Kur aug laimīgais ķirbis? “Lejasvagaļu” Ķirbju kundzes lauku sēta 0
“Ciemos lauku sētās” – tā sauc vienu no ievirzēm tradicionālajā ģimeņu saietā “3×3”, kas šogad notika Rūjienā. Pilsētnieki ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm (Grieķijas, Indijas, Krievijas), kur dzīvo latvieši, kopā ar bērniem devās apskatīt, kā aug ķirbji un kādas izskatās gotiņas, kuras gadā dod vidēji 12 000 kg piena.
Parādīt ķirbju daudzveidību
Rūjienas novada Jeru pagasta “Lejasvagaļos” jau gandrīz desmit gadus vasaras nogalēs un rudenī gaida tūristus, kuri vēlas apskatīt 80 šķirņu ķirbjus, uzzināt par to dziednieciskajām īpašībām un nogaršot ķirbju marmelādi.
Inta Lielbārde, kuru daudzi vietējie sauc par Ķirbju kundzi, stāsta, ka ar to audzēšanu aizrāvusies jau kopš 2000. gada, kad Rīgā Dabas muzejā apskatījusi izstādi “Ķirbis jūsu veselībai”: “Toreiz pagaršoju meloņķirbi, medus ķirbi un ko tik vēl ne! Nopirku sēkliņas, un arī sāku audzēt daždažādus ķirbjus. Vēlāk pašvaldības vadītāja vietniece Guna Ķibere iedrošināja: klausies, kāpēc tu nevarētu tūrisma taku uztaisīt?”
Tagad SIA “Lejasvagaļu dārzs”, kur nu jau galvenā teikšana ir Intas meitai Laurai un dēla Arta sievai Sanitai, bioloģiski audzē ķirbjus 12 hektāru platībā, trijos hektāros – kartupeļus, tikpat daudz zirņus, un pirmo gadu – arī burkānus. Vēl tepat ir zemnieku saimniecība “Lejasvagaļi”, kur saimnieks ir Lauras tētis Atis Lielbārdis, un tā nodarbojas ar graudkopību.
Kā vislabākās ražas ķirbju gadu Inta atminas 2011., kad lielās ogas krāvuši grēdu grēdām. Togad arī izveidota preču zīme “Lucky pumpkin” jeb latviski “Laimīgais ķirbis”.
Tūristiem rādāmajā “Ķirbju takā” arī šogad iestādītas ap 80 šķirnes, bet aukstā pavasara dēļ dažas nav izdzīvojušas. Palikušas kādas 70. Pie katra stāda klāt uzraksts – kas par šķirni, kur vislabāk izmantojama. To vidū ir arī dekoratīvie. “Bet arī dekoratīvie ir ēdami, vienīgi – jaunie, nevis nogatavojušies,” stāsta Inta.
Savulaik viņai kluba “Tomāts” pamatlicējs Arturs Silde ieteicis: “Inta, taisi biznesu, audzē kailsēklu ķirbi!” Domāts, darīts. Nopirktas sēklas, izaudzēti stādi un viens hektārs apstādīts. “Bet neiznāca bizness, kailsēklu ķirbim vasara par īsu, izauga un nogatavojās tikai daļa,” atceras saimniece.”Viss atkarīgs no pavasara, cik veiksmīgi dabū to ķirbja stādu zemē. No sēkliņas vispār nekas neizaug, jo šīs eļļas ķirbju sēkliņas bez apvalka aukstā zemē “aiziet pienā”.”
Oktobrī Dabas muzejā atkal būs tradicionālā ķirbju izstāde jeb ķirbju parāde. Bet Inta spriež, ja šovasar turpināsies tāds vēss laiks, tad būs bēdīgi. Ķirbjiem vajadzētu kādas divas siltas nedēļas, kad arī naktis ir siltas. Tad jau būtu raža. Mitruma tagad pietiek.
Bet septembra beigās “Lejasvagaļu” senajā klētiņā (tā celta 1811. gadā ) arī ir izstāde, uz kuru sabrauc cilvēki no tuvējās apkārtnes. Inta stāsta par ķirbju dziednieciskajām īpašībām: no kaltētiem ziediem ziemā gatavo ārstniecisko tēju, kas paaugstina organisma aizsargspējas pret slimībām, bet no svaigām ķirbju stīgām gatavoti salāti jālieto sirds mazspējas gadījumos. Uzturā lietojamas arī ķirbju mizas, kas satur organisko pektīnu, kas bērniem un pusaudžiem nepieciešams kaulu, locītavu, skrimšļu augšanai. Ķirbju eļļu lieto profilaksei pret onkoloģiskām saslimšanām.
Inta dažkārt pārsteidz cilvēkus, pacienājot ar ķirbi, kas pēc garšas atgādina kartupeļus. Sacep gabaliņos uz pannas, un tos nobaudījušie ir izbrīnīti: ko, vai tad tie nebija kartupeļi? Savukārt ķirbju sviestam labi der ķirbis, kuru daudz audzē Japānā – ‘Uchiki kuri’. To sarīvē uz rupjās rīves ar visu miziņu, cep uz pannas, sablenderē, pievieno nedaudz sviesta – un gardums gatavs.
Laura Lielbārde darbojas arī kā mājražotāja, gatavo ķirbju marmelādi ar ingveru, ievārījumu ar aličām, cidonijām, brūklenēm, dzērvenēm, rudens avenēm u. c. Daudziem garšo arī sāļais ievārījums – ķirbis ar papriku. Lielbārdes pašas saimniecībā audzē arī papriku, cidonijas. Inta atgādina, ka savulaik bija apvienība “Ziemeļu citrons”, kurā arī pati toreiz iestājusies un sākusi audzēt cidonijas: “Bet toreiz tās nevienam nevajadzēja, aizauga mums tas cidoniju tīrums. Tagad beidzot ir pienācis cidoniju laiks – pieprasīta ir sula, sukādes. Laura iestādīja jaunu lauciņu 0,3 hektāru platībā, un tas jau sācis ražot.”
Kas izdevīgi piena lopkopībā
Naukšēnu pagasta “Sporu” saimniekiem Agrim un Daivai Vikmaņiem pieder 200 ražīgas slaucamas govis un vēl tikpat daudz teļu. Abi piemin, ja viņiem kāds jaunībā būtu teicis, ka nodarbosies ar piena lopkopību, neparko nebūtu ticējuši. “1990. gadā vīramāte iedeva vienu govi, mana mamma – otru,” atminas Daiva. Tad viņi sāka saimniekot atgūtajā Agra tēva īpašumā un 1991. gadā nodibināja “Sporas”.
Gadu gaitā izmēģinātas daudzas jomas – audzēti bullīši gaļai, cūkas, aitas, vistas, cukurbietes, kartupeļi, bet kā perspektīvāko tomēr izraudzījušies piena ražošanu. Vispirms turēja astoņas govis, vēlāk jau 30, bet, kad par ES atbalsta naudu uzcēla jaunu kūti govju nepiesietai turēšanai, biznesu varēja stipri paplašināt. Ik katru otro dienu pienvedējs aizgādā prom no saimniecības 13 tonnas piena. Saimniece stāsta, ka pa ceļu garām viņu mājai brauc pieci dažādi pienvedēji, tā ka ir izvēle, ar ko sadarboties. “Sporu” slaukums tiek lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvai sabiedrībai “Piena loģistika”, kas to aizgādā arī uz kaimiņvalsti Igauniju. “Saņemam 30 centus par litru piena,” saka Daiva, piemetinot, ka “ir izdevīgi slaukt daudz un slaukt veselas govis”.
Vikmaņiem pašiem ir īpašumā 200 hektāru zemes, un vēl 100 ha tiek nomāti. Ganāmpulkā ir Holšteinas šķirnes un Švices šķirnes govis, kuras tiek sēklotas ar pasaules labāko buļļu biomateriālu. “Sporās” no govs gadā vidēji iegūst 12 000 kilogramus gadā. Uz viešņas – “3×3” dalībnieces – jautājumu par gotiņu mūža ilgumu saimniece atbild, ka viņa rēķina – peļņa sākas, kad gotiņa ir trešajā laktācijā, un ka ir bijušas piena devējas, kas sasniegušas astoto laktāciju.
“Sporu” pagalma iekārtojumā redzama profesionāla roka, un Daiva bilst, ka jaunībā izmācījusies par daiļdārznieci. Taču, kopš ganāmpulks tik liels, daiļdārza kopšanai pietrūkstot laika.
