Kur beidzas pasaka. Ilze Kļaviņa vērtē iestudējumu „Mans tēvs – Pīters Pens” Valmieras Drāmas teātrī 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar jauniestudējumu “Mans tēvs – Pīters Pens” Valmieras Drāmas teātrī sevi pārliecinoši piesaka jaunās paaudzes režisors Henrijs Arājs.
Henrija Arāja pirmais patstāvīgais darbs Valmieras Drāmas teātrī veiksmīgi iekļaujas repertuāra tematiskajā lokā, risinot bērnu un ģimenes attiecību tematu, un iestudējuma psiholoģiskās spēles paņēmiens ir tuvs valmieriešu skatuviskām tradīcijām. Papildu teatralitāti jaunajai izrādei piešķir gan telpas oriģinālais izmantojums, gan pārdomāta visu elementu kompozīcija un intensīvas darbības vilkme, kas liecina par labu profesionālu līmeni.
Dramaturģes Kērenas Klimovskas sižets spēlējas ar skotu klasiķa Džeimsa Metjū Berija radīto personāžu Pīteru Penu, kurš kā mūžīgās bērnības tēls jau vairāk nekā simts gadu atkal un atkal parādās dažādos stāstos un kinematogrāfijas darbos. Šoreiz luga izceļ varoni no literatūras un kino rāmjiem un ievieto tā simbolisko nozīmi sociālā kontekstā.
Skatītāju acu priekšā viena pēc otras risinās galvenā varoņa Daniela – Stāstnieka – bērnības ainas, atklājot tēva un dēla kopīgos laimīgos mirkļus un arī skumjos, kad tēvs aizmirst par savu ģimeni. Daniela atmiņu centrā ir viņa tēva noslēpums par to, ka tēvs prot lidot, jo viņš ir Tas lidojošais zēns no Nekurnekadzemes. Sekot Stāstnieka meklējumiem par tēva īpašā stāsta īpašo nozīmi ir intriģējoši, gluži kā psiholoģiskā detektīvā. Taču izrādē ir arī cita tēma, par ko sagatavošanas procesā režisors Arājs runāja intervijās, savu ieceri saucot par pieaugšanas drāmu. Gatavajā izrādē acīmredzams, ka viņu interesē gan bērna, gan pieaugušo iekšējās pasaules, gan arī attiecības starp tām.
Labi saskaņotajā plašajā radošajā komandā sadarbojas scenogrāfe Madara Mela, kostīmu māksliniece Kristina Rezvohh, gaismu mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis, horeogrāfe Melānija Linda Graumane, gaisa specefektus nodrošina Indulis Šverns, piesaistīts arī scenogrāfijas un kostīmu konsultants Gints Sippo.
Apaļās zāles iekārtojums ir teatrāls un neparasts, izmantota visa telpa, sākot no cirka trapeces griestos līdz telpiskam padziļinājumam zāles dibenā. Mizanscēnas un kustības organizē centrālais elements – metāla režģis, ko aktieri dinamiski un izteiksmīgi apspēlē gan kā bērnu laukumiņa vingrošanas kāpnes, gan kā skolas klasi. Vienlaikus tas ir cirka kupols, ģimenes mājas sprosts, savukārt metāliskais piesitienu troksnis raksturo attiecību skarbumu.
Pieaugušā Daniela – Stāstnieka – atmiņās dzīvo mazais Daniels, divus savstarpēji papildinošus un kontrastējošus tēlus atveido Ģirts Rāviņš un jaunais aktieris Kārlis Dzintars Zahovskis. Lai gan abi izpildītāji viens otrā ieklausās kā vienotā veselumā, tomēr vairāk telpu un laiku režisors ir sniedzis zēna tēlam ar tā bērnišķīgo emocionāli aktīvo degsmi, kas, par spīti Zahovska atdevīgajai enerģijai, lomu padara mazliet monotonu. Savukārt Rāviņa spēlētajam Stāstniekam ar tā intelektuāli saspringto kritisko attieksmi atvēlēta mazāka uzmanība, īpaši izrādes noslēguma daļā, kas, manuprāt, atņem lugai būtisku sastāvdaļu.
Aktieris Aigars Apinis ir pārliecinošs Tēva lomas iemiesojumā gan tehniskajā ziņā, kad, gluži kā Pīters Pens, zaļajam uzsvārcim plīvojot, paceļas pāri skatītāju galvām, gan notur intrigu par galvenā varoņa iekšējo izvēli līdz pat fināla ainai. Ar emocionāli piesātinātu un detaļās precīzu spēli aktieris vilšus vai nevilšus izvirza centrā savu spēlēto varoni, kuru gribas attaisnot visos, arī egoisma brīžos. (Lomas portretējumam būtu nepieciešams atsevišķs raksts, piemēram, baiļu eliksīra epizode vien ietilpināma veselā lappusē.)
Domājot plašāk, aktiera nopelns ir tas, ka viņa atveidoto Tēvu var nosaukt par sabiedrībā nesaprasto lieko cilvēku. Vai viņš ir bērnībā aizkavējies infantils sapņotājs, kurš neglābjami norakstāms kā ģimenes apgādnieks? Kad Tēva vēlme būt par Notikumu sava bērna dzīvē nav attaisnojama? Un vai tad sapņošana un iztēle ir neveiksminieka pazīme?
Attiecībās starp Tēvu un Danielu nostājas Māte, kuras pamatotie pārmetumi par nespēju būt atbildīgam ģimenes uzturēšanā labi raksturo situācijas sadzīvisko līmeni. Aktrise Māra Mennika tēla atveidojumā precīzi balansē starp apvaldītām skumjām, gatavību noticēt un nogurumu no bezgalīgas vilšanās sajūtas. Rūgtas pieredzes likteni spilgti nospēlē arī aktrise Anna Nele Āboliņa, viņas Skolotājas tēla disciplinētais miers robežojas ar nejūtību. Abi sieviešu tēli izstāsta disharmoniskas ģimenes stāstu, kas diemžēl tik atpazīstams pie mums.
Saturiski daudzslāņainais iestudējums uzrāda autoru vēlmi lūkoties tēmā ar nevienkāršotu skatu. Divi savstarpēji pretrunīgi un tādēļ rosinoši vēstījumi caurvij izrādi, kas atkarībā no skatpunkta stāsta atšķirīgus – sociālas drāmas vai traģiskas pasakas – stāstus. “Ģimenes sarunu izrāde” – arī tā var nosaukt iestudējumu, jo pēc tā noskatīšanās gribas atrast savas atbildes uz uzjundītiem jautājumiem. Kur beidzas iztēle un sākas atbildība? Vai ticēt tēva sapņiem, ja tiem netic neviens cits?
Izrāde ir daļa no programmas “Jauno maiņa”, kas apvieno astoņu jauno režijas absolventu iestudējumus “Dirty Deal Teatro”, Ģertrūdes ielas teātrī, Rēzeknes “Jorikā” un Valmieras Drāmas teātrī. Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzfinansētā programma ļauj jaunajiem māksliniekiem spert pirmos patstāvīgos soļus profesijā, atklājot jaunas tēmas, eksperimentējot ar formu. Vai gluži pretēji – aktualizējot tradicionālas un neizsmeļamas attiecību tēmas, kā tas notiek šajā izrādē.
UZZIŅA
Kērena Klimovska, “Mans tēvs – Pīters Pens”, pieaugšanas drāma 1 daļā, izrāde Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē
Režisors: Henrijs Arājs, scenogrāfe Madara Mela, kostīmu māksliniece – Kristina Rezvohh, gaismu mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis, horeogrāfe Melānija Linda Graumane, gaisa specefektu nodrošinājums – Indulis Šverns, scenogrāfijas un kostīmu konsultants Gints Sippo.
Lomās: Aigars Apinis, Anna Nele Āboliņa, Māra Mennika, Ģirts Rāviņš, Kārlis Dzintars Zahovskis.
Tuvākās izrādes: 1., 28. februārī.
