Kumosiņu ogļhidrātu, lūdzu! Jestrs stāsts par mēģinājumu tievēt 0
Rīta vingrošanas vietā Edīte ievilka zem segas datoru un ātri izskraidīja iecienītākās interneta lapas. Bija jāizlasa, vai nav parādījusies kāda jauna modeļu diēta vai svaigs piegājiens svara nomešanā. Pēc tam viņa palasīja, kā klājas meičām tievētājām Feisbuka grupā. Atkal nometušas svaru, noburkšķēja Edīte un steidzīgi aizklapēja datora vāku.
Bija laiks ikrīta procedūrai. Viņa uzkāpa uz svariem, paskatījās, uzkāpa vēlreiz. Sen jau jāpērk jauni svari, šie ik reizi rāda aplami. Tieši tad, kad jūtos tieva un gaisīga, lodziņā parādās netīkami skaitļi.
Pēc tam jaunā sieviete izdzēra krūzi silta ūdens ar citronu. Ieņēma tējkaroti olīveļļas un kārtīgi skalināja pa muti. Nepatīkami bija skatīties, kas pēc tam ielija izlietnē, bet tā dara daudzas slavenības – to Edīte nesen bija izlasījusi žurnālā.
Viņa pavēra ledusskapi un lika uz galda brokastu tiesu, pie katras bļodiņas un sainīša klusi murminot: olbaltumi, karotīns, kalcijs, minerālvielas, B vitamīns… Taču vispirms bija jāizleksē bļodiņa ar vakarā aplietajām auzu pārslām. Šķiedrvielas! – Edīte noteica un ātri, ātri grūda mutē karoti pēc karotes. Daudz labāk garšoja avokado, viņa notiesāja visu bumbuli, lai arī zemapziņā klauvēja diētas ārstes vārdi, ka puse no avokado ir īstas pusdienas. Edīte ātri atrada attaisnojumu – vērtīgās taukskābes!
Pēc tam viņa tasītē iemaisīja kapučino, pie sevis nočukstēja: 55 kalorijas, tad ātri un alkatīgi izdzēra.
Pa ceļam uz darbu Edīte ieraudzīja simpātisku puisi. Viņa koķeti pacēla uzacis un lūkojās viņam tieši acīs. Bet tad šis pacēla roku, kurā bija prāva baltmaize, tāda milzu bulka, tās vidū rēgojas desas gals un kaut kāds biezenis. Viņš atpleta muti un iekodās maizē. Edīte nodrebēja. Ārprāts! Baltie milti! Slēptie tauki! Desa! Kilokalorijas! Ātrāk prom, es to negribu redzēt!
Kad darbā pienāca pusdienlaiks, Edīte izcēla no somas nokasītu burkānu, trīs rudzu miltu sausmaizītes un maisiņu ar žāvētām aprikozēm. Sāka košļāt. Ievēroja, ka kolēģis atplēš plastmasas bundžiņu un ielej tajā karstu ūdeni. Uzvirmoja dīvains aromāts. Sintētiskā zupiņa. Cik neveselīgi, īsta krāmu barība! Brr! Kolēģis gardu muti strēba zupu.
Laiks strādāt, viņa sev bargi teica, bet tomēr ar acs kaktiņu palūrēja kolēģa virzienā. Tieši tobrīd viņš ķērās pie maizes šķēles, uz kuras bija uztupināts karbonādes gabals. Edītei izspruka paskaļš guldziens, tās bija mutē saskrējušās siekalas, ko viņa norija. Sakniebusi lūpas, viņa sāka steidzīgi klabināt klaviatūru.
Muļķīgi, ka neizvārīju Minesotas klīnikas diētas zupu. Zupu var strēbt, cik gribas, tā sadedzina taukus. Jo vairāk ēd, jo vairāk nomet svaru. Šī formula Edītei ļoti patika. Par spīti tam, ka vienīgajā reizē, kad viņa šo zupu izvārīja – veselu katlu! – un ēda gan pusdienās, gan vakariņās, gaidītā svara zuduma nebija. Varbūt vajadzētu ķerties pie slavenās olu diētas? Bet doma par nebeidzamu olu košļāšanu viņai uzdzina nāvīgas skumjas.
Darba diena šķita nebeidzama, tāpat kā kurkstoņa Edītes vēderā. To palīdzēja remdēt mazais liesais jogurts, divas galetītes un četras lielas krūzes ūdens. Skriešiem rikšiem izsalkusī nesās mājup. Ledusskapī ir tik daudz veselīgu gardumu! Viņa skaitīja soļu ritmā: antioksidanti, dzelzs, pilngraudi, polinepiesātinātās taukskābes, omega–3… Taču gribot negribot domas lidinājās ap to, ko diētu speciālisti apzīmē ar sinonīmu trekns. Biezpiena sieriņi, cepti kartupeļi, brūnais eklērs…
Desmit minūtes pirms sešiem Edīte iejoza virtuvē. Uzreiz jāēd, jo tūlīt sāksies lieguma laiks. Zaļo lapu šķīvis tukšojās ātri, tikpat veikli pazuda arī makaroni, jo bija tik vien, cik atvēlētā porcija – tenisa bumbiņas lielumā… nu varbūt kā divas palielas saujas
Tikai mirkli viņa palūkojās uz vingrošanas paklāju. Lūdzu, šovakar ne! To viņa teica pati sev. Apsēdās pretī televizoram. Šovakar Edīte nolēma ignorēt simtreiz lasīto padomu, ka sportu nevajadzētu aizvietot ar gulēšanu dīvānā un TV pults spaidīšanu. Pēc stundas iemīļotā šova dzīlēs kāda iekšēja balss iebrēcās: ēst gribas! Tas bija izmisuma sauciens nez no kurienes, visdrīzāk no viņas zemapziņas dzīlēm. Edīte tipināja uz virtuvi, zaglīgi skatīdamās apkārt, it kā kāds varētu ieraudzīt. Paķēra dažus cepumus un pāris zefīrus. Ātri apēda. Jutās vainīga. Nogrieza pabiezu cieti žāvētās desas šķēli un strauji gremoja. Atkal iemetās atpakaļ dīvānā. Sajutās ļoti vainīga. Jau pēc mirkļa atčaukstināja šokolādi un tīksmīgi to grauza, brūnām lūpām klusi sev čukstot: rūgto taču drīkst.
Tieši tajā brīdī, kad Edīte stāvēja virtuvē un biezā kārtā zieda uz maizes šķēles kausētā siera valgano masu, viņa stingri nolēma: rīt sākšu jaunu dzīvi!
Pirms gulētiešanas Edīte apēda banānu. Bez jebkāda nodoma. Vienkārši apēda.
