Kupla ģimene – tā ir drošība, ka vecumdienās nepaliksi viens. Ciemos pie sešu bērnu māmiņas 1
Liepājniece Ilze un grobiņnieks Zigmārs Alkšņi laimīgā laulībā nodzīvojuši jau 22 gadus. Ģimenē tiek lolotas un skolotas sešas atvases. Ilze uzskata, ka viņa ir laimīga sieviete, jo viņai tik daudz bērnu – visi veseli, mīļi un atsaucīgi. Ģimenei svarīga ir kopības sajūta, un to viņi izjūt ikdienā, cits par citu rūpējoties. “Mājas Viesis” Mātes dienas priekšvakarā uz sarunu aicināja daudzbērnu māmiņu Ilzi.
Sapni piepilda triāla trasē
“Es pati gan esmu vienīgais bērns ģimenē. Dzimusi liepājniece, ieprecējusies Grobiņā, un te tagad arī dzīvojam. Vecākajam dēlam Nikam 21 gads, viņš mācās Rīgas Tehniskajā universitātē, būs transporta būvju inženieris. Pati mazākā māsa ir divarpus gadus vecā Nensija, viņa iet bērnudārzā. Nikijai ir pieci gadi, un viņa apmeklē bērnudārzu, bet Agnim ir seši gadi – viņš rudenī sāks iet Zentas Mauriņas Grobiņas pamatskolā. Artis mācās 7. klasē, viņam ir 14 gadu, mācās tepat Grobiņā, bet Arvim tikko palika 18, un viņš mācās Liepājas Valsts tehnikumā,” ar ģimenes kuplo saimi iepazīstina māmiņa. Lielie puiši aizrāvušies ar mototriālu (šķēršļu pārvarēšana uz motocikla). Arī mazās māsas iemēģina savus spēkus: Nikija uz elektromotocikla un Nensija uz velosipēda. Ģimenei kopīgi gandrīz visi vaļasprieki – ar dzīvojamo kemperi apbraukātas daudzas zemes – Itālija, Francija, Igaunija, Lietuva un citas. No Eiropas valstīm neesot vēl bijuši Portugālē, kur ļoti gribētos aizbraukt. “Mūsu kemperis ir kā vasarnīca uz riteņiem, kurā ir sešas sēdvietas un septiņas guļvietas. Mēs esam astoņi, bet kaut kā jau ietilpstam, tā mīļi, jo meitenes vēl mazas. Triālmotociklus liekam kempera aizmugurē, tur skaitās bagāžas nodalījums,” paskaidro Ilze.
Sportot brāļi sākuši 2012. gadā, un Niks bijis aizsācējs. Viņa bērnības draugs, ar kuru pamatskolā mācījies kopā, par triālu ieinteresējis arī Niku. Tā šī aizrautība pielipa citiem brāļiem. Viņiem visiem ir daudz uzvaru kausu no sacensībām un prieks censties pēc godalgotām vietām. Alkšņi Grobiņā pirms trijiem gadiem uz iznomātas zemes izveidoja triāla trasi – lai jauniešiem būtu ar ko nodarboties pēc skolas. Lielie dēli arī izdomājuši, kā visu labāk ierīkot un veidot, lai varētu braukt ar močiem un velotriāla riteņiem. Trases būvē piedalījās visa ģimene, gan lieli, gan mazi. Brāļi prot vadīt gan traktorus, gan mašīnas, viņu braukšanas prasmes ir universālas. Triāla trase bija sapnis, kurš nu realizēts. Tagad Alkšņi Grobiņā arī rīko sacensības, un brāļi katrā brīvā brīdī dodas uz trasi. “Dalībnieki te bijuši vai no visas Eiropas. Viesi novērtē, ko esam ieguldījuši trases izbūvē. Šajā trasē var tik labi sagatavoties, ka, aizbraucot kaut kur citur uz sacensībām, mēs esam absolūti konkurētspējīgi,” palepojas kuplās ģimenes māmiņa. Trase kopumā izmaksātu daudz dārgāk, bet, tā kā paši veltījuši savu darbu un laiku, tad nav bijis nepieciešams tik liels finansiāls ieguldījums. Puiši trases būves pēdējā gadā pa to vien dzīvojuši un vasarā nākuši mājās vienpadsmitos divpadsmitos vakarā – kad patiešām kļuvis tumšs. “Uztaisījām kalnu, un tur viņi arī akmeņus vēla, mūrēja. Mūsu vedējtēvs Armands Rozenbergs nodarbojās ar motokrosu, un viņam patika piedalīties trases izveidē ar savu padomu. Tagad viņš jau ir aizsaulē,” nosaka Ilze.
Un piedzima meitiņas peciņas
“Tas ir jauki, ka mūsu ir tik daudz, bet, kad ar vīru no darba mājās iegriežamies pusdienas pārtraukumā, liekas, ka viss ir ļoti kluss, kaut kā pietrūkst. Tik ļoti pierasts, ka no katra stūra kāds čalo, jo katram taču sava vajadzība un sakāmais. No sākuma bija grūti palaist vecāko brāli Niku uz Rīgu – kā viņš viens tur jutīsies? Bet Niks ir ļoti patstāvīgs, un tā audzinām visus savus bērnus. Ja, piemēram, mēs ar vīru esam Rīgā, vecākie brāļi trīs mazākos bērnus aizvedīs uz dārziņu un paēdinās, jo mūsu puiši ir ļoti patstāvīgi,” teic māmiņa. Viņa bērniem var droši uzticēties, jo zina, ka visu izdarīs, kā nākas. Ģimenei pieder privātais uzņēmums SIA “Komunāltehnika Z”, kas sniedz transporta pakalpojumus. Mamma tajā strādā par grāmatvedi un ir valdes locekle, bet tētis – valdes priekšsēdētājs, darba sakarā abiem bieži iznāk doties komandējumos.
Ilze stāsta, ka jau jaunībā zinājusi – viņai būs vairāk nekā viens bērns. Sākumā ģimeni viens pēc otra kuplinājuši trīs brāļi. Pēc lielāka pārtraukuma cerējuši sagaidīt meitiņu peciņu. Bet ģimenei atkal piepulcējies dēls – pasaulē nāca brālis Agnis. Un tad pieteicās Nikija. “Grobiņnieki priecājās – Grobiņā svētki, jo Alkšņiem meita! Kad piedzima pirmā māsa, nāca gan pašvaldības, gan citi sveicēji,” ar prieku atceras Ilze. Alkšņu ģimene tagad dzīvo pārbūvētā līvānietē, kas celta 1991. gadā. Gan būvējušies, gan mājā dzīvojuši vienlaikus – tik ātri jau viss nevedās. Kuplajai saimei gribējies plašumu, bet, kā jau Līvānu tipa mājā, istabiņas bija maziņas. Tad nu paši projektējuši paplašināto namu.
Ilze uzsver: “Mājas darbus īpaši nedalām, visi dara, ko tobrīd vajag. Un, privātā mājā dzīvojot, katram jākustas, jādarbojas, nevar caurām dienām sēdēt un skatīties televizoru. Puiši palīdz gan tīrīt, gan mazgāt, gan zāli pie mājas pļaut. Mums dārzā ir augļu koki un tikai pa kādam krūmam. Laukos vīratēvam Jānim ir mājas, un tur palīdzam pie zemes darbiem, opim patīk parādīt savus lolojumus, par ko mazbērniem ir prieks, dažkārt augiem pat tiek doti vārdi.”
Ilze ir pārliecināta: kupla ģimene, daudz bērnu – tā ir drošība, ka vecumdienās nepaliksi viens, kāds no visiem taču tevi atcerēsies un atbrauks. Un apkārt būs mazbērni.
“Ja arī katram bērna būtu tikai viena atvase, jau tad man mazbērniņu sanāktu daudz. Brīžam gan tagad ir sajūta, ka gribas pasēdēt vienam mierā un klusumā, bet apkārt allaž kustība un vienmēr ir ko darīt. Kopīgi mācāmies, rakstām arī dzejoļus. Izdomājam tematu, un mamma raksta. Manuprāt, citiem tā neizdodas salikt ar atskaņām rindiņas. Temati ir dažādi, par dzīvniekiem, augiem, sapņiem un fantāzijām. Šad tad skolā puišiem esejas jāraksta, un es tad arī varu piepalīdzēt. Ir ideja, un pa visiem top,” par vēl vienu kopīgo aizraušanos stāsta Ilze. Trīs jaunākie bērni esot ar māksliniecisku stīgu – patīk dziedāt, muzicēt. Nikija spēlē klavieres, bet nodarbojas arī ar florbolu – meitenei patīk sevi izpaust dažādi.
Katram savs raksturs
Ilze pati pēc profesijas ir skolotāja, ieguvusi bakalaura grādu un var mācīt bērniem zīmēšanu līdz 9. klasei. Viņai patīkot zīmēt, rados tēva brālis skaisti zīmējot un gleznojot, bet vairāk savam priekam. Kad studējusi Liepājā, daudz gleznojusi, bet tagad laika mazāk. “Kad mācījos vidusskolā, man vienmēr par tematu, kuru apguvām, bija arī kaut kas uzzīmēts,” saka radošā sieviete. Ilze beigusi grāmatveža kursus – to prasījis darbs pašu uzņēmumā, bet grāmatvedība, viņasprāt, ir tāds sausiņa darbs, tad jau vairāk patīkot loģistika.
Ko Ilze vēlētos ieaudzināt bērnos? Lai viņi būtu patstāvīgi, neļautu sev kāpt uz galvas, lai uz viņiem var paļauties un pašiem būtu atbildības sajūta, lai būtu laipni, iejūtīgi un taisnīgi.
Ilze uzsver, ka bērnu audzināšanā liels palīgs allaž bijis viņas tētis Jānis. Pašas mammīte mirusi, kad vecākajam dēlam Nikam bijis viens gadiņš. Vectētiņš, piemēram, Arvi pieskatījis no triju mēnešu vecuma, jo Ilze tolaik daudz strādājusi. Kad piedzimis Niks, viņa studējusi un akadēmisko pārtraukumu neesot ņēmusi – tad palīdzējusi vīramāte Staņislava. “Mana mammīte pirmos mēnešus palīdzēja Nika pieskatīšanā, bet pēc tam liktenis bija lēmis no viņas šķirties. Tētis no Liepājas pārcēlās uz dzīvi Grobiņā. Mana mamma pēc profesijas bija grāmatvede, un bērnībā es arī šad tad viņai palīdzēju sagatavot dažādas atskaites. Varbūt tagad profesionāli eju mammas pēdās,” spriež Ilze. Par pašas bērniem runājot, viņa saka – kāda laime, ka bērni ir priecīgi, veseli, nāk un pieglaužas, un vienmēr saka: “Mammu, iedod bučiņu, es tevi gaidīšu atpakaļ!” Dažkārt pat kafiju atnesot gultā, parasti tas ir Artis. “Nensija, piemēram, no manis kā mammas prasa vairāk. Kā bērnudārzā saka – Nensijai uz galvas neviens neuzkāps. Viņa mums meitene ar raksturu. Ko grib, to panāk. Niks ir atsaucīgs, izpalīdzīgs, iejūtīgs. Arvis ir mākslinieciskāks, bet ar savu stingru nostāju. Jādara tā, kā viņš nolēmis. Artis ir izpalīdzīgs un visur piedalās. Agnis arī ir mākslinieks, patīk zīmēt. Katram ir kaut kas savs, bet visi ir darbīgi un aktīvi,” atvases raksturo māmiņa.
Ikdienas prieki un steiga
Par daudzbērnu ģimeni vecākiem ir prieks, tomēr no valsts gribētos sagaidīt lielāku atbalstu. Piemēram, nodokļu atvieglojumu veidā nekustamajam īpašumam un transporta līdzeklim – kā īpašu novērtējumu šādām ģimenēm. “Grobiņas dome, gods kam gods, nāk pretī – bērniem no 5 līdz 6 gadiem par dārziņu nav jāmaksā. Turklāt ir piedzimšanas pabalsts – 200 eiro katram bērniņam neatkarīgi no tā, ko valsts maksā. Gribētos, lai kuplajām ģimenēm biežāk notiktu dažādi saieti, lai katrs var padalīties savā pieredzē. Arī Grobiņā ir diezgan daudz šādu ģimeņu,” teic Ilze.
Alkšņu ģimenes mammai katra diena aizrit skrējienā. Jāgatavo ēst, jārūpējas par tīru apģērbu, kādam no bērniem jāpalīdz mācībās – jākustas kā atspolei. Miera mirkļu ir maz. “Es pati ģimenē augu viena, un bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Esmu pieredzējusi – tie, kam ir brāļi vai māsas, aizskrien, savu sāpi izstāsta. Bet es taču vienmēr nevaru skriet pie vecākiem! Es gan nejutos slikti ar savējiem, jo ar tēti daudz kur braucu kopā, mamma vairāk bija māju cilvēks. Tētis strādāja Labiekārtošanas kombinātā par kokapstrādes ceha vadītāju, viņa uzņēmumā bija labi organizēta kultūras dzīve, dažādas aktivitātes. Braucām slēpot uz tuvējo Vaiņodi, esam bijuši Kijevā, Maskavā, Karpatu kalnos un citur,” bērnību atceras Ilze.
Kā jau autobraucēju ģimenē, arī Ilzei pašai ir autovadītājas tiesības. Darbā vīri sakot – tev pašai tiesības, kāp un brauc! Tā nav problēma, brauc ar’, ja vajag. Motocikli gan neesot viņas aicinājums, braucamajam vajagot četrus riteņus. “Ja uznāk kāre pēc moča, mani puiši izvizina mani. Bija arī pašai pieredze ar triāla moci. Sāku braukt, man saka: “Piedod gāzi!” Bet mocis ceļas gaisā. Es par daudz to gāzi piedevu. Nogāzos zemē un savainoju kājas. Sapratu, ka tas nav mans transportlīdzeklis,” atzīstas Ilze Alksne.
Nepārvērtējamā kopības sajūta
“Pēc bērnu piedzimšanas esmu piefiksējusi zināmas sakarības. Kad Niks nāca pasaulē, es mācījos Liepājas Universitātē, zīmēju, gleznoju. Un Nikam kā topošam transporta būvju inženierim arī ir vērīga acs un precīza roka. Arvi gaidot, gāju grāmatvežu kursos, un puisis aizgāja mācīties uz finansistiem. Ja tu zini, ko gribi bērnā ielikt, pašai jādarbojas tajā jomā,” novērojusi māmiņa. Artis, piemēram, piedzima, kad ģimenei jau bija savs uzņēmums, un puisim tagad interesējot uzņēmējdarbības vadība. Teicis, ka grib kļūt par uzņēmēju. Agni gaidot, mamma rakstīja dzejoļus un kaut ko uzskicēja. Agnim arī tas patīkot, viņš ir radošs.
“Niks un Nikija mums ir vienīgie kreiļi ģimenē,” stāsta mamma. Nikam ar māsu Nikiju ir 17 gadu starpība, bet ar Nensiju – 19. Nikija ļoti gaida, kad lielais brālis atbrauks mājās. Viņiem ir sava īpašā saikne. Arvim atkal ar Agni un Nensiju. Arvis mazajai māsai Nensijai izdomāja vārdu. Nikam vārdu izdomāja tētis Zigmārs. Arvim gājis ilgāk, līdz ticis pie vārda – divas nedēļas ģimenei viņš bija vienkārši brālis. Lai izvēlētos īsto vārdu Artim, šķirstījuši kalendāru. Agnim arī diezgan sarežģīti veicies šajā ziņā. Turpinot stāstu par bērniem, Ilze teic: “Nensija ir vienīgais bērns, kurš piedzima atšķirīgāk no pārējiem – divas nedēļas agrāk, nekā paredzēts. Bijām aizbraukuši uz Somiju, uz sacensībām. Tur liels ezers, un mazajiem to vien tikai vajag. Es, protams, bērniem pakaļ ūdenī. No rīta piedzima Nensija. Viss kārtībā! Man jau pirms tam daktere teica: “Somijas slimnīcās ir labas dzemdību nodaļas.” Es teicu: “Beidz, man vēl ir laiks.” Bet nodaļa patiešām bija laba,” par interesanto notikumu ģimenes dzīvē stāsta māmiņa un klāsta, ka izbraukumos cits citu ļoti atbalstot, viens otram palīdz, jūt līdzi sacensībās. Māmiņa ir galvenais fotogrāfs, ja vajag – arī medmāsa. Sākumā gan bijusi viena problēma – Ilze, kā ieraudzījusi asinis, uzreiz ģībusi. Bet nu esot sevi tiktāl izaudzinājusi, ka var gan apkopt brūci, gan pārsiet. “Tas viss sniedz ļoti lielu kopības sajūtu. Visi esam kopā, braucam busā. Nav tā, ka katrs par sevi. Tas patiesi ir forši, ka viens otram esam atbalsts. Arī ģimenē, ja kaut kas mājās jādara, visi nāk ar savām idejām, un mums veicas,” priecājas Ilze.
“Mums mājā ir arī pirts, un tajā es sevi palutinu ar dažādiem skrubjiem un eļļām. Arī meitenes man nāk pirtī līdzi. Mums visām to vajag – gribam būt smukas,” sirsnīgi pasmaidot, sarunu par savu kuplo ģimeni pabeidz Ilze Alksne.
Bet Mātes dienu Alkšņu ģimenē svin vienmēr, tad bērni izcep kaut ko garšīgu, apsveic mammu ar puķēm un dažreiz visa ģimene kopā dodas kādā mini ceļojumā. Bērni dāvina māmiņai savus zīmējumus, it īpaši mazajiem tas patīk. Sirsnīgi svētki Alkšņu mājās noteikti būs arī šogad.
