Kur ceļš – tur dzīvība 0
Ne reizi vien “Latvijas Avīze” saņem vēstules no Viļņa Andrejsona, pēc izglītības ceļu inženiera, kas ieņēmis augstus amatus savā specialitātē, sabiedrībā pazīstams ar rakstiem periodikā un grāmatām par dažādām ceļu problēmām.
Par darba nopelniem viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, ir Ordeņu brālībā. Vilnis dzimis Dundagā, strādājis Ceļu pārvaldē Ventspilī, Jelgavā un Aizputē.
“”Latvijas Avīze” ir mana vienīgā, to kopā ar žurnālu “Mājas Viesis” abonēju visam gadam,” teic V. Andrejsons. “Nereti dzīvesbiedre Mirjama “Latvijas Avīzi” lasa man priekšā daiļskanīgi, izteiksmīgi ar komentāriem, starpsaucieniem. Mums domas bieži sakrīt.” Dzīvesbiedre Mirjama ir ķirurģe, strādājusi P. Stradiņa slimnīcā, pēc tam 1. slimnīcā un sanatorijā Ķemeros.
Laikraksts abus gandarī ar daudzpusību, satura konkrētību, nacionālo stāju un aktualitāti. V. Andrejsonam īpaši patīk raksti par politiku, vēsturi, saimniecību. “Arī žurnālā “Mājas Viesis” galvenokārt lasu par vēsturi, patīk arī ceļojumi. Pats esmu pabijis vairākās aprakstītajās vietās.”
Savukārt “Latvijas Avīzē” vēl īpašu vērību piešķirt pēdējā lappusē lasītāju viedokļiem. “Daudzreiz tie sakrīt ar manējo domu. Ja sirds pilna, savu viedokli paužu vēstulēs, kuras avīze arī nopublicē,” priecājas V. Andrejsons. Viņš allaž aizstāvējis latvietību un, komentējot rakstu “Atbildiet latviski!” (“LA”, 13. maijs), teic:
“Ja reiz nobalsots par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, tad varas pārstāvjiem publiskā saziņā vienmēr vajadzētu runāt tikai latviski. Neizprotams, ka Solvita Āboltiņa atbildot tajā valodā, kādā jautāts. Šāda valodas prakse nav pieņemama. Atceros, viņa bija arī pret tautības ierakstīšanu pasē… Žēl, ka varas pārstāvji ne vienmēr izlasa lasītāju viedokļus.
Mani uztrauc, ka drošības iestādes var pieļaut šovinistu akcijas, Latgales atdalīšanas plānu, 9. maija izrīcības… Pasakot vien – mēs par to zinām, fiksējam, pretlatviskā darbība netiek novērsta. Vai tas nav gļēvums? Kāds ir mūsu valsts nākotnes ceļš?”
Vilnim ir tiesības tā jautāt, jo pats visu mūžu būvējis ceļus, ievērojot galveno plānošanas principu, lai ceļš būtu kvalitatīvs un iekļautos ainavā. Tam nav jābūt tikai taisnam, vērts ir arī saprātīgs līkumiņš, lai braucējs neiesnaustos… Viņa laikā ceļus iezīmēja ar piketakmeņiem, ceļa stabiņiem, ceļmalas apaudzēja ar eglītēm, lai braucamo daļu aizsargātu no sniegputeņiem, kopa grāvmalas… Tā taču ir ceļa kultūra! Ja ceļš ir labs, tad ceļiniekus vispār nepiemin, ja slikts, tad gan sunī ne pa jokam… Vērtējot lauku ceļus, ar Imantu Ziedoni un Ēriku Hānbergu izbraukāta Latvija krustu šķērsu.
“Senajos ceļu būves noteikumos teikts, ka ceļam vajadzēja būt tik platam, lai līgavu kariete spētu pabraukt garām līķu ratiem. Nedrīkst pieļaut lauku infrastruktūras sabrukumu, ceļš – dzīvība. Kad ap Kandavu, ap Grobiņu izveidoja apvedceļu, pie tā sāka būvēt privātmājas, veikalus, raisījās uzņēmējdarbība,” atgādina V. Andrejsons,
kurš uzrakstījis vairākas grāmatas par ceļu vēsturi. Nupat kopā ar Hamilkāru Sviķi tapusi grāmata par ceļa nozares simtgadi (1919. gadā izveidoja būvpārvaldi, no tās izveidojās ceļu departaments). Viņam ir lieliska atmiņa. Kā Vilnis to trenē?
“Nopirku grāmatu “Atmiņas trenēšana”, taču to noliku nost neizlasījis. Taču atceros, kur to noliku.”
