Māris Antonevičs: Putina iespējamo sarunbiedru loks sašaurinās 30
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vērtējot Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpiņa neseno braucienu uz Maskavu, šķiet, vairāk tiek apspriesti nevis publiskie paziņojumi un parakstītie dokumenti, bet gan mēģināts nolasīt netiešos vēstījumus. Abu valstu attiecību ietvars ir labi zināms – Putins vēlas Ķīnu redzēt kā sabiedroto un daudz ciešāku nekā līdz šim. Ķīna vēlas gūt savu labumu no ģeopolitiskās spriedzes pasaulē, vienlaikus tā arī negrib sevi parādīt kā kara atbalstītāju.
Tā pat ir sagatavojusi savu “miera plānu” – diezgan bezjēdzīgu, kurš drīzāk izskatās pēc “ķeksīša”, taču vajadzības gadījumā par to vienmēr varēs atgādināt, ja kāds izteiks pārmetumus, ka Ķīna pārāk cieši atbalstījusi agresoru. Vienlaikus izskan atziņas, ka arvien lielākā izolācijā nonākošā Krievija ir Ķīnai izdevīgs variants. Ķīnas “izejvielu kolonija” (“Raw Material Colony”) – tā par Krieviju (pagaidām vairāk Sibīriju) jau tagad raksta daudzi eksperti. Turpinoties pašreizējām sankcijām, šis neoficiālais statuss tikai nostiprinātos.
Dienu pirms Sji Dzjiņpiņa brauciena uz Maskavu Starptautiskā Krimināltiesa izdeva Vladimira Putina aresta orderi par vienu no Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem – ukraiņu bērnu deportāciju. Tas, protams, nenozīmē, ka Krievijas prezidents tuvākajā laikā nonāks uz apsūdzēto sola Hāgā, kā to bieži mēģina vizualizēt dažādu protesta akciju dalībnieki. Joprojām daudz ticamāka šķiet versija, piemēram, par galma apvērsumu vai kādu citu negaidītu pavērsienu.
Tomēr aresta orderim ir cita loma – tas ir pielicis punktu slavenajai tēzei par “Putina sejas saglabāšanu”, ko vēl diezgan ilgi centās uzturēt Eiropas līderi – Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclers Olafs Šolcs.
Neko tur vairs saglabāt nav iespējams, ja vien tādēļ netiek mainīti starptautisko tiesību sistēmas pamati. Savukārt Sji tas pat paver plašākas iespējas – Putina iespējamo sarunbiedru loks sašaurinās, izrādītās labvēlības cena kļūst dārgāka. Atšķirībā no Rietumiem, Ķīnas interese ir, lai šāds sasaistīts un tāpēc pēc būtības vājš Krievijas prezidents paliktu pie varas ilgāk. Vienlaikus arī pārāk novājināt viņu nedrīkst, jo tad parādās citi riski – elites šķelšanās, tautas neapmierinātība, revolūcija, haoss…
Sji vizīte Maskavā visu iepriekšminēto it kā apstiprina – apmaiņa ar ierastajām diplomātiskajām laipnībām, vienošanās par stratēģisko sadarbību, tajā skaitā papildu dabasgāzes piegādēm. Taču Ķīnas prezidents bija izteicis kādu zīmīgu frāzi, kas ārēji noformulēta kā kompliments vai austrumnieciska laipnība, bet vienlaikus ir ļoti tuvu centieniem iejaukties otras valsts iekšpolitikā un nostādīt sarunu partneri neērtā pozā.
“Es zinu, ka nākamgad jūsu valstī notiks kārtējās prezidenta vēlēšanas. Pateicoties jūsu stingrajai vadībai, Krievija pēdējos gados ir panākusi ievērojamu progresu, gūstot panākumus un ļaujot valstij uzplaukt. Esmu pārliecināts, ka Krievijas tauta jūs atbalstīs,” tikšanās sākumā Putinam sacīja Sji Dzjiņpiņs. Ja neskaita, ka par “valsts uzplaukumu” šobrīd vairs nerunā pat Kremļa propaganda, un tur pašlaik vairāk dominē vēstījumi par grūtībām, kurām vienoti jātiek cauri, jo uz spēles ir Krievijas nākotne, faktiski te Ķīnas vadītājs dod mājienu Putinam, kas tālāk jādara.
Tātad – jāsarīko prezidenta vēlēšanas noteiktajā termiņā, jāizvirza sava kandidatūra un jāpanāk, ka par to nobalso pārliecinošs vairākums.
Nav jau tā, ka Putinam pašreizējā “de facto” totalitāra režīma apstākļos kāds no šiem punktiem radītu grūtības, taču, ja tas tiek nodiktēts “no augšas”, tas par kaut ko liecina. Krievijas prezidenta vēlēšanas tiešām ir iezīmētas 2024. gada 20. janvārī, taču Putins līdz šim nebija paziņojis, ka gatavojas tajās piedalīties. Galu galā arī vēlēšanas var pārcelt, tāpat kā tas pērn notika ar prezidenta uzrunu Federālajai sapulcei un citiem režīmam raksturīgiem rituāliem, kas pirms pilna mēroga kara sākšanas tika stingri ievēroti.
Ir arī teorijas, ka tieši prezidenta vēlēšanas Putins var izvēlēties, lai izspēlētu negaidītu kombināciju, it kā formāli ļaujot ievēlēt citu valsts vadītāju, bet paturot savās rokās varas grožus ar kāda jaunizveidota amata palīdzību. Šis variants gan ir diezgan riskants, jo tieši tā mēģināja rīkoties ilggadējais Kazahstānas vadonis Nursultans Nazarbajevs, bet rezultātā pēcnācējs Kasims Žomarts Tokajevs viņu apspēlēja – no Nazarbajeva klana milzīgās ietekmes vairs nekas pāri neesot palicis.
Pēc Ķīnas prezidenta izteikumiem situāciju neveikli centās labot Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, medijiem skaidrojot: “Jūs nepareizi saklausījāt, priekšsēdētājs Sji neteica, ka Putins piedalīsies vēlēšanās. Viņš tikai ir pārliecināts, ka pēc gada tauta atbalstīs Putinu, un te nu mēs varam tikai pievienoties.”
Lai nu kā iezīmētos “kunga – vasaļa” attiecības starp Ķīnu un Krieviju, tas nepaātrina kara beigas. Šajā ziņā Ķīna uz Krieviju spiedienu neizdara, un vēl jācer, ka tā nesniegs militāru palīdzību agresoram.
