Kur aug kājas viltus ziņām? Kāpēc tik daudzi latvieši tic šausmu stāstiem un meliem par vakcīnām 234
Juris Lorencs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Modernais cilvēks patiesībā ir bailīgs un māņticīgs. It īpaši krīžu un satricinājumu brīžos viņš meklē iluzoru mierinājumu. Izrādās, par tādu var kļūt arī viltus ziņas. Jo tās vismaz dod skaidrību. Konkrētas bailes, dusmas un naids ir vieglāk panesams nekā neziņa. Vienlaikus cilvēki neapzinās, cik liela ir viņu pašu loma viltus ziņu izplatīšanā. Šajā rakstā skaidrosim, kur aug kājas viltus ziņām. Lai kaut mazliet pietuvotos lietu izpratnei, aprunājos ar filozofu Māri Kūli un psihoterapeitu Gati Līdumu.
Mums visiem ir autoritātes – sportisti, mūziķi, politiķi, pavāri, vienkārši radi un draugi. Sociālajos tīklos mēs lasām viņu domas. Vai to cilvēku domas, uz kurām viņi ir atsaukušies. Vēl vairāk – mēs dalāmies ar šo informāciju. Vispirms jau ar tādu, kas sakrīt ar mūsu uzskatiem un izsauc emocijas. To savukārt lasa tie, kuriem autoritāte esam mēs. Un ķēdīte aiziet.
“Politiķis N. krāpj sievu!” Šāda pasaulē palaista tenka var izpostīt ģimeni. “Ir iespēja nopelnīt 100% gadā, nesiet šurp savu naudu!” Vēsts, kas spēj atņemt cilvēkiem viņu mūža ietaupījumus. “Covid-19 vakcīna nedarbojas!” Šīs ziņas cena jau var būt sava paša vai līdzcilvēku dzīvība.
Ir tāda anekdote ar bārdu, vēl no padomju laikiem. Bēres, cilvēki atvadās no nelaiķa – cik viņš labs cilvēks, cik iejūtīgs kolēģis, cik gādīgs ģimenes tēvs. Jau pēc ceremonijas, ejot ārā no kapsētas, sarunājas divi bēru viesi. Viens jautā otram: “Bet partijā viņu tak laikam tā arī neuzņēma?” Otrs brīdi padomā un tad atbild: “Vai nu viņš nozaga mēteli, vai arī viņam nozaga mēteli, bet kaut kas tur bija ne tā.”
Šis stāsts visai trāpīgi atspoguļo cilvēka dabu.
Mēs labprāt ieklausāmies tenkās, noticam tām. It īpaši tad, ja lietas grozās ap cilvēkiem. Un, kas tur ko slēpt, dažkārt paši tenkojam un aprunājam.
Tenkas un meli ir tikpat seni kā pasaule. Jēzus, raksturodams velna dabu, saka: “Viņš ir melis un melu tēvs” (Jāņa evaņģēlijs, 8:44). Tas ir teikts pirms divtūkstoš gadiem! Savukārt termins “melu ziņa”, “viltus ziņa” (angļu oriģinālā – “fake news”) radies samērā nesen, vien 2016. gadā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, kad par krēslu Baltajā namā cīnījās Hilarija Klintone un Donalds Tramps.
Toreiz sociālajā tīklā “Facebook” parādījās baumas, ka ASV Demokrātu partijas vadība nav nekas cits kā pedofilu banda, kas rīko slepenas orģijas kādā no galvaspilsētas Vašingtonas picērijām. Vēlāk izrādījās, ka tas viss ir meli.
Vienīgais, kas izrādījās patiesība – ka stāstos minētā picērija patiešām eksistē. Tikai par kaut kādām orģijām ne šīs iestādes darbinieki, ne viesi, ne apkārtējo māju iedzīvotāji un policija neko nezināja.
Bet vilciens jau bija aizgājis! Un, ļoti iespējams, stāsts par picēriju jeb “Pizzagate”, kā to nokristīja Amerikā pēc analoģijas ar Votergeitas skandālu (“Watergate”), iespaidoja prezidenta vēlēšanu iznākumu. Proti – nosvēra svaru kausu par labu Trampam. Kā saka – vai nu viņa nozaga, vai arī viņai nozaga, bet kaut kas tur tomēr bija!
Jau pēc vēlēšanām, analizējot informācijas izplatīšanos sociālajos tīklos, izrādījās, ka “Pizzagate” melu ziņas tikušas lasītas un pārsūtītas daudz biežāk nekā pretēja rakstura patiesā informācija un ka šo ziņu kājas aug aizdomīgos sociālo tīklu profilos, aiz kuriem nereti stāv ASV nedraudzīgu valstu “troļļu fermas”, patiesībā specdienesti.
Kāpēc rodas viltus ziņas? 19. gadsimta vidū krievu rakstnieks Kuzma Prutkovs pateica ģeniālo aforismu – “смотри в корень”. Skaties saknē, domā, meklē iemeslu!
Teju visām viltus ziņām ir kāds mērķis, kādam tās ir izdevīgas.
Biržu spekulācija, finanšu mahinācijas, krāpšana, lobisms, biznesa iznīcināšana, cilvēka nomelnošana, “bullings” jeb “ēšana”, reputācijas graušana, izmeklēšanas traucēšana, sabiedrības destabilizācija – sarakstu var turpināt.
Tas neparastākais ir, ka pats Kuzma Prutkovs bija nekas cits kā viltus ziņa. Jo tāds cilvēks nekad nav dzīvojis, ar šo pseidonīmu savulaik publicējās veseli četri autori. Tas gan viņiem netraucēja sacerēt Kuzmas Prutkova “biogrāfiju” un sastādīt “radu rakstus”.
Pēdējos gados politiķi, pētnieki, mediji, universitātes un nevalstiskās organizācijas pievērš pastiprinātu uzmanību viltus ziņām.
Tomēr šī cīņa brīžiem atgādina ugunsgrēka dzēšanu izkaltušā mežā karstā vasaras dienā.
Te vienā, te otrā vietā parādās jauns uguns perēklis, un mēs beigās vairs nesaprotam, kur skriet un ko darīt. Nāk prātā bērnībā lasītās pasakas par pūķiem, kuriem vienas nocirstās galvas vietā izaug divas.
Tas nozīmē, ka pienācis laiks meklēt atbildes uz dziļākiem un plašākiem jautājumiem. Mēģināt saprast, kas ar mums notiek. Kāpēc sabiedrības, kuras vēl pirms pārdesmit gadiem uzticējās autoritātēm, izglītotiem cilvēkiem, zinātnei, šodien pārņem neuzticība un skepse? Un kāpēc tieši tik daudzi latvieši tic šausmu stāstiem, faktiski meliem par Covid-19 vakcīnu kaitīgumu? Par Bila Geitsa, slepenās pasaules valdības un vietējo politiķu sazvērestību pret vienkāršo cilvēku?
Te vietā būtu pieminēt vēl vienu Kuzmas Prutkova aforismu: “Daudzas lietas mums ir nesaprotamas nevis tāpēc, ka mūsu izpratne (понятия) ir vāja, bet gan tāpēc, ka tās atrodas ārpus mūsu izpratnes robežām.”
Pēcpatiesības laikmets
Filozofijas doktors Māris Kūlis ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Viņa zinātnisko interešu lokā – sociālā filozofija, politikas zinātnes, starpkultūru attiecības un islāmisms, terorisms.
Savā nesen iznākušajā grāmatā “Finis Veritatis? Par patiesību un meliem” tu mēģini atbildēt uz jautājumu – vai patiesībai tiešām ir pienācis gals? Un pats atbildi – mēs dzīvojam melu laikmetā. Kāpēc tā ir noticis?
Meli un maldi ir bijuši visos laikos. Tomēr, raugoties uz šodienu pagātnes cilvēka acīm, varētu likties, ka iestājies melu un maldu laikmets. Būtiskas izmaiņas sākās pēc Pirmā pasaules kara. Tātad laikā, kad bija vērojama milzīga vilšanās lielajos vecajos ideālos. Arī līdz tam cilvēces vēsture bija netaisnības, karu un asiņu pilna.
Vienlaikus sabiedrību kopā saturēja pārliecība, ka nepieciešams tiekties uz kaut ko vienojošu, uz ideālu, uz patiesību. Vienubrīd tas bija Dievs un baznīca, vēlāk izglītība un zinātne, piederība savai nācijai un valstij.
Šodien šīs stabilizējošās vērtības pamazām izzūd, bet to vietā nav nākušas jaunas.
20. gadsimtā filozofiskā doma un ideju meklējumi bija orientēti uz daudzveidību un dažādību. Modernās Rietumu civilizācijas vadmotīvs ir nevis patiesība, bet gan dažādība. Jauki! Cilvēkam paveras lielāka brīvība! Taču jāapzinās, ka vienlaikus mēs pazaudējam vienojošo patiesību, kopsaucēju, kam līdzināties.
Valda viedokļu dažādība, kurā katram ir sava patiesība un sava taisnība. Kas vienam patiesība, tas otram – viltus ziņa. Rodas neskaitāmi daudz patiesību, kas noved līdz patiesības devalvācijai. Iestājas pēcpatiesības laikmets.
Bet, ja sabiedrībā kopumā samazinās patiesības nozīme, tad vērtību zaudē tās dzīves jomas, kurās patiesībai ir būtiska nozīme. Piemēram, zinātne. Šodiena īpaša ar to, ka nemitīgi notiek sarunas par medicīnu, Covid-19 vīrusu un vakcīnām. Cilvēku pavada šaubas un neziņa. Digitālās tehnoloģijas, internets un sociālie tīkli palielinājuši sadzirdamību, informācijas aprite nemitīgi paātrinās.
Mums gāžas virsū informācijas straume – reklāmas, mediji, sociālie tīkli, ziņas un melu ziņas.
Ik pa brīdim iepīkstas telefons, kāds kaut ko uzraksta. Vairs nav laika pārbaudīt, mēs it kā ticam, it kā ne. Jo laiks ir ierobežots, mums ir tās pašas 24 stundas dienā kā sendienu cilvēkam. Arī patiesības pārbaudes instrumenti nav mainījusies, tie ir palikuši tie paši vecie – izglītība, zināšanas un autoritātes.
Tu raksti, ka Donalds Tramps un Grēta Tūnberga ir vienas un tās pašas medaļas divas puses.
Jo gan Tramps, gan Tūnberga atsaucas nevis uz racionāliem faktiem, bet gan nodarbojas ar musināšanu.
Modernais cilvēks domā reklāmas kategorijās, viņu spēj aizraut emocionālas frāzes. Tāpēc Tramps izmanto mačo tēlu, bet Tūnberga uzstājas kā bērns.
Jo modernā komunikācija ir nevis racionāla diskusija, kurā tiek meklēta patiesība, bet gan sajūtu veidošana. Kāpēc par klimata pārmaiņu vēstnesi nav kļuvis zinātnieks? Tas ir jautājums, pirmkārt, mums pašiem.
Katram ir dota izvēle starp patiesību un meliem. Bet vēl dramatiskāka ir izvēle starp patiesību un brīvību. Ja gribam, lai indivīdi baudītu maksimālu brīvību, tad jāatsakās no vienas stingras patiesības.
Pēdējos simt gados sabiedrības attīstību var raksturot ar vārdu “atbrīvošanās”. Tās mērķis – atsvabināt cilvēku no autoritātēm, kas to apspiež, – no valsts, šķiras, sociālās hierarhijas, baznīcas, reliģijas, no tradīcijas. Daudz kas ir sasniegts – izcīnītas sieviešu tiesības, ekonomika kļuvusi taisnīgāka, augusi sociālā nodrošinātība. Tas viss ir labi.
Diemžēl brīžiem šķiet, ka atbrīvošanās kustība zaudējusi mēru, ka tā virzās pēc inerces un sāk ārdīt sabiedrību no iekšpuses.
Piemēram, ik pa laikam tiek atklātas vai izdomātas jaunas dzimtes definīcijas, LGTBQ abreviatūrai tiek pievienoti aizvien jauni un jauni burti. Bet tad atnāk arī “Islāma valsts” vai “Taliban” un saka – mūsu izpratne par lietu kārtību ir šāda, mūs arī vajag atzīt. Atskan saucieni – o, to nu gan ne! Jo patiesībai tomēr ir jābūt, tā kaut kur eksistē. Bet, ja tu atzīsti, ka kaut kas ir patiess, tas reizē ir arī normatīvs, tātad ierobežojošs.
Patiesība mums cenšas kaut ko uzspiest – bet to mēs negribam. Veidojas duāla situācija. No vienas puses, mums it kā vajag patiesību. Bet, no otras puses, šai patiesībai nav jābūt pārāk “stiprai”. Katrā ziņā ne tādai, kas uzliek normatīvus. Te arī parādās pretruna starp brīvību un patiesību.
Gribētu gan atgādināt, ka modernā sabiedrība, kas pati sevi atbrīvo, joprojām dzīvo uz kredīta, ko tai izsniegušas iepriekšējās paaudzes.
Valsts un tās institūcijas, bruņotie spēki, sabiedriskās struktūras, valoda, reliģija, izglītība un zināšanas, morāle un ētika, gadsimtiem koptas tradīcijas – tas viss pēc inerces vēl sabiedrību tur kopā. Jautājums – cik ilgi vēl?
Vai sabiedrība, kas atvadās no patiesības, nav īpaši ievainojama?
Tā diemžēl ir. Jebkuras tautas un valsts pastāvēšanu apdraud tās nespēja atšķirt patiesību no meliem. Ja patiesības ir daudzas, ja tās nav vienojošas, tad tām vairs nav lielas vērtības. No tā savukārt izriet, ka par patiesību nav vērts uztraukties. Un tā jau ir augsne hibrīddraudiem un hibrīduzbrukumiem. Modernais hibrīdkarš notiek arī kultūras simbolu jomā.
To labi sapratusi Krievija. Šī valsts ir iemācījusies būvēt stāstus, kas šķietami piešķir jēgas, piederības izjūtu.
Jebkurš cilvēks ieklausās ne tik daudz faktos, cik stāstos. Lai atspēkotu emocijas, ar faktiem vien nepietiek.
Paveras milzīga iespēja manipulācijai, kā to labi redzam jezgā ap Covid-19 vakcīnām. Nevar izslēgt, ka neticība racionāliem faktiem, zinātnei, medicīnai un vakcīnām, ko vērojam Latvijā, tiek radīta mērķtiecīgi.
Cilvēki aiziet iekšējā emigrācijā
Gatis Līdums vispirms pabeidzis Rīgas Tehnisko universitāti. Vēlāk studējis teoloģiju Zviedrijā, ASV un Somijā, kā arī psihoterapiju Latvijā un Vācijā. Patlaban strādā savā psihoterapijas privātpraksē Rīgā. Vairāku grāmatu autors.
Vai tev nešķiet, ka šī nemitīgā cepšanās ap viltus ziņām jau sāk kļūt apnicīga?
Viltus ziņas ir tikai neliels lielākas kopainas fragments. Pasaule, kādu to pazinām līdz šim, beidzas. Mainās paradigmas, pārbīdās civilizācijas tektoniskās plātnes. Kā bija iepriekš, vairs nebūs nekur un nevienā jomā – politikā, ekonomikā, izglītībā, medicīnā, izklaidē – sarakstu var turpināt.
Pati runāšana par viltus ziņām, par “fake news” jau ir “fake in itself”, tātad “viltojums pats par sevi”. Līdzko medijs sāk interpretēt kādu ziņu, tā kādam jau šķiet viltus ziņa, jo nesakrīt ar viņa viedokli. Vienīgā patiesā ziņa ir “Euronews” videoklipi “no comment”. Kur mums vienkārši rāda notiekošo – bez paskaidrojuma, bez komentāra, tīru informāciju.
Ir trīs lietas, kas raksturo pašreizējo situāciju pasaulē un Latvijā. Pirmais – Latvijā cilvēki vadās pēc aizdomīguma hermenētikas jeb pēc aizdomīguma principa. Pa daļai to noteikusi mūsu vēsture, it īpaši padomju laiki. Diemžēl arī pēdējie trīsdesmit neatkarīgajā Latvijā nodzīvotie gadi. Jo tik bieži ticis melots.
Kolīdz valdība saka – viss ir labi, tā izput bankas, sākas saimnieciskā krīze, nekontrolējama kļūst Covid-19 pandēmija, pieaug nodokļi, nesamērīgi dārgi kļūst energoresursi.
Cilvēks, kurš uzaudzis un dzīves pieredzi guvis šādos apstākļos, jebkuru valdības iniciatīvu pirmajā brīdī gluži intuitīvi uztver ar aizdomām – vai tikai mani atkal nemēģina apčakarēt. Jo parasti tā arī ir. Apspiestības un aizdomīguma mentalitāte latviešiem ir klātesoša vēsturiski, jo mums ir bijis jāizdzīvo pie visām varām. Mēs pašos pamatos esam aizdomīgi. Ar to jārēķinās jebkuram, kurš atrodas pie varas.
Arī Rietumos pastāv līdzīga problēma, bet tā raksturīga diskriminētām un apspiestām minoritātēm. Ja tu esi turīgs, priekšpilsētā dzīvojošs baltais amerikānis un raugies uz valdību ar aizdomām, tevi visdrīzāk uzskatīs par psihiski slimu. Savukārt, ja tu esi iekšpilsētas geto uzaudzis nabadzīgs krāsainas minoritātes pārstāvis, tad tev jau pēc definīcijas jābūt aizdomīgam pret baltādaino vairākumu.
Latvietis parastais šai ziņā vēsturiski uzvedas līdzīgi kā iekšpilsētas krāsainā minoritāte. Jāsaka gan, ka arī Amerikā pašreizējais sociālais apjukums un degradācija rāda, ka īsti nemaz nav skaidrs, kurš tad ir “minoritāte” un kam ir tiesības būt “aizdomīgam”.
Otrais – mēs šodien dzīvojam informācijas telpas demokratizācijas un liberalizācijas apstākļos, kādiem nav precedenta cilvēces vēsturē. Sen pagājuši laiki, kad avīžu kioskā bija viena “Pravda”, viena “Cīņa” un virtuvē, slapstoties no kaimiņiem, tika ieslēgta “Amerikas balss”. Tagad tu vari dabūt visu, cilvēki lasa divās, pat trīs svešvalodās. Liela daļa nācijas strādā ārzemēs, citi dzīvo krievu valodas informācijas telpā.
Šādos apstākļos valdībai ir neiespējami spēlēt vienīgās patiesības ministrijas lomu.
Katram valdības vadītāja vai ministra vārdam kāds atradīs atspēkojumu – paklau, bet šeit raksta vai saka pavisam kaut ko citu!
Patlaban Latvijā ir divas lielas problēmas – Covid-19 pandēmija un hibrīdkarš ar Krieviju un Baltkrieviju. Bet problēma ir tā, ka Krievijas žurnālistikas kvalitāte ir augsta. Tas nenozīmē, ka tā ir patiesa, bet profesionalitāti noliegt nav iespējams.
Es pats Latvijas mediju saturu patērēju maz. Lasu ziņas un analīzi uzticamos avotos angļu un vācu valodā. Cenšos pārlapot dažas Izraēlas avīzes. Mani interesē Tuvie Austrumi, tāpēc skatos analītiskus raidījumus Krievijas medijos. Viņi par šo reģionu runā daudz un interesantā veidā. Šie raidījumi ir tik kvalitatīvi, ka mūsu Latvijas mediju produkti viņiem var ūdeni pienest!
Un tad latvietim parastajam saka, ka tas ir mēsls, kurš turklāt vēl ar mums karo! Bet latvietis parastais, kurš ganās Krievijas mediju telpā, redz, ka tas nav nekāds mēsls. Un viņš kļūst vēl aizdomīgāks! Vecajās labklājības valstīs, kur cilvēki nav aizdomīgi pret valdību un raduši tai uzticēties, viņi uzticas arī politiķu teiktajam.
Ja es dzīvoju drošībā un labklājībā, ja valdība par to visu rūpējas jau gadus divsimt kā Skandināvijā, tad kāpēc gan man neticēt šai valdībai?
Labklājībā dzīvojošs cilvēks nemitīgi nelasa ziņas un nemeklē savstarpēji konfrontējošus viedokļus.
Trešais, un šai problēmai jau globāls raksturs – Rietumu pasaulē tiek sagrauta autoritātes koncepcija. Autoritāte ir zudusi, šis jēdziens tiek dekonstruēts. Nekas vairs nav absolūts, svēts un svarīgs – ne ģimene, ne baznīca, ne nācija, ne valsts.
Kas agrāk bija jebkura Eiropas ciema lielākās autoritātes? Mācītājs, skolotājs un ārsts. Un kas viņi ir šodien? Tiek veidots naratīvs, ka ārsti ir farmācijas industrijas uzpirkti idioti, mācītāji – naudaskāri pedofili, bet skolotājs vispār ir lūzers. Pa daļai šādi uzskati ir veidojušies liberālās politiskās domas iespaidā.
Un brīdī, kad liberāļi nonāk pie varas un mēģina ieviest kārtību, tauta par viņiem smīn – kā tad tā, jūs taču sludinājāt ko citu! Šajā procesā viņi paši ir zaudējuši tiesības saukties par autoritātēm. Šodien par tādiem kļuvuši sociālo mediju “dīvāna eksperti”.
Tad kā mums izdzīvot šajā neziņas atmosfērā?
Tas, kas mani baida, ko esmu novērojis – cilvēki aiziet pagrīdē. Ne jau nelegālās organizācijās, bet garīgā pagrīdē, savdabīgā iekšējā emigrācijā, gluži kā padomju laikos.
Tāpat pēdējā laikā gudri cilvēki sociālajos tīklos vairs neraksta to, ko domā, katrā ziņā ne tik izteikti kā agrāk. Iespējams, baidās paust savus uzskatus.
Viņi lasa citu domas, bet paši vairs neraksta. Mani biedē, ka patlaban šajā garīgās pagrīdes tumsā veidojas kaut kas ļoti nepatīkams. Galējā instancē tas jau ir nacionālās drošības jautājums.
Ir tāda 2009. gadā uzņemta spāņu režisora Alehandro Amenabara filma “Agora”. Darbība notiek mūsu ēras 5. gadsimta sākumā Senās Romas provincē Ēģiptē, Aleksandrijā. Filmas galvenā varone ir reāla vēsturiska persona, astronome Hipātija. Kopā ar kolēģiem un valdošo aristokrātiju viņa uzturas tā laika lielākajā zinātnes templī – Aleksandrijas bibliotēkā.
Valdošā elite nemana, ka pilsētas ielās aizvien biežāk redzami melnās drānās tērpti cilvēki. Tie ir kristieši, kuriem ir svešas antīkās civilizācijas vērtības, kuri neieredz valdošos politiķus un zinātniekus. Viss beidzas ar to, ka 415. gadā Hipātiju nogalina satracināts pūlis, tiek iznīcināta arī Aleksandrijas bibliotēka.
Patlaban neatstāj sajūta, ka arī Latvijā ir cilvēki, kuri pēc analoģijas ar šo filmu klusi sēž pagrabos melnās drēbēs un kādā jaukā dienā var iziet ielās.
Ka viņu kļūst aizvien vairāk. Savukārt tie, kuri domā, ka visu pārvalda un kontrolē, – viņu patiesībā ir ļoti maz. Un tas var beigties ar neprognozējamām sekām. Te gan jāpiebilst, ka šodien tā ir tikai vēsturiska analoģija. Tas niecīgais skaits, pāris procenti no Latvijas tautas, nopietni praktizējošie kristieši, ir apzinīgi un patriotiski ļaudis. Viņi drīzāk pieder tai “Agoras” izglītoto saujiņai. Taču saujiņa ir un paliek tikai saujiņa. Un man kā Latvijas patriotam šī sajūta nerada iekšēju mieru. Drīzāk otrādi.
