Vija Beinerte: Kur atrast Miera valstību 3
Karš Ukrainā un Sīrijā, terora akti, bēgļu krīze Eiropā, valdības krīze Latvijā. Naids, agresivitāte, neizpratne, bailes. Kas notiek ar pasauli? Kas notiek ar mums?
Daži apgalvo, ka islāms izrādījies stiprāks par kristietību. Bet kur tad ir tā kristietība, kas stātos islāmam pretī? Vai Eiropa vairs grib un spēj identificēties ar kristietību? Un mēs? Katrs no mums?
Man saka: es lūdzos ik dienu, lai nāk tava valstība, bet nekāda Dieva valstība nenāk, tikai mamona un sātana valstība pieņemas spēkā. Es lūdzos ik dienu, tavs prāts lai notiek, bet notiek nevis Dieva, bet to cilvēku prāts, kam nauda un vara. Gaidu apsolīto tūkstoš gadu miera valstību, bet pasaule pa tam atrodas trešā pasaules kara priekšvakarā. Kāpēc malt tukšas lūgšanas, kāpēc cerēt uz vecām teiksmām, ja Dievs no mums ir novērsies?
Protams, gribētos, lai Kristus savu miera valstību uzceltu Latvijas Republikā, nevis tavā iekšienē. Bet jūdi jau arī priekš divtūkstoš gadiem gribēja, lai Dieva valstība tiktu nodibināta Palestīnā, nevis viņos pašos. Kā Kristus pirmā atnākšana nav notikusi visiem jūdiem, bet tikai nedaudziem mācekļiem un daudziem pagāniem, tā arī Kristus otra atnākšana nav notikusi visiem kristiešiem, bet tikai tiem, kas gatavi to ieraudzīt tur, kur Kristus ir solījis, sacīdams: mana valstība nenāk ārēji nomanāmi, bet tā ir iekšēji jūsos. Un vēl viņš ir teicis: kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.
Nekas pasaulē nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas savu sirdi novērš no Dieva, un nekas nav briesmīgāks par cilvēku, kas domājas kalpojam Dievam, taču īstenībā kalpo pats savai augstprātībai un muļķībai. Kas tad ir sirdsapziņa, ja ne Dieva balss cilvēkā? Tā klusā balss, kas mums uzticami atklāj, kas ir labs un kas ļauns. Tā nekliedz, tā nepavēl, tikai mudina, ja esi gatavs tai sekot. Un pazūd, ja to nevēlies dzirdēt. Bet vai tas nozīmē, ka Dievs būtu no tevis novērsies? Nē. Tu pats esi novērsies no Dieva.
Ja mēs pulcējamies viņa vārdā, un uz to mūs ir vilcis nevis kāds savtīgs, bet mīlestības un ticības iemesls, viņš ir mūsu vidū ar miesu un asinīm svētajā Vakarēdienā. Vai tad tā nav viņa otra atnākšana? Ja mēs palīdzam grūtdieņiem, ja spējam cits citam piedot pārestības un parādus, vai tad tā nav mīlestības satversme, kas liek šādi rīkoties? Un par miera valstību to sauc tāpēc, ka dzīva ticības paļāvība uz to, ka visuvarenais Dievs, debesu un zemes Radītājs, apvilka miesu, lai atklātos mums Jēzū Kristū, dod lielu drošumu. Tādu drošumu, ar kādu cilvēks, kas pazīst ceļu, var tumšā naktī iziet cauri biezam mežam. Bet tam, kas ceļa nezina, nav miera sevī, jo viņš baidās nomaldīties vai ka uzbruks zvēri vai laupītāji.
Kas ir realitāte? Visupirms tas, kas manā sirdī. Reizēm pat vairāk nekā tas, kas aiz loga. Jo ārējā pasaulē mēs neesam ne saimnieki, ne noteicēji, ne arī uz palikšanu. Bet, ja mūsu apziņā valda patiesības atziņa, ja darbi, ko darām, ir mīlestības darbi, tad viss, ko lūgsim, taps mums dots mūsu apziņā, gribā un rīcībā. Ja vien paši ar savu pretestību vai vienaldzību nestāsimies pretī tam, kas ir viņa tūkstoš gadu miera valstība un otrā atnākšana.
*
Vēl tikai īss brīdis – un eņģeļi dziedās par klusu nakti un Bētlemes zvaigzni, mēs sanāksim kopā, lai iepriecētu viens otru ar vēlējumiem, dāvaniņām un labām domām. Un varbūt šonakt labāk runāsim un domāsim nevis par valdību, nodokļiem, krīzi, bēgļiem un karu, bet par brīnumu – par to, ka Dievs apvilka miesu un tapa cilvēks, viens no mums, lai mēs spētu ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt Viņu. Un caur Viņu arī tos, kas mums līdzās. Un tad arī sevi pašu kā Viņa līdzību. Šādā, nevis apgrieztā secībā.
