kurš savas “Musulmaņu brālības” vārdā ieviesa tumsonīgos šariata likumus. Sākās asiņainas sadursmes starp Mursi piekritējiem un pretiniekiem, kamēr ar virsniecības atbalstu varu uzurpēja ģenerālis Sisi. Tagad Mursi cietumā, viņa piekritējus vajā bez žēlastības, un Ēģiptē atkal valda dzelžaina, brutāla kārtība – tā kārtība, kas tagad ASV prezidentam Barakam Obamam pa prātam, jo Sisi apņēmies iznīdēt teroru gan Nīlas ielejā, gan Sīnaja pussalā.
Demokrātijai šajā telpā nav kur likties. Un Lībijā, kur tāpat 2011. gadā tika gāzts despotiskais un ekscentriskais Muamars Kadafi, tagad savā starpā plēšas divas valdības, katra ar saviem kaujiniekiem, jo šī zeme faktiski sastāv no trim vēsturiskajām provincēm – Tripolitānijas, Kirēnaikas un Fezanas –, un katrā no tām ir savas ciltis, klani, feodālas dzimtas.
Cik aizpērn un pērn jau skaidrots, nav tādas sīriešu nācijas, nav tādas irākiešu tautas. Antante – Anglija un Francija – 1916. gadā novilka līnijas uz papīra, sadalot Osmaņu impērijas atlūzas. Sīrijas asiņainais pilsoņu karš, kas padarīja par bēgļiem miljonus tās iedzīvotāju, ne ar kādu demokrātisku iznākumu nebeigsies, jo pretišķības starp alavītiem, sunnītiem, druziem, kurdiem nav pārvaramas.
Un ko Bušs juniors panāca Irākā, upurējot 4000 amerikāņu karavīru dzīvības? Līdz Pirmajam pasaules karam šajā Divupju zemē bija trīs Otomanu impērijas provinces – Mosulas, Bagdādes un Basras. Ziemeļos kurdi, vidienē sunnīti, dienvidos šiīti. Varbūt katrā no šīm daļām varētu iznākt daudzmaz demokrātisks valstiskums, bet Bušam junioram nepietika drosmes…
Haosam lemtā Afganistāna: pirms 150 gadiem tur lauza sprandu briti, necik sen Kremlis desmit gadus no vietas veltīgi mēģināja pakļaut šo zemi savam iespaidam, un prezidents Obama nu spiests atzīt, ka Buša juniora ekspedīcija Afganistānā tāpat izrādījusies veltīga: turienes ciltis nav savaldāmas, parlamentārai demokrātijai tur nebūt.
Tikpat mazas, šķiet, ir demokrātijas izredzes nostiprināties tā sauktajā Melnajā Āfrikā pat neatkarīgi no islāmticīgo un kristiešu konfliktiem. Kas galu galā ir Zambija, Zimbabve, Benina, Burkina Faso, Mali, Uganda, Tanzānija, Malavi? Tās ir “afrikāniski pārdēvētās” bijušās Anglijas un Francijas kolonijas, kuru robežas 19. gadsimta beigās tika ar lineālu uz papīra nospraustas, ignorējot daudzo cilšu etnisko areālu, dialektus, īpatnības. Tikpat kā nevienā no šīm pēc Otrā pasaules kara nodibinātajām jaunvalstīm demokrātija nav iesakņojusies. Apvērsumi seko apvērsumiem, prezidenti lido uz Londonu un Parīzi iepirkties Oksfordstrītā un Elizejas laukos, kamēr cilšu virsaiši rīko savus kariņus.
Arī tas ir kaut kāds lāsts, kamēr tiek sūtīti ielūgumi gudrām pārrunām par demokrātiju Akropoles pavēnī…
