Kur atrodas lielākais pilsētparks Latvijā? 0
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Toreiz, nu jau pirms 200 gadiem, šeit saimniekojusī Borhu dzimta uzaicināja parka plānojumu veikt arhitektu Vinčento Macoti no Itālijas. Kopā ar pili parks laika gaitā ir daudzreiz mainījis īpašniekus un pārvaldītājus – katram bijušas savas ieceres, kā parku labāk izmantot, pārveidot vai papildināt.
Padomju gados tas ieguvis gan Maksima Gorkija, gan Uzvaras nosaukumu… Grūtajos gados tas pārcietis arī ne vienu vien patvaļīgu malkas talku. Taču ticis tam visam pāri un kopš 1996. gada ir pašvaldības īpašumā. Jau pāris gadu parkam ir arī sava īpašā apsaimniekotāju komanda Sandas Čingules-Vinogradovas vadībā. Nu tas ir ne tikai pilsētas plaušas, bet arī seja, sirds un dvēsele.
Pilsēta ap parku
Preiļu rajons padomju laikos bija vienīgais Latvijā, kura centrs nebija lielākā pilsēta tā teritorijā, jo Līvāni ar visām industrializācijas ambīcijām bija Preiļus apsteiguši.
Patlaban šeit ir lielākā Latvijas siera rūpnīca, taču kopumā pilsēta joprojām ir mājīga un viss ir ērti sasniedzams – visa pilsētas ikdienas dzīve rit gar parku, cauri tam vai ved tajā iekšā. Gar parku stiepjas viena no galvenajām ielām Daugavpils virzienā, cauri tam katru dienu izsoļo liels skaits bērnu un pieaugušo, jo dzīvojamie rajoni ir abās tā pusēs un abās ir arī pa kādai izglītības iestādei, bet pašā parkā ierīkotā aktīvās atpūtas zona it sevišķi šādā karstā vasarā ir glābiņš, kur var veldzēties koku paēnā un vienā no lielākajiem dīķiem ierīkotajā peldvietā.
Tepat ir arī bērnu laukums, āra trenažieri, divi tenisa laukumi un pludmales volejbola laukumi, BMX velo trase un jauka vasaras kafejnīca Pampukas, kas katru gadu darbojas no Māmiņu dienas (maijā) līdz Tēvu dienai (septembrī) – piedāvājumā ir arī siera saldējums, uz vietas ceptas plānās pankūkas ar Latgales pesto, vegāniskās kūciņas… Jūs jau sapratāt – nākamreiz nedrīkst tā vienkārši Preiļiem izbraukt cauri!
Savukārt ziemā šeit uz dīķiem nāk slidot vai makšķerēt, parkā ierīkotajā trasē slēpot vai šļūkt ar ragaviņām no estrādes kalna. Lieldienām un visam pārējam gadam šeit ierīkotas lielas koka šūpoles. Netālu no lielās estrādes, kas celta padomju gados, ir arī mazāka – uz Ādama un Ievas saliņas.
Padomju gados uz salas notikušas večerinkas jeb ballītes, taču laika gaitā tilts līdz tai pavisam nopuvis un sala galīgi aizaugusi. Tagad līdz tai ved jauns koka tiltiņš un gandrīz visas saliņas lielumā ir izbūvēts koka grīdas klājums. Nāc meditēt, piknikot, uzdziedāt vai uzdejot! Kaut vai naktī. Tagad šeit visu dienas tumšo daļu ir apgaismojums – zem koka margām ierīkotas LED gaismu joslas. Ir arī videonovērošanas kameras – tas kārtības uzturēšanai un pašu mieram.
Uz citas pussalas kokos iekārtas gaismu virtenes, kas saslēgtas vienā sistēmā ar pilsētas ielu apgaismojumu. Parkā nakts ir skaistākais un nereti krāšņākais laiks: izmantojiet kādreiz iespēju un piesēdiet uz soliņa – cik skaļi visapkārt čurkst, kurkst un čivina. Ja cilvēks iet pie miera, tas nenozīmē, ka arī dabā notiek tas pats.
Jāuzsver, ka parks ir veidots tā sauktajā angļu ainavu stilā – tajā ir jābūt vietumis caurredzamiem koridoriem ar tālām perspektīvām no dažādām skatu vietām, protams, arī no pils puses. Kamēr pils vēl tiek rekonstruēta, lielāka uzmanība tiek pievērsta citām parka vietām.
Dīķi, kanāli, noteces un aizsprosti ir jau pirms 200 gadiem labi saprojektēti – tagad darbs tik ir jāturpina, jāattīsta, vēsturiskais jāsaliek ar mūsdienu apmeklētāja prasībām. Jau trešo vasaru šeit darbus vada Sanda Čingule-Vinogradova.
Viņa stāsta, ka sākotnēji parks tomēr bija pamatīgi aizaudzis, tāpēc vispirms tas bija jāpatīra, lai var vispār saprast, ka šeit ir parks – katram kokam ir jābūt savā vietā, tas jāizceļ. Izcērtot pamežu, zem kokiem atklājās vizbulīšu un neaizmirstulīšu audzes. Parks ir priecīgs pamosties.
Lai izceltu parka vērtību un padarītu to pamanāmu arī mūsdienu tehnoloģiju lietotājiem, izveidota aptuveni 3 km gara 16 dižkoku taka. Sadarbībā ar Preiļu ģimnāzijas audzēkni tika izdomāts izmantot QR kodu sistēmu: pie katra koka ir savs kods, kas ved uz aplikāciju (izmantojama sešās valodās, arī latgaliski), kurā ir atrodama informācija par katru koku, to izvietojums kartē, pie katra koka ir jāizpilda kāda aktivitāte un jāatbild uz jautājumu, uz kuru pareizā atbilde atrodama pie nākamā dižkoka. Kādai stundai darāmā pietiek, un bērnus aizrauj. Tā varam redzēt, ka mūsdienīgais un dabiskais viens otru var arī netraucēt, pat papildināt.
Tiek domāts par ziedošā parka koncepta attīstīšanu. Ir atjaunotas un uzturētas divas dabiskās pļavas. Pērn rudens talkas laikā pāris vietās iestādīti krokusi. Padomā ir gar vienu no celiņiem izveidot ziedu upi. Starp citu, parkā ir atrodamas arī aizsargājamās meža tulpes, kas droši vien savulaik pielāgojušās savvaļas dzīvei. Parkā ir arī sarkanajā grāmatā ierakstītie kukaiņi, piemēram, lapu koku praulgrauzis, kas dzīvo patiesi vecajos kokos, lai gan lielu skādi tiem nenodara.
Saimniece
Preiļu muižas kompleksa un parka vadītāja Sanda Čingule-Vinogradova šeit darbojas tikai trešo sezonu. Pirms tam viņa ir strādājusi par žurnālisti un datordizaina jomā. Sanda Čingule-Vinogradova Preiļu parku jau nedaudz papētījusi studiju laikā, kad bija jāizstrādā zinātniski pētnieciskais darbs.
Astoņus gadus viņa padzīvojusi arī ārzemēs. Kad atgriezusies un uzrunāta apdomāt par Preiļu parka attīstību, kopā ar meitu audzināšanu vairāk nekā gadu pētījusi visus iespējamos avotus un materiālus.
Izstrādājot attīstības koncepciju, vispirms sīki tika izpētītas visas vēsturiskās nianses – kas tad te īsti jau ir bijis? Klāt likta dzīves pieredze, ārzemēs redzētais, ekspertu ieteikumi. Tad viss toreiz prezentēts novada domē, un Sandai Čingulei-Vinogradovai izdevies pārliecināt, ka pie parka sakārtošanas un attīstības ir jāstrādā atsevišķai komandai – šobrīd četru cilvēku sastāvā.
Ja vajag, tad fiziskos darbus veic visi kopā. Daļu kā pakalpojumu ņem no vietējiem zemniekiem, nevis uzreiz dārgajiem labiekārtošanas uzņēmumiem. Vietējie ir priecīgi iesaistīties parka sakopšanā un darbus patiesi padara ar vislielāko rūpību.
«Mēģinām pārāk kardināli neko nemainīt, bet gan pielāgoties kopīgajam stilam un vēsturiskajam garam, kas šeit ļoti harmoniski valda. Visas lielās lietas tiek saskaņotas ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un Dabas aizsardzības pārvaldi. Mazajās lietās risinājums parasti atnāk pats no sevis!» viņa paskaidro.
Vētras laikā nogāzta viena no vecajām liepām, un izrādījās, ka tai ir tukšs vidus. Vietējais dravnieks no tās uztaisīja bitēm stropus. Ko darīt ar pavisam vecajiem ošiem un ozoliem? Meistari teikuši, ka lietaskoksnei nederēs, bet Sanda Čingule-Vinogradova noriskēja – sagrieza dēļos un salika pašvaldības šķūnīti, lai žūst. Varbūt noderēs pils interjeram vai vismaz parka labiekārtošanas darbiem.
Sanda Čingule-Vinogradova pati taisa dizainu informatīvajām zīmēm. Arī tām, kas brīdina, ka nav nemaz labi barot ūdensputnus ar maizi. Dažs tā pārēdas, ka nevar vairs palidot, jo nav attīstījušās vajadzīgās muskuļu grupas. Daudzi cilvēki bija pārsteigti par šādu informāciju, citi priecājās par šo izglītojošo darbu, fotografēja un lika sociālajos tīklos. Tagad Sandas Čingules-Vinogradovas izstrādātās zīmes tiek izmantotas arī daudzās citās pašvaldībās, arī Pierīgā.
Preiļu parkam ir savs logo – to Sanda Čingule-Vinogradova palienējusi no vecā Borhu dzimtas ģerboņa. No tā paša savulaik nākusi ideja arī par Preiļu pilsētas ģerboni, tikai vēsturiskais kovārnis mums nezināmu iemelsu dēļ kādā brīdī pārtapis par kraukli.
Lai popularizētu parku un tā dotās iespējas, Sanda Čingule-Vinogradova rīko arī kultūras pasākumus: sadarbībā ar Preiļu Tūrisma informācijas centru, bibliotēku un muzeju divus gadus tika rīkota Leģendu nakts – pirmajā gadā bijis apmēram 150 interesentu, otrajā jau divtik.
Pils
Daudzi tūristi nodomā, ka pils ir «tā ēka bez jumta pie dīķa». Patiešām skaista, tomēr tas bija tikai zirgu stallis. Pagaidām īsto pili cauri aizaugušajai parka daļai nav nemaz tik viegli ieraudzīt. Kad pils būt atjaunota un būvniecības žogi noņemti, tad arī koki, kas aizsedz skatu, tiks paretināti.
Pils ēku grāfu Borhu laikā sāka celt 1809. gadā un līdz 1860. gadam arī uzcēla. Klasicisms, neogotika, romantisms – dažādi stili laika gaitā uzslāņojās, īpašnieki mainījās… Pēc Latvijas valsts izveidošanas ēkā izmitināja lauksaimniecības skolu un dažādas iestādes. Kara laikā te atradās lazarete.
Padomju gados – šūšanas cehs, sporta skola, pat dzīvojamās istabas. Diemžēl 1978. gadā ēka izdega. Daļēji jau toreiz sāka atjaunošanas darbus, uzlika šīfera jumtu, kurš ilgi nenokalpoja, tomēr vecais apmetums nenobira, lai arī uz jumta jau bija sadīguši mazie bērzi…
Nopietnāki renovācijas darbi sākti pirms pieciem gadiem, bet vēl daudz darāmā priekšā. Tiek domāts pie pils labākām izmantošanas iecerēm.
Cilvēki pilī vēl īsti nedzīvo, bet Sanda Čingule-Vinogradova atklāja, ka tā jau ir apdzīvota. Daudzi sikspārņi nevarējuši tikt laukā no telpas un diemžēl gājuši bojā. Tad gan logi tika vērti vaļā, saukti pētnieki, un atklājies, ka vecajās skursteņu šahtās mīt pat četras sikspārņu sugas. Kopā ar zinātāju pareizajā vietā un laikā arī Sandai Čingulei-Vinogradovai izdevies tos ieraudzīt.
Savukārt kādā no Latvijas Piļu un muižu asociācijas pasākumiem Sandai Čingulei-Vinogradovai izdevās sarunāt, ka Preiļu novada dome dāvanā saņem 19. gadsimta podiņu krāsni. Savulaik šeit tādas bijušas pat vairākas. Dāvinājums tiks attiecīgā vietā uzstādīts, bet vairāk kalpos kā interjera elements.
Kamēr pilī iekšā vēl nevar tikt, vienā no parka malām var apmeklēt seno vēl Borhu laikā celto, mūsdienās atjaunoto kapelu. Tā ir apaļas formas. Ja laicīgi sarunā, tad vietējā gide tajā var arī kaut ko nodziedāt. Tikai Covid-19 laika ierobežojumi šo prieku, iespējams, būtiski ierobežojuši.
Ļaudis
«Kas tad to pili toreiz cēla un parku veidoja?» jautā Sanda Čingule-Vinogradova un pati atbild. Ne jau pats Borhs akmeņus vēla. Viņš tikai izrīkoja svešzemju arhitektu un darbu vadītājus. Visu parasto darbu gan jau darīja mūsu pašu ļaudis. Katra Preiļu apkārtnes iedzīvotāja senči te varētu būt strādājuši.
«Mēs caur savu dzimtu asinīm šeit esam jau bijuši,» stāsta Sanda Čingule-Vinogradova, un izrādās, viņas vecvectēvs savulaik kalpojis parkā pie dārznieka. Parkā bijusi stikla siltumnīca, kurā visu gadu audzēti dažādi garšaugi, ziemā to vajadzējis kurināt. Vienu vakaru kurinājis un redz, ka pa gabalu šo divas acis vēro. Vilks. Ar degošām malkas pagalēm aizbaidījis. Uz priekšu gan līdzi ņēmis šaujamo.
Šo stāstu Sanda Čingule-Vinogradova no radiem uzzinājusi jau tad, kad šeit bija sākusi darbu. Laikam senču balss atsaukusi kurināt un sargāt šeit siltumu arī turpmāk.
Ja raksta sākumā jums gribējās apšaubīt Preiļu parka statusu lielākais Latvijā, tad jāpaskaidro, ka, piemēram, Rīgas Mežaparks īsti nav mākslīgi stādīts, bet gan labi sakopts dabiskais mežs. Lai mums visiem ir meži kā parki vai vismaz sakopts piemājas dārziņš!
Raksta tapšanā daļēji izmantots materiāls no Latgaliešu kultūras ziņu portāla Lakuga.lv.
