Kur atrast Eiropas kodolu 0
Koalīcijas veidošanas saspringtajā laikā vecās un jaunizceptās valdības ārlietu ministra ikgadējais ziņojums neesot izraisījis varas aprindās īpašas diskusijas. Tas ir saprotams, jo tur aizgūtnēm diskutēja par citām tēmām. Tagad nāksies pievērsties arī ārlietām.
Piemēram, jau ziņojuma ievadā iekļautajai pamattēzei, ka iedzīvotāju labklājība un ārējā drošība “vislabāk” panākama, “veidojot Eiropas Savienību kā spēcīgu nacionālu valstu savienību” un “atrodoties ES sadarbības kodolā”. Tāpat sadaļā “Latvija Eiropā” sacīts: mums “jābūt ES integrācijas kodolā”. Bet ko tas šodienas situācijā īsti nozīmē?
Jāpieļauj, ka galvenā šo kodolu veidojošā substance arvien ir kompromiss. Pārsvarā starp Vāciju un Franciju. Jeb pašreiz starp politikai ardievas teikt nobriedušo Angelu Merkeli un dzelteno vestu nomocīto Emanuelu Makronu. Viņi, kā jau ziņots, 22. janvārī parakstīja abu valstu sadarbības un integrācijas līgumu – 1963. gadā Šarla de Golla un Konrada Adenauera noslēgtā joprojām spēkā esošā Elizejas pakta mūsdienu variantu (vairāk vajadzīgu Makronam).
Vispārējās frāzēs ieturētu diezgan īsu dokumentu, kas realitātē, iespējams, maz ko mainīs, un ilgtermiņā iecerētā “Francijas un Vācijas ekonomiskā zona” varbūt paliks uz papīra (pārāk daudz domstarpību). Taču teksts un zemteksts sniedz zināmu ieskatu Eiropas ietekmīgāko politiķu izpratnē par jau pieminēto “kodolu”. Īpaši uzsvērta sadarbība aizsardzības jomā, kur Berlīne un Parīze uzņemas savstarpējas saistības, kādas noteiktas arī Ziemeļatlantijas līguma 5. pantā. Militāro resoru tuvināšanās, apgalvoja Merkele, ir ieguldījums Eiropas armijas izveidē. Savukārt Āhenes līgumā norādīts, ka militārā integrācija paredzēta ES un NATO ietvaros un kalpos šo organizāciju nostiprināšanai…
Izskan ļoti dažāda kritika gan par pārlieku pieticīgajiem mērķiem, gan par Merkeles un Makrona parakstītajā dokumentā teju apslēpto nacionālo nodevību vai līgumslēdzēju vēlmi radīt supersavienību Eiropas Savienības iekšienē. Tomēr pagaidām līgums uztverams galvenokārt kā vēstījums, ka Eiropas “kodola” saturs ir tas, par ko spēj vienoties Vācija un Francija. Un kam pārējie pieslejas.
Baltijas valstīm svarīgāks būtu cits vēstījums – pašām savs, kas arī balstās uz nesaskaņu pārvarēšanu, savstarpēju vienošanos un ciešākas tuvināšanās nepieciešamību.
Tāpēc var izrādīties, ka mums noderīgās “integrācijas kodols” nav nekur tālu jāmeklē. Bet jāveido patstāvīgi.
