Rīgas Venēcija jeb Kundziņsalas portrets tuvplānā 0
Atdzimst Rīgas Venēcija! Lai arī kā Rīgas kungi centušies Kundziņsalas teritoriju pielāgot Rīgas brīvostas saimnieciskai darbībai, izraisot vietējiem nelabvēlīgus apstākļus (naftas produktu, ķīmisko vielu piesārņojums, transporta troksnis, vibrācija…), tomēr salinieki ir bijuši gana uzstājīgi par savām tiesībām uz tīru, sakoptu vidi.
Viņi kopā ar savu biedrību “Kundziņsala” panākuši, ka jaunajā Rīgas attīstības plānā Kundziņsala ieguvusi statusu – jaukta centra apbūve. Tas nozīmē, ka saliniekiem paveras attīstības iespējas, tostarp jaunu māju celtniecībai. Kāda ir šī sala ar savu dzīvesveidu un ritmu?
Reiz bija
Salā atradās pirmā radiotelegrāfa centrāle Rīgā. To uzspridzināja, sākoties Pirmajam pasaules karam. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Kundziņsalā bija sava skola, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, pašiem sava estrāde, septiņi veikali, frizētava, kurpnieku darbnīca, šūšanas saloniņš. Gandrīz katrai ģimenei piemājas saimniecība ar mājlopiem – govi vai kazu, ruksi un mājputniem. Hruščova laikā mājlopus iznīdēja – no simt govīm nepalika neviena!
No centra uz Kundziņsalu, tālāk uz Vecmīlgrāvi un Mangaļsalu brauca kuģīši, piemēram, “Vilnis” vadāja pasažierus, līdz 1959. gada 7. oktobrī atklāja tiltu.
Skumjā grimase
80. gados sākās intensīva Kundziņsalas dabas pamatnes (pļavu un daļu dārzu) apbēršana ar smiltīm, kuras sūknēja no Daugavas, lai padziļinātu upes gultni tirdzniecības ostas konteineru kuģiem. Pusei saliņas iedzīvotāju bija jāaizvācas no savām dzimtas mājām uz daudzdzīvokļu monstriem dažādos Rīgas rajonos.
Skaistos savrupmāju dārzus ar augļu kokiem, sakņu un puķu dobēm apbēra ar divus metrus biezu smilšu slāni. Rīgas attīstības plānā 1995.–2005. gadam bez iedzīvotāju informēšanas Kundziņsalas dzīvojamam rajonam piešķīra turpmākās izpētes statusu, kas aizliedza jebkuru celtniecību.
Līdz ar to samazinājās nekustamā īpašuma vērtība. Pēcāk Rīgas domes ierēdņi pasludināja, ka kundziņsaliešu zemes īpašumi ar visām mājām bez kāda likumīga pamata, neinformējot īpašniekus, tikšot iekļauti Rīgas Brīvostas teritorijā. Tikai pateicoties vairāku kundziņsaliešu neatlaidībai, ietekmējot pašvaldības ierēdņus, šī smalki izstrādātā afēra ar īpašumiem nenotika.
Saulainais vaigs
Biedrības “Kundziņsala” (reģistrēta 2004. gadā) pārstāve Indra Rubene ir salas iedzimtā – dzimusi sava vectēva mājā, strādājusi par sākumskolas skolotāju:
“Kas raksturīgs kundziņsalas ļaudīm? Draudzīgums, labestība un atsaucība. Mēs cits citu pazīstam, svešiniekus pamanām ātri.”
Dzintra Ziemele, biedrības projekta “Kundziņsala – vieta starp ūdeni, debesīm un zemi” vadītāja: “Esam rīkojuši talkas teritorijas sakopšanai, tikšanos ar esošajiem un bijušajiem salas iedzīvotājiem jau sešās, septiņās, pat astoņās paaudzēs. Iepriecināja arī zīmēšanas/gleznošanas pasākums, kā arī ielīgošana un vakara/nakts kino seanss.
Skolas pagalmā vairāk nekā 150 skatītāji baudīja filmu “Bille”, ko ar savu tehniku un skaņas aparatūru nodrošināja Rihards Snikus (baldonietis, “Latvijas Lepnums”, izcīnījis labus rezultātus jāšanas sportā ASV. Arī Kundziņsalas projekta dalībnieku atbalsts, iespējams, bija tas, kas deva iespēju Rihardam piedalīties nozīmīgās sacensībās ASV). Viss ir savstarpēji saistīts, un katrs mēs varam papildināt labo un vairot prieku.”
Grāmatās: Gunta Saulīte, “Mana Kundziņsala” (“Zvaigzne ABC”), fotoalbums “Kundziņsala” (“Valters un Rapa”).
UZZIŅA
Salas krāsu simboli
Dzeltens – saule, dzeltenās lēpes zieds
Zils – debess, ūdeņi
Zaļš – lēpju lapas, pļavas
Dabas daudzveidībā
Kundziņsala ilgi bija viena no nozīmīgākajām ūdensputnu ligzdošanas vietām, kāda nav bijusi un nav nevienā citā Eiropas valsts galvaspilsētā. Šeit joprojām apmetas pīles, lauči, gulbji, gārņi (pelēkie un baltie), cekuldūkuri, zilzīlīte un lielā zīle… Izzudusi ķīvīte, toties maijā tā pogo lakstīgalas, ka vietējiem grūti iemigt. Manītas arī lapsas, zaķi un stirnas.
Ģeogrāfiskie vaibsti
Apdzīvota sala Daugavas lejtecē, iekšējās deltas paplašinājumā, pie upes labā krasta, starp Daugavas galveno gultni un Sarkandaugavas atteku. Senāk bijušas vairākas mainīga lieluma salas un saliņas (atsevišķos periodos sešas septiņas salas). Tagadējos apveidus sala sāka iegūt 19. gs. sākumā, kad šajā rajonā paplašināja un padziļināja Daugavas kuģojamo gultni un tika izbūvēti aizsargdambji.
Visaugstākā ir salas augšējā daļa un rietumu daļa. Šeit atrodas Kundziņsalas dzīvojamais rajons, kurā dzīvo viena no aktīvākajām salinieku iedzīvotāju kopienām, kas veidojusies 2003.–2008. gada pilsētas plāna izstrādāšanas gaitā, lai aizstāvētu savas tiesības uz palikšanu Kundziņsalā. Kundziņsalas platība ir 5,554 km2, ulmaņlaikos bijuši apmēram 2000 balsstiesīgo iedzīvotāju, mūsdienās skaits sarucis līdz apmēram 402 (2018. gads).
Lai gan daļu no salas skāra plūdi, tomēr tajā uz pastāvīgu dzīvi sāka apmesties cilvēki, lielākoties tie bija jūrnieki, zvejnieki un kuģu būvētāji. Zviedru laikos esot bijusi pat kuģu būvētava!
Pēc Otrā pasaules kara Kundziņsalas konfigurācija ievērojami mainījusies. Attekas un līči salas Sarkandaugavas pusē un tās lejasgalā aizbērti, uzskaloti vai pārpurvojušies, bijusī Kurpnieku sala ar tās augšdaļu, Zirgu sala un Iļķenu jeb Rutku sala pilnībā saplūdušas ar Kundziņsalu un tagad ir tikai pussalas lejasgalā; Gulbju sala, Mazā Iļķenu sala un nelielā Butovica sala agrāko salu raksturu zaudējušas pilnībā.
Kultūras apvārsnim
Kundziņsalā dzīvo plašākai sabiedrībai zināmas personības: rakstnieks, dramaturgs Andris Zeibots, rakstniece Gunta Saulīte, kinoprogrammu koordinatore, projektu vadītāja Ieva Pitruka, dizainere Sanita Kreidere-Krīgere, māksliniece Ineta Berkmane.
Kādreiz dzīvoja fotogrāfs Aivars Liepiņš, hokejists Juris Repsis, labākais Latvijas hokejists pirms Baldera.
Kundziņsala bijusi iedvesmas avots Aleksandra Kublinska dziesmām “Zemeņu lauks” un “Sapņu sala”.
Iemūžināta spēlfilmās:”Līvsalas zēni”, “Lietus blūzs”.
